Lēni zūdošā latviešu valoda. Saruna ar pētnieci Daigu Straupenieci 0
Teju gadsimtu pēc tam, kad tika noslēgts Latvijas un Lietuvas robežlīgums, ar kuru latviešu apdzīvotie Būtiņģes un Sventājas ciemi tika atdoti kaimiņvalstij, latviešu valoda šajos ciemos joprojām ir dzīva, taču, ja to grib nosargāt, tad jārīkojas steigšus.
Tā var secināt, lasot Liepājas Universitātes Kurzemes humanitārā institūta pētnieces DAIGAS STRAUPENIECES monogrāfiju “Latviešu valoda Lietuvā – Būtiņģē un Sventājā”. Šī monogrāfija, kas sākumā tapusi kā promocijas darbs, D. Straupeniecei ir būtiska arī personīgi, jo viņas māte nāk no Sventājas, bet tēvs – no Būtiņģes. Tieši vecākiem pētniece veltījusi savu grāmatu. Tā kā latviešu skolas Būtiņģē un Sventājā vairs nebija, abi izglītību ieguva lietuviešu valodā, bet vēlāk devās uz Liepāju. Savukārt autores vecvecāki visu mūžu nodzīvoja Lietuvas pusē.
Visvairāk atmiņu D. Straupeniecei saistās ar mātes māti, kura dzīvoja Sventājā Jānīšu mājās, kur monogrāfijas autore pavadīja vasaras. Monogrāfijas atvēršanai valodniece bija izraudzījusies Būtiņģes luterāņu baznīcu. Tā atrodas Lietuvā, pavisam netālu no Latvijas robežas. Dievnams visos laikos kalpojis par latviešu kopā sanākšanas vietu – te draudze joprojām dzied latviešu dziesmas.
Diemžēl pirms teju 100 gadiem noslēgtajam robežlīgumam netika pievienotas nekādas vienošanās, piemēram, par latviešu skolu saglabāšanu. Gadu gaitā mainījies Būtiņģes un Sventājas etniskais sastāvs, daļa latviešu asimilējušies. Toties tie, kuri vēl runā latviski, saglabājuši senajā Kurzemē runātās latviešu valodas formas. Vienlaikus viņu valodā ienācis daudz lietuviešu valodas formu. Tāpēc Sventājas un Būtiņģes latviešu runa ir interesants izpētes objekts. Materiālus savam pētījumam D. Straupeniece vāca deviņus gadus.
Cik cilvēku intervējāt grāmatas tapšanai?
D. Straupeniece: Pētīju ap 50 Lietuvas latviešu valodu. Sarunas ar teicējiem vienmēr ir aizraujošs process, un skumji, ja uzzinu: kāds no vecākās paaudzes, ar ko nesen esmu runājusi, jau aizgājis Mūžības ceļos.
Vai Būtiņģē un Sventājā dzīvojošie latvieši ikdienā izmanto latviešu valodu?
Ir pozitīvi piemēri, kad visas trīs dzimtas paaudzes saskarsmē izmanto latviešu valodu un cilvēki ar lepnumu stāsta, ka viņu bērni to zina. Tāpat izskan pārliecība, ka ar mazbērniem, (t. i., ceturto paaudzi pēc robežkonvencijas noslēgšanas) sarunāsies tikai latviešu valodā un iemācīs vecvecāku dzimto valodu. Tomēr vairākumā gadījumu situācija ir bēdīgāka. Jauktajās laulībās ģimenes sarunvaloda bieži ir lietuviešu, un arī vecākā paaudze ar mazmazbērniem sarunājas šajā valodā. Iemeslu tam ir daudz. Jaunākā paaudze nereti dzīvo citur – Klaipēdā, Kauņā, Viļņā –, ir retākas satikšanās reizes, un arī latviešu valodu lieto retāk. Mūsdienās arvien biežāk pat divi vienas ģimenes locekļi – latvieši – ikdienā lieto lietuviešu valodu. Esmu dzirdējusi daudz stāstu, ka jaunieši kautrējas par savu izcelsmi un nerunā latviski, jo citādi tiek saukti par kuršiņinkiem.
