Voldemārs Krustiņš: Lēnām pār tiltu, tautas kalpu kritiķi! 32
Napoleons: “Nostādiet blēdi visiem saredzamā vietā, un viņš rīkosies kā godīgs cilvēks.”
Nešķiet vis, ka to dažu Saeimas deputātu – neveiksminieku ķidāšana tik drīz beigsies. Pagājušonedēļ tie bija iestrēguši pat LTV, sastrēgumstundas darba kārtībā eksekūcijai pieaicinot divus politikas profesorus un pazīstamu rakstnieku publicistu. Pašus apsūdzētos pārstāvēja un aizstāvēja attiecīgo partiju spices vīri. Viss notika, kā vajag, kā pierasts: vajag sodīt, tik nav zināms, cik skarbi. Tā kā politiskās partijās stājas un tajās uzņem galvenokārt politisku (neizslēdzot arī personas personīgi politiskās intereses) mērķu un interešu dēļ, tad arī šo mērķu un interešu sasniegšana ir galvenais, nopelni atkarīgi no spējām, prasmēm un enerģijas, un, protams, uzticamība “partijas lietai”. Vai tad nav tā, ka politiskajā cīņā sadzīviski morāliskie faktori un “momenti” atbīdās tālāk, rodas neveiksmes upuri un nelaimes? Ne tik vien partijas, bet arī valsts lietās… Reizēm, pat iegriežoties nepareizajā krogā, vai negadās atbildīgi galda biedri, kas saka – nebrauc vis…
Par ko vēlos lasītāju pārliecināt ar iepriekšminēto? Par to, ka valsts un politikas lietās pirmkārt vadīsies no šo lietu ieguvumiem un zaudējumiem, nevis personu darba un sadzīviskās uzvedības stila pazīmēm. Tas, ka pašreiz morālistu nolamātais, nosodītais Artuss Kaimiņš (manuprāt) ir izteikti lecīgs politikā, bija labi zināms, un tāpēc viņu Saeimā ievēlēja – tieši iepretim prātīgajiem publiski remdenajiem, bet aizkulisēs asinskārajiem, nesaudzīgajiem rullētājiem. Neticu, ka Kaimiņa vēlētāji viņā būtu politiskas uzticamības ziņā vīlušies. Vai ņemsim to pašu Dzintaru Zaķi. Vai jūs varat nosaukt kādu citu partijas “Vienotība” “skarbāko” (melno) darbu darītāju? Vai tas, piemēram, nebija Dz. Zaķa kungs, kas īsi pirms Saeimas vēlēšanām izspļāva, ka “Saskaņas centrs” un Nacionālā apvienība ir vien tādi līdzīgi kaitīgi radikāļi? Frakcijas “Vienotība” vadītāja signāls partijas biedriem, bet šaubos, vai apdomīgā Solvita Āboltiņa tā būtu šāvusi. Taču Zaķa kungs ir briesmīgi uzticīgs “Vienotībai”, tātad kaut kādu miglainu notikumu dēļ būtu smags zaudējums viņu atbīdīt no partijas stūrēm, vai ne? Turklāt – vai tad nav jau diezgan spārdīts?
Par Veiko Spolīša kungu viss ir skaidrs. Ļoti uzticams, bet te pēkšņa nelaimīga apstākļu sakritība un paša spēku pārvērtējums (arī A. Kaimiņam nevajadzēja vicināt Saeimas deputāta mandātu). Domājot šeit fiziskos spēkus, ar skaidru prātu vajadzēja paredzēt, ka ne katrs policists un tiesnesis zvanīs uz augšu un noskaidros, kas ir kas valdošajai partijai. Jā, un vēl kas politisks. Lai gan pagājuši jau daudzi gadi, divi kādreizējās “Dienas” lasītāji bija iegaumējuši un nesen atgādināja, ka jaunais zinātnieks un politiķis Veiko Spolītis iepriekšminētajā laikrakstā popularizējis “ideju”, ka Kārļa Ulmaņa portrets izmetams no Rīgas pils valsts prezidentu portretu galerijas. To “ideju” atbalstījis vēl kāds otrs kungs no augstām ārlietu aprindām, bet viņš neesot deputāts. Fakts ir vecs, bet politisks, un tādi arī paliek vēlētāju apziņā. Tagad, kad ir iegansts spriedelēt par politiķu nepieciešamo “caurspīdīgumu”, godīgumu vai melīgumu, ielūkojos dažās biogrāfiskās grāmatās, atziņu un politisku aforismu krājumos. Ko par politiķu reālās dzīves atziņām teikuši lielie politisko notikumu dalībnieki. Bieži daudzinātais ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts politiķiem esot pieteicis: “Lai tava kreisā roka nezina, ko dara labā.” Attiecībās ar Ministru kabinetu Džozefs Kenedijs, kad uzzinājis par dēla Džona ievēlēšanu ASV prezidenta amatā, piebildis, ka par tik lieliem tēriņiem par prezidentu varētu ievēlēt ne tik vien Džonu, bet arī viņa šoferi. Saprotams, ka tas teikts ar lielu ironiju. Pie mums, saprotams, citi mērogi.
