Dārgmetālus izveda no Latvijas kā inku zeltu 11
Šodienas pieminekļu sargiem nav oficiālas informācijas par Rīgā gāztā “ļeņinekļa” likteni.
“Dokumentāli nekādas liecības mūsu institūcijā nav. Ir daudz un dažādu nostāstu. Jautājums, kas toreiz sagādāja mašīnu. Toreiz visus sauktos “ļeninekļus” izslēdza no aizsargājamo pieminekļu saraksta, lai nebūtu problēmas,” saka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvis Jānis Asaris. Zinot tā laika “dinamiskās norises”, esot vairāki varianti, kas notika ar demontēto skulptūru, min Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins. Viņaprāt, esot naivi cerēt, ka tā ir vesela, jo pieminekļi nogādāti teritorijā, kas nebija apsargāta.
“Zinot tā laika “dinamiskās norises valstīs”, ir dažādi varianti – viņi varēja tikt nodoti metāllūžņos un ar kuģiem izvesti ārā no Latvijas. Latvija bija gandrīz kā inku valsts, kā veda inku zeltu ārā, tā no Latvijas veda ārā krāsaino metālu ar kuģiem. Otrs ceļš, ka piemineklis bija nodots glabāšanai kādai organizācijai, kas iespējams drīz likvidējās. Padomju laikā pieminekļi piederēja valstij, tikai tagad ar grūtībām Rīgas pieminekļu aģentūra atjauno īpašumtiesības. Pēc 1991.gada visi pieminekļi atradās kā bezsaimnieka manta. Latvijā to liktenis bija dažāds.”
Šobrīd Rīgas pieminekļu aģentūra ir viena bāzes vieta – Varoņu ielā 3, kur pēc 10 gadiem esot “izkarota” teritorija, vācot kopā diskutablos pieminekļus. Tur iecerēts izveidot pieminekļu publisku novietni un restaurācijas centru.
Ļeņina pieminekļa demontāža notika dienu pēc tam, kad Augstākā padome pieņēma lēmumu apturēt dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju – Latvijas Komunistiskās partijas, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba veterānu organizācijas un Latvijas ĻKJS darbību.
Ļeņina piemineklis Brīvības ielā, kas toreiz tika saukta par Ļeņina ielu, atradās kopš 1950. gada. Padomju Savienības laikā tas bija centrālais varas simbols, pie kura pakājes vienmēr bija jābūt ziediem.