Protams, ja ir vēlēšanās, Būtiņģē vai Sventājā vēl var atrast, ar ko parunāties latviešu valodā. Visticamāk, ja divi Sventājas latvieši satiksies ārpus mājām, viņi runās latviski. Sventājas bibliotēkā viena no bibliotekārēm ir latviete. Bibliotēkā ir pat vesels plaukts ar uzdāvinātām grāmatām latviešu valodā. Diemžēl pēdējoreiz, kad tur viesojos, tas bija pārcelts uz noliktavu, jo pēc latviešu grāmatām nav pieprasījuma.
Bijušie būtiņģnieki un sventājnieki – latvieši, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā – bieži ir neizpratnē, kāpēc radinieki nemāca saviem bērniem latviešu valodu, kādēļ, sarunājoties ar mazbērniem, aizvien biežāk lieto lietuviešu valodu. No vienas puses, latviešu valodas saglabāšanu var uzskatīt par vecāku atbildību. No otras puses, latviešu kopienas iznīkšana ir abu valstu robežkonvencijas sekas. Galvenais iemesls iznīkšanai, manuprāt, ir latviešu skolu trūkums. Tieši skola uzturētu dzīvu latvisko identitāti un garu.
Vai Būtiņģes un Sventājas latvieši seko Latvijā notiekošajam vai arī jau pilnībā integrējušies Lietuvā?
Neskatoties uz to, ka viņi atrodas tepat, aiz Latvijas robežas, sociolingvistiskie apstākļi viņiem nav bijuši labvēlīgi. Pirms Otrā pasaules kara dažas turīgākās ģimenes gan pasūtījušas latviešu laikrakstus, taču tos saņemt vienreiz nedēļā braukuši pāri robežai Latvijas pusē. Tā būtu vērtējama kā pozitīva pašiniciatīva un pašizglītošanās. Padomju laikos praktiski nav bijusi pieejama ne Latvijas televīzija, ne Latvijas radio. Vienīgie pavedieni ar Latviju bija tur dzīvojošie radinieki. Gandrīz katra Būtiņģes un Sventājas latviešu dzimta sazarojusies gan Latvijā, gan Lietuvā. Latvijā sakuploja tie dzimtas atzari, kas 20. gadsimta 60. gados pārcēlās uz Latviju un sāka dzīvi no nulles: bez jebkādiem reemigrācijas pasākumiem, atbalsta un mājokļa nodrošinājuma. Tā bija jaunas dzīves uzsākšana tukšā vietā. Pārcelšanās iemesli bija dažādi. Daudzi devās uz Latvijas pusi darba meklējumos, citi – bērnu dēļ, gribot saglabāt latvisko identitāti. Savukārt Lietuvas latvieši ir jau integrējušies Lietuvas sabiedrībā: apzinās sevi par Lietuvas pilsoņiem, atzīmē Lietuvas valsts svētkus, kopj lietuviešu tradīcijas.
Varbūt Latvijas valstij vajadzētu sniegt kādu atbalstu Būtiņģes un Sventājas latviešiem, lai saglabātu tur latviešu valodu?
20. gadsimta 20. un 30. gados Būtiņģes un Sventājas skolu vecāku padome lūdza Latvijai: atsūtiet latviešu skolotāju, atveriet latviešu skolu, mūsu bērni pārtautojas. Viņu trauksme sadzirdēta simts gadus par vēlu.
Man pašai ir vēlēšanās izveidot “2×2” nometni Būtiņģes un Sventājas dzimtu latviešu un lietuviešu atzariem. Tur varētu mācīties gan latviešu, gan lietuviešu valodu, lai bērniem būtu iespējams gan savstarpēji sazināties, gan apgūt dažādas sentēvu amatu prasmes. Protams, noderētu finansiāls atbalsts. Tāpat loloju mazu cerību, ka radīsies kāds mecenāts, kurš palīdzētu atjaunot manas vecvecāku mājas Sventājā, lai izveidotu latviešu (kuršu) kultūras centru dažādām aktivitātēm.
