Lepēnu ģimenes epopeja 0
Kad Francijas Nacionālās frontes goda prezidents Žans Marī Lepēns vai politikā iesaistītie viņa dzimtas locekļi par sevi neatgādina paši, to dara citi. Partijā jau notikusi paaudžu maiņa, bet balsojumi par Nacionālo fronti vai tās popularitātes reitingi Francijā joprojām ir sava veida politiskās temperatūras mērījums, ko bieži analizē un apspriež visā Vakareiropā. Un tur temperatūra kāpj.
Provokācija kā dzīves stils
Dzimtas politisko tradīciju pamatlicējs Žans Marī Lepēns (1928) ir dzimis Bretaņas novadā zvejnieka ģimenē, taču jau pusaudža gados zaudēja tēvu, kura kuģis Otrā pasaules kara laikā uzskrēja mīnai. Tomēr jūras un jūrniecības tēma visdažādākajās tās izpausmēs Žanam Marī ir tuva, un viņš no tās šo to pasmēlis arī sava politiskā tēla veidošanā. Var gan teikt, ka cita tēla nemaz nav, jo ar politiku tādā vai citādā veidā sasaistās arī viņa personiskā dzīve, ieskaitot sausos biogrāfijas faktus, ka Žans Marī ir divreiz precējies un triju meitu tēvs. Arī deviņu mazbērnu vectēvs.
Pasaulē viņu iepazina galvenokārt kā 1972. gada oktobrī dibinātās Nacionālās frontes “seju”, tātad samērā vēlu, kad Lepēns jau bija iemantojis ļoti bagātu un piedzīvojumiem pārpilnu pieredzi.
Par valsts mērogā redzamu figūru viņš kļuva pērnā gadsimta 50. gados, un Lepēna tajā laikā pagūtais ir apbrīnas cienīgs – tieslietu un politisko zinātņu studijas Parīzē, iesaistīšanās dažādās sabiedriskajās un politiskajās organizācijās, arī parlamenta deputāta mandāta iegūšana, piedalīšanās karos Indoķīnā un Alžīrijā…
Tas bija arī laiks, kad sazēla pret pastāvošo kārtību un pret varas partijām protestējošas kustības. Žans Marī ienāca parlamentā, pateicoties tam, ka tika iepazīstināts ar toreiz populāras arodkustības vadītāju Pjēru Pužadu, kurš izvirzīja enerģisko jaunekli sindikālistu politiskā spārna “Franču vienotība un brālība” vēlēšanu listes priekšgalā. Abu ceļi drīzumā šķīrās, taču sīktirgotāju un amatnieku intereses aizstāvējušā un parlamentāro iekārtu šaustījušā kustība visnotaļ ietekmēja vairākus Lepēna saukļus – pret nodokļu aplicējiem un vispār pret “sistēmu”, pret intelektuāļiem, pret Romas līgumu (mūsdienu Eiropas Savienības aizsākumu), bet par “mazo cilvēku”. No deputāta krēsla Lepēns devās Alžīrijas karā…
Arī šā Lepēna dzīves posma sakarā šodien palaikam uzvirmo diskusijas. Pirmā skar viņa toreiz paustās vai it kā paustās simpātijas pret vācu okupācijas laika Višī režīma galvas Filipa Petēna idejām. Pats Lepēns no tiešas atbildes pamanās izvairīties. Ir arī fakts, ka “višisti” bieži bijuši viņam pietuvināto personu lokā, bet tajā tāpat atrodami cilvēki no kādreizējās pretošanās kustības. Nesen saistībā ar kārtējo viņa darbībai veltīto grāmatu atkal izraisījās polemika par to, vai Lepēns Alžīrijā ir vai nav piedalījies franču militāristu piekoptajā nemiernieku spīdzināšanā.
Pastāv vairākas apsūdzošas liecības, un viņš ne reizi vien tāpēc ir tiesājies, tajā skaitā ar laikrakstiem, kuri tās publicējuši. Jautājums, kā mēdz teikt, paliek atklāts, bet jāņem vērā, ka Alžīrijas kara gados Francijas valdības nostāja, nerunājot par armijas vadību, drīzāk iedrošināja tamlīdzīgas metodes terorisma un alžīriešu bruņotās pagrīdes apkarošanā.
