Leo Kokles 90 gadu jubilejas izstāde – “Nepadoties” 0
Galerijā “Pegazs” līdz 17. oktobrim skatāma Leo Kokles 90 gadu jubilejas izstāde “Nepadoties”. “Dzīvot ir skaistumu gūt un zaudēt. Mīlēt – zemes daili un dievībai nest!…” teicis Leo Kokle.
“Leo Kokles dzīves un mākslas stāsts ir satricinājis ne vienu vien dvēseli. Viņa labsirdīgā, plašā, dzīvespriecīgā dvēsele plūst no katra viņa darba,” teic galerijas vadītāja Līga Elizabete Sāne un piebilst: “Krāsu spilgtums un gaišums, triepiena spēks un portretējamo acu mirdzums liek sajust viņa mīlestību uz cilvēkiem un pasauli. Lai ar kādām grūtībām nācās saskarties, šķiet, mākslinieku vienmēr vadījis viens moto – nepadoties…”
Kokle un Pauļuks – kļuvuši par 60. gadu modernistu leģendām, par etalonu māksliniekiem, par mākslas brīvības un radošo meklējumu paraugiem. Nepadoties ne varas diktātam, ne kolēģu neizpratnei un kritikai, ne slimībai – vienkārši radīt un nepadoties. Bohēmas dvēsele Leo Kokle gan savā Valguma ielas dzīvoklī, gan mākslinieku nama darbnīcā ap sevi pulcēja gan mūziķus, gan dejotājus, gan māksliniekus, gan arhitektus – Aija Baumane, Rasma Prande, Oļģerts Krauklis, Raimonds un Lana Pauli, Jānis Pauļuks, Indulis Zariņš, Harijs Veldre… Saraksts iznāktu ārkārtīgi garš – labestība un mīlestība pret mākslu, tieksme pieaugt un diskutēt, apspriest pasaules mākslas vēsmas, tiekties uz pilnību, radošā vide bija patiesi radoša un savstarpēji bagātinoša un Leo Kokle vienmēr bija starp organizatoriem un oratoriem. Plaša un gudra, atvērta, mīloša un degsmes pilna sirds.
“…Leo Kokle – gleznotājs, mākslinieks līdz matu galiņiem. Viņš allaž bija darbībā – pat tad, kad atradās slimības gultā. Tad tika rakstītas vēstules, piezīmes, atmiņas, tika zvanīts un organizēts. Pieminot Leo Kokli, jāpatur prātā, ka viņam šai saulē atvelētie gadi bija tikai 40. Runājot par mākslinieku, der atcerēties – cilvēka lielums ir nevis fiziska, bet garīga kategorija. Un gara spēkā mēroties ar Leo Kokli diez vai daudzi spēs. Vairāk nekā puse mūža tika pavadīta mākslā, bet kā pavadīta! Tā bija ledlauža cienīga loma, ko uzņēmās šis mazā auguma cilvēks.
Kā spožs meteors uzliesmojot, viņš aiz sevis atstāja cilvēkmīlestību un uzdrīkstēšanos sacelties pret likteņa sūtītiem pārbaudījumiem, krāsu prieku un milzīgu optimismu, paceļoties pāri visām bēdām, grūtībām un aizvainojumiem,” raksta Ilze Konstante Leo Kokles monogrāfijas albumā.
L. Kokle strādāja ātri, īpaši viņu iedvesmoja tas, ja apkārt bija cilvēki un bohēmiska gaisotne, norāda mākslas zinātniece Sarmīte Sīle: “Viņš varēja gleznot pilnīgā troksnī – tad, kad pārējie spēlēja šahu vai sarunājās, vai dziedāja, vai ko citu darīja. Tāpat viņam bija neprātīga vēlēšanās, lai apkārt būtu tikai skaistais.”
L. Kokle (03.03.1924. – 07.12.1964.) glezniecību apguva mākslinieka un skulptora Jāņa Tillberga glezniecības studijā (1942 – 1944), vēlāk – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1944 – 1947), kuru nebeidza vājās veselības dēļ. P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā strādāja par mākslinieku (1948 – 1952). 1952. gadā kļuva par Mākslinieku savienības biedru, bija tās valdes loceklis. 1950. gada otrajā pusē, pateicoties tieši L. Kokles iniciatīvai, radās tradīcija veidot jauno mākslinieku izstādes. L. Kokle bija aktīvs mākslas dzīves veidotājs un vērtētājs. Viņš strādāja visos žanros.
