Uldis Šmits: Lēni, bet labi 0
Valstīm, kuru pilsoņi kļuva par kara nozieguma upuriem, ir pienākums viņu bojāejas apstākļus noskaidrot, ko arī dara starptautiskajā grupā iesaistītie izmeklētāji.
Kremļa propagandas resurss “Sputnik” nesen pievērsa uzmanību tam, ka publicēts ASV Kongresa pārstāvju palātas komitejām iesniegtais likumprojekts par Krievijas agresijas atturēšanu Baltijas jūras reģionā, kur, kā sacīts dokumentā, īpaši ievainojamas ir Igaunija, Latvija un Lietuva, tāpēc Vašingtonai būtu jāuzņemas lielāka iniciatīva, lai veiktu atbilstošus pasākumus Baltijas valstu aizsardzības spēju nostiprināšanā sadarbībā ar NATO un citiem reģionālajiem partneriem.
Šajā sakarā “Sputnik” atsaucas uz Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu un citiem oficiālās Maskavas apgalvojumiem, ka “ASV un to sabiedrotie izmanto runas par Krievijas draudiem, lai pēc iespējas tuvāk piekļūtu Krievijas robežām”. Kura “negrasās nevienam uzbrukt”.
Nedēļu vēlāk – 19. jūnijā – preses konferenci rīkoja Nīderlandes vadītā starptautiskā izmeklēšanas grupa jeb JIT, kas vāc materiālus par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu virs Donbasa 2014. gada jūlijā. Tika apstiprināti jau agrāk izgaismotie fakti un nosauktas kriminālvajāšanai pakļaujamās personas jeb, varbūt pareizāk būtu teikt, daļa no nozieguma izpildītājiem. Nav apstrīdams, ka tas kvalificējams kā kara noziegums.
Tomēr Krievija 2015. gadā nobloķēja ANO Drošības padomes rezolūciju par tribunāla izveidošanu šīs lietas izskatīšanai. Putins klāstīja, ka tas būtu “pāragri” un “kontrproduktīvi”. Taču valstīm, kuru pilsoņi kļuva par kara nozieguma upuriem, ir pienākums viņu bojāejas apstākļus noskaidrot, ko arī dara starptautiskajā grupā iesaistītie izmeklētāji, kuri 2016. gada rudenī paziņoja jau agrāk konstatēto, ka pasažieru lidmašīna notriekta, lietojot zenītraķešu kompleksu, kas ievests separātistu un krievu armijnieku kontrolētajā Austrumukrainas teritorijā no Krievijas un pēc tam nogādāts atpakaļ. Turpmākās izmeklēšanas gaitā šis atzinums ir ieguvis arvien konkrētākas aprises.
Tā ir patiesība, ko nevarēja nezināt Krievijas aizsardzības ministrs un Kremlī sēdošais bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks. Lai gan, protams, tas nav ne pirmais, ne vienīgais gadījums, kad kādas valsts, arī demokrātiskas valsts, militāristu vai valdības līmenī pieņemts lēmums noved pie traģēdijas. Svarīgākais – kā politiskā vara un sabiedrība uz notikušo reaģē. Kremļa režīms uzvēla vainu Ukrainai, pret kuru pats izvērsis agresiju, respektīvi, reaģēja vēsturisko tradīciju garā. Tas nenākas grūti mūsdienu t. s. pēcpatiesības laikmetā, kurā labi iejutušies arī attiecīgi piemeklēti “eksperti” un “liecinieki”.
Piemēram, “Russia Today” uzietais it kā Kijevas lidostā strādājušais “spāņu dispečers”, īstenībā margināls blēdis, kas saņēma no Krievijas naudu par viltota tvitera konta uzturēšanu (48 tūkstošus dolāru, kā vēlāk izpauda intervijā “Radio Brīvība”) un īpaši par versiju, ka Malaizijas lidmašīnu notriecis Ukrainas iznīcinātājs.
Maskavai nesagādātu pārliekas finansiālas grūtības kompensāciju izmaksa liktenīgā reisa “MH17” tuviniekiem. Tas pat iznāktu salīdzinoši lētāk… Taču piekrist kompensāciju piedziņai nozīmē arī uzņemties atbildību, kas savukārt nesaderas ar Maskavas vēstījumiem, ka Austrumukrainā norit pilsoņu karš, Krievija tajā neiejaucas un smago bruņojumu “tautas republikām” nepiegādā, tas tiek atrasts Donbasa šahtās vai vēl kur. Pāris dienas pēc Krimas “referenduma” 2014. gada martā Putins, uzstādamies Krievijas Valsts domē, uzrunāja arī ukraiņus un aicināja viņus neticēt tiem, kas “biedē ar Krieviju” un ka Krimai “sekos citi reģioni”. Bet jau pavisam drīz organizētas bandas sāka sagrābt administratīvās ēkas Ukrainas dienvidaustrumos, lai tur īstenotu “Jaunkrievijas” projektu.
Tas arī bija reisa “MH17” un daudzu citu traģēdiju pamatā. Kremlim vajadzēja šo kopsakarību noliegt, tāpēc dažādu “versiju” tiražēšanā tika iesaistīti televīzijas kanāli, troļļu fermas un pārējie resursi. Tāpat Aizsardzības ministrija un Ārlietu ministrija. Šķietami pastāvēja vēl kāda iespēja – iztēlot raķešu kompleksa “Buk” iesūtīšanu Ukrainā par dažu armijnieku patvaļību un grēkāžus sodīt.
Eiropas valdošie politiķi to apsveiktu, un Merkele varbūt bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem turpinātu sūtīt Putinam vācu alu. Taču klaji aizskart militārās aprindas acīmredzot nebija viņa plānos.
To, ka lieta nonāca līdz starptautiskai izmeklēšanai un, iespējams, nonāks līdz tiesiskam izvērtējumam, lielā mērā veicināja arī pētniecisko žurnālistu atradumi un upuru tuvinieku pilsoniskā nostāja. Vairāki no viņiem ir vērsušies Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Bojāgājušā ASV valstspiederīgā ģimene, balstoties uz pretterorisma likumu, iesniegusi prasību ASV federālajā tiesā pret Krievijas bankām, kurām ir nodaļas Amerikā un kuras veic finanšu operācijas ar Donbasa veidojumiem.
Demokrātijās trešās varas dzirnakmeņi maļ lēni, toties labi. Svarīgi tos iekustināt, lai “runas par Krievijas draudiem” iegūtu jēgu tiesu darbos.
