Leona Brieža “Raksts”: gāju dvēselītes neizsīkstošs spēks 0
Jau būs kādi pāris mēneši, kopš iznākusi salīdzinoši optimāla, ērta un gaumīga šī dzīvā klasiķa dzejas izlase ar lakonisku un reizē ietilpīgu nosaukumu “Raksts”, kurā jauktā secībā lasāmas autora dzejas vērtības no daudzajiem dzejnieka krājumiem, kas tapušas laikā no 1967. līdz 2009. gadam. Jāpiebilst, ka dzejniekam iznākuši vairāki dzejas krājumi arī pēc tam.
Kultūras bruņinieks. Tas ir pirmais, kas nāk prātā, raksturojot Leonu Briedi. Reizēm šķiet, ka viņa Dievs ir Kultūra (ar lielo burtu), kas realizējas caur atsevišķu mākslinieku. Pasionārs, nepieciešami apsēsts dzejnieks. Izdevējs. Atdzejotājs. Izcils laikabiedrs. Dzeju Leons rakstījis visu laiku, un viņam, arī pēc grāmatas priekšvārda autora literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja uzskaitījuma, iznācis vairāk dzejas krājumu nekā citiem Latvijā. Norādīts arī to skaits – 24. Mana atkāpe to raksturos visai spilgti. Reiz vienā laikā ar Leonu Briedi gadījās uzturēties Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Netikāmies bieži, taču nereti redzēju viņu pagalmā smēķējam. Un vienmēr (!) šādās reizēs viņš izvilka no kabatas blociņu un rakstāmo un pierakstīja. Tā, protams, nebija profesionāla atrādīšanās kolēģiem, tās drīzāk bija optimālas pierakstīšanas reizes, kad pāris iedvesmas rindas ir jāpārvērš dzejolī, un smēķējot, iespējams, tas padodas vislabāk, izsaucot otro iedvesmas vilni. Tāpēc Brieža gadījumā tās nevarēja nosaukt par pīppauzēm, jo tieši tad, šķiet, notika intensīvs darbs; bet kā tu istabiņā smēķēsi – jo neesi savā parastajā, bet izbraukuma cellē.
Pēc sabiedriskā nozīmīguma Leona Brieža darbību var iedalīt trijos posmos. Pirmajā – pagājušā gadsimta 70. un 80. gados viņš rada izcilas un svaigas, Latvijas lepnuma cienīgas dzejas vērtības. Galvenokārt savos trīs pirmajos krājumos – “Liepas koks, zalkša asins” (1974), “Laiks mest ēnu” (1977) un “Aizejošais loks” (1981), arī krājumā “Gāju dvēselīte” (1988). Otrajā posmā devis nenovērtējamu ieguldījumu gan kultūras žurnāla “Grāmata” iznākšanā deviņdesmito gadu sākumā, gan no 1992. līdz 2010. gadam pašaizliedzīgi izdodot kultūras žurnālu “Kentaurs XXI” (iznācis 51 numurs), lielā mērā šim nolūkam radījis un vadījis izdevniecību “Minerva”. Trešais posms vairāk raksturo Leonu Briedi kā atdzejotāju, galvenokārt no romāņu valodām. Lai gan, tāpat kā dzejojis, atdzejotāja darbs ir bijis visu laiku, gala beigās blakus pat bezgala daudziem atsevišķu dzejnieku darbu izdevumiem darbs rezultējies arī apjomīgajās portugāļu mūsdienu un 20. gadsimta spāņu dzejas antoloģijās (attiecīgi 2001. un 2014. gadā).
