“Lēnā ražošana ir virziens, kas šobrīd pārņem pasauli un ar ko Latvija var iekarot!” Klinges zīda veiksmes stāsts 2
Ieva Nikoleta Dāboliņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ienirstu salona ARS TELA pustumsā un neatkārtojamajā smaržā, eju cauri lietām, kuras tā vien aicina noglāstīt, sajust roku mākslas darbu elpu un, gribētos teikt, sirdspukstus… Alvidas dzīve ir tikpat pārsteidzoša un brīnumu pilna kā viņas darbi, kuros cietais lins mijas ar smalkāko un dārgāko zīmolu diegiem.
Viņa jauc linu ar vilnu, zīdu, kašmiru, dzintara šķiedru, un visu, “ko nedrīkst”, viņa ir drīkstējusi. Viņas darbus novērtē pasaules bagātākie cilvēki, prestižākajās Japānas interjera mesās Eiropu pārstāv itāliešu, dāņu, zviedru stendi un latviete Alvida Klinge – vienīgā no Baltijas.
Viņas pirms 17 gadiem radītais uzņēmums ARS TELA ir Latvijas vizītkarte daudzos valsts reprezentācijas pasākumos un pasaules līmeņa dizaina konkursos. Katrai Alvidas Klinges radītajai šallei ir savs brīnišķīgs stāsts, kas turpina savu dzīvi aiz Latvijas robežām, bet viņas dzimtas un dzīves stāsts iedvesmo laikā, kad valsti ir skārusi kārtējā krīze un skolās sākta izglītības reforma, vārdos sludinot kompetenci, bet darbos iznīcinot bērnu rokdarbu prasmes un nozares, kurās darbojas daudzi eksportspējīgi Latvijas uzņēmumi.
Kā tāds itāliešu klans
Mēs bijām kā tāds itāliešu klans. No savas bērnības es atceros milzīgi garu galdu ar baltu galdautu, ļoti skaistiem traukiem un ēdieniem, ļoti daudz priecīgiem cilvēkiem un bērniem. Tā bija tāda pārpilnība… Mums, bērniem, bija jāuzstājas – jāskaita dzejoļi, jādzied, jādejo, bet pēc tam mēs visi tur zem galda rāpojām un spēlējāmies…
Tagad nesaprotu – kā varēja nodrošināt tādas nebeidzamas viesības laikos, kad mēnesī uz taloniem deva 200 g sviesta vai 1 kg cukura? Nesen man mātes brālis teica: “Paskaties – mums bija mazs dzīvoklītis, bet mēs varējām pārnakšņot divdesmit cilvēki – zem galda, uz galda, uz grīdas – nu atrodas taču vienmēr kāda vietiņa! Tagad visām manām māsas meitām ir pa skaistai trīsstāvīgai mājai, bet nevar izguldīt tur cilvēkus. Saproti, kā mēs esam mainījušies?”
Mans tēvs bija Lietuvas polis, un mamma ir tīra lietuviete. Tētis, tiklīdz bija brīvība, šeptējās pa saviem uzņēmumiem, mamma joprojām strādā par friziermeistari. Viņa savulaik ir strādājusi “Rīgas modēs”, smalkos salonos Vecrīgā, bet nu jau 20 gadus viņa, kā tagad saka, ir stiliste.
Ceļš, uz kura esmu uzlikta
Arī mani vecvecāki taisījās bēgt uz Zviedriju, bet vecāmamma gaidīja kuru katru brīdi manu mammu piedzimstam. Viņi jau iepriekš bija aizsūtījuši mantas uz prāmi, bet vecāmamma teica savam vīram: “Zini, brauc tu ar dēliem ar to prāmi rīt, bet es nebraukšu, jo es slikti jūtos.”
Vecaistēvs neaizbrauca, tas prāmis nogrima, un, visticamāk, jūras dibenā vēl šodien skalojas tā bagāža. Jā, mani vecvecāki ticēja Dievam un lūdza. Bet es esmu godbijīga, ka ir kāds, kas mani vada. Mums katram ir savs ceļš nolikts. Dažādi ir tie ceļi, un varbūt tavs ceļš ir svarīgs man, kaut šodien to vēl neredzu. Viss, kur es esmu šodien, ir ceļš, uz kura esmu uzlikta. Es vienkārši eju un nepārtraukti mācos, pa to ceļu iedama.