Lai atkal atgrieztos politikā, Lepēnam vajadzēja izbrīvēt sev vietu vārda tiešā un pārnestā nozīmē ar elkoņiem, bet nereti ar dūrēm un saņemt arī pretsitienus. Nosacīts atelpas brīdis radās 1962. gadā, kad viņš zaudēja deputāta mandātu un to izmantoja, lai izveidotu skaņuplašu ierakstu studiju, kas specializējās militārās mūzikas un vēsturisku runu ierakstu izdošanā. Tādējādi tika tiražētas arī, teiksim, sarkanarmiešu dziesmas vai, piemēram, Hitlera, Ļeņina un Trocka runas. Kāda apvākojuma teksta dēļ Lepēna firmu iesūdzēja par “kara noziegumu apoloģiju”. Tādu diezgan dīvainu provocējošu uzņēmējdarbību Lepēns, protams, neizraudzījās nejauši – provokācija kļuva par viņa stilu. Gadu gaitā to ir uzkrājies neskaitāms daudzums. Var tikai minēt, ciktāl katrā konkrētajā gadījumā Lepēna sacītais atbilst viņa pārliecībai un ciktāl tas ir līdzeklis publikas tracināšanai, varbūt kārtējai tiesas prāvai un uzmanības piesaistīšanai. Viņš joprojām prot uzturēt ap sevi arī noslēpumainības un intrigu gaisotni. Viņa bijušais miesassargs nesen izdotajās atmiņās atklāj, ka Lepēns pamanījies tikties ar Radovanu Karadžiču laikā, kad tas slapstījās un atradās starptautiskajā meklēšanā saistībā ar Dienvidslāvijā pastrādātajiem noziegumiem. Lepēns šo grūti pārbaudāmo faktu televīzijas intervijā apstiprināja – esot gribējis gūt informāciju no pirmavota.
Protesta partija
Nacionālo fronti, kas skaitās “nacionāla, sociāla un tautas” partija, īstenībā 1972. gadā dibināja organizācija “Jaunā kārtība” (“Ordre nouveau”), kurā bija saplūduši dažādi stipri labēji strāvojumi un kura tad arī uzaicināja Žanu Marī Lepēnu stāties partijas priekšgalā. Nelabvēļi apgalvo, ka viņš ātri vien uzlicis ķepu arī partijas kasei, ko bieži jaucis ar savu kabatu. Francijā partijām no valsts mēdz atlēkt krietnas summas atkarībā no parlamenta vēlēšanās iegūto balsu skaita. Katrā ziņā šī nauda un Lepēnam atstātais mantojums viņam ļāva dzīvot ar samērā plašu vērienu.
Francijas politikas centrālais notikums tomēr ir prezidenta vēlēšanas, un tas dod iespēju piesaistīt uzmanību kandidātu personībām. No Lepēna pirmā mēģinājuma 1974. gadā laikabiedriem vairāk palicis atmiņā nevis viņa ļoti pieticīgais rezultāts, bet vizuālais tēls ar kreisās acs apsēju – it kā saasinājusies katarakta no kādas agrāk kautiņā gūtas traumas.
Par Nacionālo fronti un Lepēnu atdoto balsu pieplūdums sākās 80. gados un, kā daudzi apgalvo, lielā mērā pateicoties Fransuā Miterāna taktikai atvēlēt frontistiem vairāk vietas televīzijā un vispār publiskajā telpā, lai tie atņemtu vienu daļu vēlētāju mēreni labējiem spēkiem. Taču viņš nevarēja paredzēt, ka tālajā 2002. gadā Lepēns izlauzīsies prezidenta vēlēšanu izšķirošajā kārtā kopā ar Širaku, bet sociālistu kandidāts Lionels Žos pēns paliks aiz strīpas. Tomēr tam pamatā bija dziļākas sociāli politiskas pārmaiņas, kuru dēļ Nacionālajai frontei izdevās piesaistīt ne vien, piemēram, katoļu tradicionālistu vai Franču Alžīrijas piekritēju aprindas, bet arvien vairāk arī strādniecību, kas iepriekš lielā skaitā bija balsojusi par komunistiem un citiem kreisajiem. Tiesa, prezidenta vēlēšanās 2007. gadā jau cienījamā vecumā esošais Lepēns atkrita uz ceturto vietu, bet tam par iemeslu bija ne tik daudz viņa gadu nasta, cik valdošo labējo (UMP) jaunā viļņa kandidāta Nikolā Sarkozī personība un māka nosmelt savām vajadzībām vairākus Lepēna uzstādījumus un lozungus, ieskaitot ierastos saukļus par imigrantu pieplūduma un noziedzības dzelžainu izskaušanu.