Uzmanību nākas pievērst jau minētajam Viestura Vecgrāvja ievadam. Biju pieradis pie literatūrzinātnieka vairāk aizrautīgās runas un rakstu iezīmēm, tāpēc šeit, lasot patētiskas garas lappuses, dzejnieka nemitīgu cildināšanu ne optimālajā veidā, piemeklē vilšanās. Manuprāt, ievadam bija jābūt daudz īsākam, šis atgādināja copy-paste variantu no kāda man nezināma paša zinātniskā darba. Šādi apcerējumi bija vairāk raksturīgi literārā žurnāla “Karogs” padomju laika publikācijām. Blakus aprakstei nepieciešamām lietām kā Leona Brieža izslēgšana no augstskolas viņa dzejoļu lasīšanas dēļ vai par viņa dzejoļu cenzūras svītrojumiem un vēlāku izdošanu grāmatās ar Leonam Briedim tik piestāvošo un viņa daiļradi raksturojošo kādreizējo otrā krājuma pirmnosaukumu “Dzedzieda”, I – III (1998, 1999, 2000) vai interesantām detaļām, kā uzziņa par to, ka dzejnieka māte spēlējusi ģitāru, ir pārdaudzums; garlaicīgi apoloģētisks, bez citkārt Vecgrāvim raksturīgajiem uzplaiksnījumiem.
Profesionāļu aprindās dzirdēts viedoklis, ka Leona Brieža gadījumā, laikam ejot, atdzejotāja darbs pamazām apēdis dzejnieku, tas ir, viņa paša dzeju. Es piekritīšu, jo vismaz tas, ka Leona dzeja ir transformējusies, ir nenoliedzams fakts. Tā kļuvusi metafiziskāka, jēdzieniskāka, nošķeļot lieko, un rezultāts ir kā nu kurā gadījumā. Vienlaikus pazaudējot to neatkārtojamo, kas bijis pirmajos krājumos, panteisma iezīmes, neaizmirstamās izteiksmes figūras, vairāk balstītas dabā un folklorā. Pāris piemēru no dzīvā klasiķa pirmajiem krājumiem: “Vakar aizlaidās pēdējās apses, / un pēkšņi mežā – kluss kā kapsētā. / Nodevīgi, / kā no aizmugures nācis šāviens, / spārnos ceļas sasaukdamās kļavas..” (dzejolis “Nu, ardievu”, krājumā, “Laiks mest ēnu”, 1977.)
Vēl šonedēļ Valmierā ģimnāzistiem stāstīju par to, ka “kļavas” ielikt dzejoļos man nepadodas, pārāk pašpietiekamas. Bet, lūk, Leons to spēj.
Vai: “..Asins paisums un bēgums… Kā lapa / asins sazaļo, nodzeltē, krīt. / Un, pie akmens pielicis sirdi, / es jūtu: viņš sit, viņš sit!..” (dzejolī “Sniegs”, sarakstīts 1972).
Leons nav tikai Kultūras bruņinieks, bet arī savas Mūzas un sievas Marijas Briedes-Makovejas, rumāņu dzejnieces un esejistes, bruņinieks, daudzu viņai veltītu izjustu burvīgu dzejoļu autors abu kopīgā mūža garumā. Šoreiz vēlos izcelt jaunības darbu – ciklu “Tercīnas Marijai”, tie ir 11 dzejoļi, kas sarakstīti Kišiņevā 1972. un 1973. gadā: “Skaists, skaists šis skūpsts, kas / manu pieri skāris, / uz visu mūžu kļūst par dziļu rētu. / Nekad es nepacelšos vairs tam pāri..” (3. tercīna, “Skaists ir šis skūpsts”). Un: “No balta purpura tu biji šonakt. / Kā egle šalci, tā kā stāva kāpa,/ pie kuras biju gribējis reiz nonākt. / Tais tālās kāpnēs, kurās dziļi kāpām, / uz brīdi sastingām – un augļu svaigums / mūs apņēma no dūmojošām lāpām..” (4. tercīna,”No balta purpura”, šī uzrakstīta Inčukalnā, 1974).
Izlase sakārtota četrās nodaļās ar nosaukumiem “Liepas koks”, “Lidojošais ezers”, “Bezdibeņa eņģelis”, “Mijkrēšļa rokraksts”. Pēdējās divas nav krājumi, kas ir ar tādu pašu nosaukumu; šeit, kā jau rakstīju, mijas dzejoļi no dažādiem krājumiem. Lasiet un salīdziniet, kurš periods labāk patīk jums. Jebkurā gadījumā tas nemazinās Leona Brieža daiļrades nozīmi kopumā. Kā zināms, daži ģeniāli dzejoļi, pat rindas, nereti atsver biezus sējumus.