Kara laikā mana vecātēva ģimene dzīvoja Matīsa ielā, un sētā bija rūpnīca, kurā krievi nodarbināja vācu karagūstekņus. Viņi bija badā, bet mana vecāmamma Stefanija katru nakti slepeni gāja un deva ēdienu tiem cilvēkiem. Bija stukaču laiki, karš, trūkums, un viņa nezināja, ko nākamā dienā dos saviem trīs bērniem.
Bet viņa pārdzīvoja abus pasaules karus, nodzīvoja līdz 101 gadam un joprojām bija visgaišākais cilvēks. Viņa jau sen ir aizgājusi, bet es vēl šodien varu no viņas mācīties. Kad pavasarī es nesapratu, kas notiks ar manu 17 gadus būvēto biznesu, mana mamma man piezvanīja un izstāstīja šo stāstu.
Iemācīt bērnam strādāt
Uz Latviju atnāca mans vecvectēvs, jo toreiz Lietuvā bija ļoti maz zemes, ko zemnieks varēja iegūt, lai saimniekotu. Bet mans vecaistēvs Vladislavs Tumas jau bija dzimis Rīgā. Viņš bija spilgta personība, zināms koktēlnieks tai laikā, un es joprojām dzirdu stāstus par viņu. Viņš rīkoja izstādes, plenērus un pulcēja māksliniekus no visas Baltijas. Pati to neapzinādamās, es esmu uzaugusi slavenību lokā.
Dzīvoklī sienas bija noklātas ar gleznām, jo vecaistēvs līdz viņa mūža beigām draudzējās ar T. Zaļkalnu, J. R. Tillbergu, K. Ubānu, E. Jurķeli, N. Kūlaini, arī lietuviešu lielmeistariem K. Šimoni un A. Zmudzinaviču. Pie mums ciemojās Pugačova, vectēvam tuvs draugs bija arī krievu aktieris Žženovs, kurš nebeidza atkārtot maniem vecākiem, ka svarīgākais ir iemācīt bērnam strādāt, mīlēt un cienīt darbu.
Vecaistēvs pats strādāja uz dzelzceļa, lai varētu ģimenei nopelnīt naudu, bet visus sestdienu vakarus viņš nodarbojās ar koktēlniecību. Tie bija krievu laiki, un mēs kopā braucām uz Carnikavas pludmales kāpām, meklējām interesantus kokus, un viņš man rādīja un stāstīja, ka koks ir dzīvs, ka kokam ir dvēsele, ka tas runā. Pēdējos desmit sava mūža gadus viņš bija paralizēts pēc insulta, un mēs viņu kopām. Es griezu viņam matus, nagus, apmazgāju, un pats viņš nevarēja pat pagriezties uz otra sāna. Bet arī tad viņš mums bija dzimtas un ģimenes galva. Tāds vīrs viņš bija.
Pēc tam kādu laiku apsvēru domu strādāt par medmāsiņu vai mācīties par mediķi. Arī mana vecāmamma kara laikā Lietuvā slimnīcās strādāja par masieri, par māsiņu un kā jau tādi neparteiski cilvēki, darīja dažādus smagus darbus. Viņa prata visu un arī man iemācīja.
Atceros, kad darbmācības stundās bija jā-ada viens džemperis, es jau biju trīs noadījusi, un, kad vajadzēja izšūt vienu spilvenu, es jau biju pamanījusies izšūt trīs un dažādos stilos. Man ļoti patika. Es adīju džemperus, pārdevu un piepelnījos.
Atceros arī, ka sestdienās un svētdienās mēs ar māsīcu tipogrāfijā skavojām brošūras un pelnījām naudu, bet vasarās kopā ar mammas draudzeni piestrādāju arī par apkopēju Rīgas skolēnu pilī. Tas neradīja kādu traumu vai mazvērtību. Man šķiet, ir svarīgi bērnam parādīt, ka dzīve var būt dažāda, ka atbildības līmenis var būt dažāds.
Pēc padsmit gadiem es kāpu pa tās pašas pils kāpnēm, lai atrādītu Vairai Vīķei-Freibergai savas tekstīlijas. Es savai mammai esmu pateicīga, ka viņa man ir iemācījusi – tu vari būt pašā virsotnē un satikties ar pasaules līmeņa arhitektiem, bet tu vari būt arī vienkāršs cilvēks un cieņpilni runāt ar sētnieku. Un tev jāprot ar viņu runāt.