Jaunās vēsmas
Šā vai tā, Nacionālās frontes grožu nodošanas brīdis tuvojās, un radās iespaids, ka Žans Marī vilcinās. Viņa jaunākā (1968. gadā dzimusī) meita Marina nebija vienīgā, kas partijas augšstāvā gatavojās pārņemt stafeti. Otrs nopietnākais pretendents Bruno Golnišs – ar lielu eirodeputāta darba stāžu – uzturēja ar patriarhu visnotaļ sarežģītas attiecības. Lepēnu īpaši nesajūsmināja arī Marinas idejas par partijas ievirzīšanu mazāk provokatīvā, mērenākā gultnē. Viņu kaitināja arī Marinai piedēvētā naktsklubu apmeklētājas slava, un viņš jau sācis uztraukties par meitas veselību. Daudzu partijas vecās gvardes pārstāvju izpratnei par ģimeniskajām vērtībām Marinas tēls īsti neatbilda – visnotaļ emancipēta, divreiz šķīrusies triju bērnu māte, kas savu privāto dzīvi īpaši neiegrožo. Taču domstarpības visvairāk saasināja viņas piedāvātā partijas taktika. Būdama pēc profesijas advokāte, Marina, pēc pašas sacītā, nereti aizstāvējusi arī nelegālo imigrantu tiesības, un no šīs pieredzes izrietēja viņas tēze, ka jācīnās ne jau pret imigrantiem, bet pret imigrāciju kā parādību, kas ir izdevīga lielajam biznesam. Kad Žans Marī Lepēns tomēr izraudzīja Marinu par savas 2007. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas vadītāju, aģitācijas plakātā parādījās arī jaunas Ziemeļ-āfrikas imigrantes bilde – apliecinājums, ka lepēnistu vidū ir ne tikai tīrasiņu franči vien…
Marinas galvenais arguments pret nelabvēļiem bija viņas pašas diezgan labie rezultāti pašvaldību un reģionu līmeņa vēlēšanās. Kā arī Žana Marī par spīti visām šaubām pieņemtais lēmums nolīdzināt meitas ceļu uz partijas priekšsēdētāja krēslu, ko viņa pārņēma 2011. gadā. Un šogad valsts prezidenta vēlēšanās Marina Lepēna gan neizsitās finālā, taču procentuālā izteiksmē – 17,90% balsu – pārspēja tēva 2002. gada rekordu – 16,68%.
Marina arī norobežojās no tēva izteikumiem (piemēram, ka vācu okupācijas laikā jau nemaz nebija tik briesmīgi), kuru dēļ Žanam Marī ir pielipusi “višista” un antisemīta reputācija. Tas viņai ļauj iegūt piekritējus ārpus ierastā partijas atbalstītāju loka un cerēt, ka izdosies piesaistīt vēl citus uz šobrīd iezīmējušās mēreno labējo – UMP – šķelšanās rēķina. Tikmēr Nacionālās frontes ekonomiskā programma, ja to par tādu var saukt, būtībā nav mainījusies. Tostarp uzstādījumi par atgriešanos pie Francijas franka un pārējie “fiskālās revolūcijas” priekšlikumi, kas gan faktiski nozīmētu Eiropas Savienības galu. Patiesībā pilsoņu vairākums saprot, ka lai nu kam, bet Francijai aiziešana no eirozonas izvērstos par katastrofu, tāpēc minētās idejas vēlētājus drīzāk atbaida. Pati Marina šo sabiedrības noskaņojumu uztvēra un valsts prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā savu karojošo eiroskepticismu pieklusināja. Tomēr nekādu jēdzīgu atbilžu uz problēmām viņai nav, ekonomikai veltītajās diskusijās Marina visai nepārliecinoši “peld”, lai neteiktu, ka viņa labprātāk no tādām izvairās. Savulaik Žans Marī prata jebkuru tēmu ar labi tēmētu indīgu iestarpinājumu palīdzību pārvērst ķildā par imigrāciju.
Cits Nacionālās frontes vājais punkts ir ārpolitika. Šajā jomā Žana Marī Lepēna idejiskais mantojums ir ļoti neviendabīgs. Dažādos karjeras posmos viņš ir izrādījis pieķeršanos visai atšķirīgām politiskām figūrām, sākot ar Ronaldu Reiganu un beidzot ar bijušās Dienvidslāvijas tirāniem. Nekad valdībā neņemtajai partijai nav radusies nepieciešamība savas nostādnes konkretizēt. Lai gan ir labi zināmas dažu redzamu frontistu, piemēram, Bruno Golniša, simpātijas pret Krievijas šovinistu aprindām.
Par Žana Marī Lepēna patieso gribēšanu pārvaldīt valsti arvien bijušas šaubas. Par Marinu, šķiet, šaubu nav – viņa to grib. Un pat daudzi oponenti domā, ka viņas īstā vieta būtu nevis Eiroparlamentā, bet Francijas parlamentā, ko tagad lielā mērā liedza sasniegt vēlēšanu sistēmas liktie šķēršļi. Dīvainā kārtā un “vieglāka” vēlēšanu apgabala dēļ, bet, protams, visvairāk pateicoties Lepēnu uzvārdam, šos šķēršļus izdevās pārvarēt Marinas divdesmitdivgadīgajai māsasmeitai Marionai, kura pērn kļuva par jaunāko Nacionālās asamblejas deputāti. Bet sabiedrības acīs pavisam jauniņā tiesību zinātņu studente pirmām kārtām ir Lepēna mazmeita, un viņas ienākšana parlamentā gluži simboliski nozīmē dzimtas politiskās epopejas turpinājumu. Ar grūti pareģojamām beigām.
Attiecībā uz Žanu Marī ir izplatīts teiciens, ka viņš izvirza labus jautājumus, uz kuriem sniedz sliktas atbildes. Tomēr pareizās atbildes kavējas vai netiek politiski iedzīvinātas. Un tikmēr viscaur Eiropā uzraudzītā viņa ideju popularitāte arvien var kalpot par augošās spriedzes rādītāju.