Kas vairāk vērojams pētīto cilvēku valodā: arhaiskās formas vai lietuviešu valodas ietekme?
Tā kā latviešu valoda no paaudzes paaudzē nodota tikai ģimenē, arhaiskās formas saglabājušās ne tikai vecākās, bet arī jaunākās paaudzes valodā. Piemēram, Būtiņģes un Sventājas visu paaudžu latviešu valodā saklausāmas fonētiskās iezīmes vārdos “dui” (divi), “suvēns” (sivēns), “dārbs” (darbs), mells (melns). Tāpat Būtiņģē un Sventājā dzirdamas Lejaskurzemes izlokšņu senas morfoloģiskās formas, piemēram “ar mumis (mums) viņa runā lietaviski”, “mana bērni visu saprot”, “te dzīvava tēvi” (dzīvoja vecāki).
Spilgta ir arī lietuviešu valodas ietekme. Būtiņģes un Sventājas latviešu valodā, īpaši jaunākās paaudzes runā, iedzīvojusies īpatnēja darbības vārda pagātnes forma ar -dav-, piemēram, latviešus “satikdavām”, es tur “dzīvodavu”. Jauna izloksnes parādība ir līdzskaņu mīkstināšana. Ja man vajadzētu likt uz svaru kausiem un sacīt, kuru īpatnību ir vairāk, es teiktu – arhaiskās valodas parādības.
Kā ir Liepājā un tās apkārtnē: vai te vēl sastopamas kursisko izlokšņu pazīmes vai arī ir vērojama lietuviešu valodas ietekme?
Lejaskurzemes izloksnēs, īpaši vecākās paaudzes valodā, vēl joprojām saglabājušās dažas spilgtas kursisko izlokšņu īpatnības. Viena no tām ir plata e, ē skaņa darbības vārda nenoteiksmē. Otra spilgta valodas iezīme ir mīkstināta r skaņa, piemēram, kaŗa laiks, jūŗa gaŗām u. c. Šovasar, kad kopā ar Kurzemes Humanitārā institūta pētniekiem devāmies ekspedīcijā uz Priekules novadu, par to pārliecinājos atkal. Kalētu iedzīvotāju valodā bija saklausāms kursisko izlokšņu mantojums, piemēram, “tagad nogŗauta tā klēte”, “es jau esu piedzīvojis visu”, “kūluši bij tos zīrņus”.
Arī lietuviešu valodas telpas tuvums, protams, atstājis nospiedumus. Vecāko paaudžu valodā saklausāms lituānismu lietojums, piemēram, baugs (briesmīgs), melaģis (melis), puiks (skaists), vārtinklis (zirnekļa tīkls) u. c. Taču diez vai šos vārdus ikdienā lieto jaunākā paaudze. Labākajā gadījumā jauniešiem varētu būt nojausma par šo vārdu nozīmi.
Kādi būs jūsu nākamo pētījumu temati?
Attiecībā uz Būtiņģes un Sventājas latviešu kopienu man padomā divi lieli projekti. Pirmkārt, apkopot Būtiņģes un Sventājas latviešu leksiku un izdot vārdnīcu. Otrkārt, apzināt ne tikai Būtiņģes un Sventājas latviešu, bet arī Latvijas būtiņģnieku un sventājnieku dzīvesstāstus, kas ietver arī atmiņas par bērnību, dzimtajām mājām, skolas gaitām Lietuvas pusē. Un interesanti – kaut gan Latvijā nodzīvota lielākā daļa mūža, vecākās paaudzes teicēju valodā saglabājušās spilgtas izloksnes iezīmes. Arī tas ir pamats jaunam pētījumam.