Platforma, krampis un harisma
Es biju ļoti atvērts bērns, man vienmēr bija draugi skolā. Vasarās es nevarēju vien sagaidīt 1. septembri, to tusiņu, to rīvēšanos. Pēc vidusskolas beigšanas mūsu fizikas skolotājs Laimonis Šmits mani iepazīstināja ar ģimeni, kas man palīdzēja nokļūt Austrālijā, kur veselu gadu mācījos akadēmisko angļu valodu.
Tad atbraucu atpakaļ un sešus gadus Latvijas Universitātē mācījos angļu filoloģiju un pedagoģiju. Tad apmēram 25 gadus es tulkoju un mācīju biznesa angļu valodu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA) dažādu uzņēmumu – banku un naftinieku firmu – īpašniekiem. Un visu laiku līdz pat 2002. gadam es studēju biznesa vadību un paralēli strādāju.
Toreiz visi lielie starptautiskie uzņēmumi nāca iekšā Latvijā un es vadīju viesnīcas “Radisson SAS Daugava” biznesa centru. Pēc tam strādāju čīliešu ražošanas uzņēmumā “Proexpo” un vēlāk apdrošināšanas brokeru firmā. Un tad pienāca brīdis, kad pēkšņi sapratu, ka man ir izglītība un pieredze, krampis un harisma un ka vēlos savu lietu. Es tikko biju reanimējusi Ādažu picēriju, lai pārpirktu daļu akciju, bet drīz vien sapratu, ka gribu kaut ko pilnīgi savu uz tīras platformas.
Turot steļļu dvēseli rokās
Mēs ar vīru iekārtojām dzīvokli un nejauši nokļuvām ražošanas uzņēmuma “Latvijas māksla” noliktavās. Šis uzņēmums auda jau kopš krievu laikiem. Tajā laikā, 2002. gadā, cilvēki bija apreibuši ar Eiropu un kā Eiropā, bet mani fascinēja, ko cilvēka rokas var izveidot un ka tas viss ir tik skaists.
Un es pat nezinu… Tas bija tā interesanti – bija tāds salons “Atelier” – viņi šuva, adīja un taisīja skaistus apģērbus, ko pārdeva Krievijā. Salonu slēdza, es gāju uz izpārdošanu, lai nopirktu sev kleitu, bet iznācu ārā ar milzīgām somām, pilnām diegu. Biju aizrunājusies ar pārdevēju līdz tam, ka viņa mani aizveda līdz noliktavai, ieveda diegu pasaulē un piedāvāja, vai es negribot aust.
Nedēļas laikā man bija jau pirmās divas audējas un satikos ar Mākslas akadēmijas dizaineri Zitu Zaržecku. Tā tas sākās. Es uzreiz sapratu, ka man ir dotības dabūt rezultātu un pārdot. Vēl es sapratu, ka gribu savus darbus pārdot zemēs, kur cilvēki ir spējīgi maksāt atbilstošu cenu. Zināju valodas, ārzemēs mani uztvēra kā savējo, un biznesā tā ir ļoti svarīga sajūta.
Es visu esmu iemācījusies pati. Fiziski pati esmu maz audusi, bet pazīstu katru savu izstrādājumu, katru šalli vai spilvendrānu līdz niansei un gramam. Turot steļļu dvēseli rokās, es zinu, ko var un ko nevar, un arī manas audējas to zina.
Latvijas tekstila jaunais stāsts
Man ļoti daudzi ārzemnieki prasa – kas ir Latvijas mūsdienu tekstils? Tagad es varu teikt, ka tas stāsts ir par Baltijas linu, roku darba tradīcijām un latvju rakstiem, un varu ilustrēt to ar saviem darbiem. Mēs esam studējuši rakstus muzeju arhīvos, paņēmuši mazus fragmentus, palielinājuši, samazinājuši un ar dažādiem pasaulslavenu zīmolu diegiem radījuši interjera priekšmetus, ko grib ļoti izsmalcināti cilvēki savos Amerikas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Japānas un Singapūras interjeros.
Mūsu ornamentika lieliski iedzīvojas pasaulē. Un mūsu valsts joprojām finansē arodskolas un augstskolas, kur māca aušanu un tekstilmākslu. Tas ir fantastiski! “Slow production”* ir jaunais virziens, kas šobrīd pārņem pasauli un ar ko Latvija var to iekarot.
