“Lēni un nepareizi.” Par “Maskava-Gailīši” versiju Ulda Tīrona režijā JRT raksta Anda Buševica 3
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Filozofs un žurnāla “Rīgas Laiks” redaktors Uldis Tīrons Jaunajā Rīgas teātrī kā režisors debitēja ar Platona “Dzīru” iestudējumu 2015. gadā. Tolaik ideja, ka filozofijas klasiķu tekstus varētu popularizēt, skandējot no skatuves un liekot lietā teātra paņēmienus, likās lietderīga un vērtīga.
Uldis Tīrons nav režisors, taču es pilnībā pieslejos JRT drosmei, piekrītot, ka talantīgs cilvēks var talantīgi izpausties dažādās jomās, un vairumam teātra režisoru nav zināšanu, kas savukārt piemīt cilvēkam, kurš labi orientējas tekstos.
Izrādes “Mielasts” vērtīgākā daļa man likās programmiņa, kurā bija nodrukāts Ulža Tīrona paša tulkotais Platona teksts.
Nupat JRT pirmizrādi piedzīvojis “Klāvas tantes skūpsts”, kura dramaturģiskais materiāls cieši saistīts ar kādu citu Ulža Tīrona tulkojumu – 2007. gadā latviski grāmatā iznākušo krievu rakstnieka Venedikta Jerofejeva poēmu “Maskava–Gailīši”, kuras iznākšana savulaik izraisīja gan pētnieku interesi par “mātes” vārdiem kā valodas slāni, kas spēj aizsniegties aiz filozofijas valodas robežām, gan par grāmatas popularitāti liecina papildtirāžas iznākšana un kosmiskā cena antikvariātos.
Izrādes sākums noskaņo uz “klubiņa” sajūtu. Uzraksts “visam jānotiek lēni un nepareizi” deg titros, ienākot zālē, šis Jerofejeva citāts tika izmantots arī žurnāla “Rīgas Laiks” abonēšanas kampaņā.
Titri ir vajadzīgi, jo izrāde daļēji notiek krieviski. Piecdesmit gadu laikā kopš teksta tapšanas mainījušies gadsimti, valsts iekārtas, kultūras koncepti, arī attieksme pret Venedikta Jerofejeva rakstīto.
Ar daudzbalsīgu valodu un viedokļu jūkli tad arī iesākas izrāde. Aktieris Jevgēnijs Isajevs lasa lekciju par rakstniecības saistību ar neprātu un alkoholismu. Vilis Daudziņš atveido pašu Venediktu Jerofejevu – smaids un krieviski gaišie un izspūrušie mati ticami uzzīmē par sevi nedroša sirdscilvēka tēlu.
Šai izrādē spožs ir Kaspars Znotiņš, viņš vienlaikus spēlē vairākas lomas, no stāstnieka, konferansjē zibenīgi ielecot Jerofejeva dubultnieka un iekšējā dialoga partnera ādā, tad, pielīmējis ūsiņas, kā ceļabiedrs ielec Maskavas–Gailīšu vilciena kupejā.
Ar kurpēm “samēras” divas skaistas, bet raksturā un izskatā pretējas sievietes – Marija Linarte un Inga Tropa-Fišere, kurām vēlāk piekritīs iemiesot arī eņģeļu balsis, kas uzrunās Veņičku vilciena tamburā.
Koncepts “lēni” pieviļ pirmais. Poēma prozā “Maskava–Gailīši” ir izcila tieši ar savu koncentrētību valodā, mērķa paturēšanu acīs – vai tie būtu Gailīši, kur vienmēr zied jasmīns, vai debesu Jeruzaleme.
Gandrīz trīs stundu izrādē “Klāvas tantes skūpsts” Jerofejeva valodas spriedzi atšķaida nepieciešamība attēlot, izspēlēt, komentēt.
“Nepareizi” vispirms ievieš pati dzīve. Venedikts Jerofejevs “Maskavu–Gailīšus” sarakstīja 70. gados (tas izskaidro lezginku, kartona koferus un baltās tenisčības izrādē), taču publicēta tā tika tikai 1988.–1989. gadā, turklāt alkoholisma apkarošanas kampaņas ietvaros, žurnālā “Atturība un kultūra” necenzēto leksiku aizstājot ar daudzpunktēm.
Teksts, kurā dzeršanas pieredze savijas ar necenzētu leksiku un Bībeles evaņģēliju apsolījumiem, nevarēja PSRS tikt publicēts agrāk, taču tas izplatījās rokrakstā, un jau 80. gadu sākumā pētnieciskas publikācijas parādījās ārpus PSRS.
Tas pats neparedzamās enerģijas vilnis, kas noslaucīja no kartes PSRS, iegrieza krievu postmodernisma dzimšanu, radīja Rietumu ārkārtējo interesi par aiz “dzelzs priekškara” pastāvējušo literatūru, atnesa atzīšanu arī Venediktam Jerofejevam un iespēju 1989. gadā “Maskavu–Gailīšus” publicēt pilnībā almanahā “Vestj”.
Vēlreiz velkot paralēles ar “Mielastu”, šķiet, ka arī izrādes “Klāvas tantes skūpsts” režija iecerēta, centrā liekot “Maskavas–Gailīšu” tekstu.
Nepareizi un grūti izskaidrojami, bet izrādes formātā Jerofejeva teksts “nesilda”. Ierēķinātās pauzes nepiepildās ar skatītāju reakciju, aktieru smiekli uz skatuves izskan zāles klusumā.
Publika aplaudē īstām lietām – izcili iestudētam Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa tango (kustību režija – Elīna Gediņa), novērtē operārijas, uzgavilē asprātīgam kāda vārda atveidojumam tulkojumā latviešu valodā. Par Ulža Tīrona kā režisora labāko veikumu šai izrādē es uzskatu dziedātājas Ilonas Bageles pieaicināšanu.
Dziedātājas siltā, niansētā balss pieklusināti zum dzeršanas ainās Ivara Krasta trinkšķinātās ģitāras pavadībā, sievišķīgais skaistums, ar pārliecību nodziedātās operārijas, kam neko nevar nodarīt pat zelta legingi, tirgus stila kleita, un koka kaste skatuves vietā atgādina par izcilības un pilnības iespējamību.
“Maskavas–Gailīšu ” stāsts jau nav par dzeršanu, bet gan par izglābšanos. No alkoholisko dzērienu pudeļu satura atliekām, taču pēc stingras receptes sajauktais kokteilis “Klāvas tantes skūpsts” šai kontekstā pielīdzināms dievmaizītei un visiem Kabalas noslēpumiem, jo rāda, kā padomju dzīves iesprostotībā cilvēks tomēr atrod izeju.
Jānis Rokpelnis savā daļēji autobiogrāfiskajā romānā “Muzejs” raksta, ka padomju drošības dienestiem bīstamāki par atklāti pretpadomiski noskaņotajiem likās tie, kas atrada iespēju dzīvot nepadomisku dzīvi.
Pēc izrādes aplaudēju aktieriem par labi paveiktu darbu, režisoram – par drosmi un Veņičkas iedzīvināšanu latviešu valodā.
Izrāde “Klāvas tantes skūpsts” pirmizrādē vēl meklēja savu smaguma centru. Kaut kas bija noticis nepareizi, droši vien, lai cilvēks nekļūtu lepns …
