Atis Klimovičs: No Parīzes un Berlīnes jūtams vājuma apliecinājums – “dialogs ar Maskavu” un “pabeigt “Nord Stream 2” 8
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Notikumi Donbasā, kur turpinās slēptā Krievijas agresija, nav kaut kas margināls, lai gan vairākās ietekmīgākajās Eiropas valstu galvaspilsētās izturas tā, it kā tam būtu pavisam mazs iespaids uz dzīvi kontinentā.
Tā ir realitāte, kādu varam vērot jau ilgākā laikā. Tas nevieš optimismu, lai arī atkal paziņots par Eiropas Savienības augstākā līmeņa politiķu gatavošanos kārtējo reizi apspriest jaunas sankcijas Krievijai. Iepretim Eiropas smagsvariem ieteicams runāt godīgi un atzīt, ka nekādu reālu spiedienu pret Kremli nav iespējams radīt, jo daudzi to vienkārši nevēlas.
Visa neseno gadu vēsture kopš Krimas sagrābšanas, “Boeing” notriekšanas, ielaušanās Ukrainas austrumos, noslepkavojot vairāk nekā 13 tūkstošus cilvēku, nav izraisījusi kaut cik taustāmu reakciju.
Tieši pretēji – no Parīzes tik vien dzird kā par dialoga nepieciešamību ar Maskavu, bet no Berlīnes par nepieciešamību pabeigt “Nord Stream 2” gāzesvadu. Tas ir vājuma apliecinājums.
To, cik daudz iespējams sagaidīt no ES, labi sapratuši Ukrainā. Tādēļ tur vairs nav pārspīlētu un nepamatotu cerību uz to, ka Rietumi varētu visu nokārtot.
Šī apskaidrība daudzu miljonu ukraiņu prātos atnākusi jau sen, un tas pat ir labi. Tas palīdzējis sakārtot izpratni par lietām un pieņemt atziņu, ka neviens cits Ukrainas neatkarību nenosargās pašu ukraiņu vietā. Tie nav vienīgi vārdi, bet gan darbi valsts aizstāvībā, kas sākta Maidanā jeb cieņas revolūcijā 2013.–2014. gadu mijā.
Valsts izvēlēto prorietumniecisko kursu atbalsta lielākā sabiedrības daļa un galveno politisko spēku vairākums. Tas, var teikt droši, diezin vai mainīsies. Gluži vienkārši – Krievijas nodarījums ir tik smags, ka atpakaļceļa uz normālām divu valstu attiecībām nebūs vēl ilgi.
Turklāt nav nekāda pamata domāt, ka lēnais karš Ukrainas austrumos varētu beigties. Miera mērķiem netiek pievesta smagā tehnika un bruņojums, draudzības atjaunošanai neveido robežas tuvumā aizvien jaunas Krievijas armijas vienības.
Tomēr ne tikai miera sasniegšana ir aiz augstiem kalniem, arī integrācija ES un NATO, visticamāk, prasīs vēl ļoti daudz pūļu, un šo mērķu sasniegšanai Kijevai var būt nepieciešami daudzi gadi.
Taču ne tikai Berlīnes, Parīzes un vēl vienas otras galvaspilsētas noraidošās attieksmes dēļ. Arī pašiem ukraiņiem ir pārāk daudz neizdarītā, lai pievienotos aliansei. Ar to, ka Ukrainai ir izdevies izveidot visai kaujasspējīgu armiju, ir krietni vien par maz.
Kā zināms, un to norāda arī paši erudītie ukraiņu komentētāji, NATO iestājas nevis bruņotie spēki, bet valstis, un tad ar karavīru motivāciju un prasmēm ir daudz par maz. Joprojām par vienu no galvenajām problēmām uzskatāma korupcija, kuras samazināšana lielā mērā saistāma ar sekmēm cīņā pret lielajiem oligarhiem.
Taču arī pašā Ukrainas aizsardzības sektorā reformas nevirzās tā, kā vēlētos redzēt Rietumu sabiedrotie. Labi redzams, ka tā nav bijusi viena no galvenajām prioritātēm arī popularitāti ārkārtīgi zaudējušajam prezidentam Volodimiram Zelenskim.
Tas gan viņam nav liedzis tēlotā izbrīnā uzdot jautājumu jaunajam ASV prezidentam Džo Baidenam, kādēļ Ukraina vēl nav NATO, – TV komiķim atbilstošā stilā. Cerams, Zelenskis zina par daudzajām neizdarībām Ukrainas aizsardzības sektorā.