Es neeju zem skandināvu dizaina karogiem. Mēs totāli atšķiramies, un mums ir jālepojas ar to. Man ir svarīgi, ka cilvēki salasa “Individually designed, handmade in Latvia”**. Mani fascinē tas, ka es izeju pasaulē ar savu radīto produktu un savu zīmolu un es varu prasīt augstāku cenu par savu darbu nekā brendi un būt vissmalkākajos pasaules veikalos.
Singapūrā es iepazinos ar viena ļoti slavena arhitektu biroja pārstāvjiem, kas iekārtoja viesnīcu “Four Seasons Resort Maldives”***. Tur ir astoņas mājas ūdenī, viņi mūs pieaicināja, un mēs veidojām tekstildizainu vienai no tām.
Un, kad mēs dizainējām un ražojām izstrādājumus tieši “Armani Casa”****, tas bija vēl viens tāds īpašs darbs… Visa sadarbība bija attālināta, un uz lielu uzticību balstīta. Tas bija milzīgs gandarījums, ka viņi izvēlas tieši mūs, redz to atšķirību un ļoti novērtē.
Man nav žēl dalīties
Latviešiem vajadzētu mācīties sadarbību. Ja cilvēks fantastiski auž, viņam vajadzētu atrast kādu, kas māk pārdot. Man ir bijušas sadarbības, kad es pilnīgi citu mākslinieku darbus esmu ievedusi Japānas tirgū. Es esmu tāds cilvēks, kam nav žēl dalīties.
Lai vai ko es tev pastāstīšu, tu to sapratīsi citādi un citādi izpildīsi. Esmu piedalījusies konferencēs un stāstījusi, kā iekarot Japānas tirgu. Soli pa solim esmu gājusi tam cauri, šī skola man ir maksājusi lielu naudu, un varbūt tas ir tas, ko darīšu pēc kāda laika, – mācīšu eksportēt.
Visus iepriekšējos gadus esmu ņēmusi un skolojusi meitenes no Rīgas Tehniskās universitātes, Mākslas akadēmijas, amatniecības vidusskolas, lietišķajiem. Pēc tam viņas iziet un zina, kā strādāt ar linu, kas ir ciets un stīvs, un viņas zina, kā strādāt ar zīdu un kašmiru, ar vilnu un kā tos jaukt kopā.
Tas ir mans filantropa darbs. Bet jaunā paaudze negrib ilgi palikt šeit, un tas nav atalgojuma jautājums… Viņi meklē, grib sevi izzināt un negrib iesākt un nomirt vienā vietā, ko nevarētu teikt par mūsu vecajām audējām.
Šoferis, kas vadā somas ar liniem
Man ir manas mātes brāļa vārds, viņš bija Alvids, bet manas vecāsmammas vārds turpina dzīvot manā meitā. Kad Stefanijai skolā jautāja, ko dara viņas mamma, viņa teica “mana mamma ir šoferis, kas vadā somas ar liniem”. Viņa no zīdaiņa vecuma ir bijusi man blakus visur – mašīnā, pie audējām, pie šuvējām, linu rūpnīcā, pie kurjeriem un izstādēs. Arī mans vecaistēvs teica, ka bērnam jāredz dažādi cilvēki, un ņēma mani visur līdzi.
Mēs braucām pie “Armani”, kad Stefanijai bija trīs mēneši, un, redzot izstādēs pasaules skaistākās lietas, viņai ir izstrādājusies interesanta un pilnīgi citāda gaume nekā man. Viņa auž jau no piecu gadu vecuma un kā sava vecuma bērns ļoti labi notur maliņas un jūt diegu. Es ļoti gribētu, lai viņa turpina šo darbu, ļoti.
Bet mums ir jāizvērtē, ar ko “barot” mūsu bērnu dvēseles, kur man kā lietuvietei liekas – nu, kas tie par sasistās siles stāstiem latviešu literatūrā un dziesmās!? Vienmēr kaut kāda sieviete, kas velk tos dzērājus…, zēns, kas nomirst badā sniega kupenā… To saku kā cilvēks, kas ir studējis pasaules literatūru. Es varu salīdzināt noskaņojumu, ko tas ieliek bērnos.
Lai pietiek arī garam
Es nezinu, pie kā mani novedīs šī kārtējā ekonomiskā krīze, bet es ļoti cīnos. Man apkārt ir cilvēki, kas veiksmīgi turējušies 25–30 gadus, bet šogad aizver uzņēmumus ciet. Es ļoti gribu, lai ARS TELA vārds dzīvo ilgi. Mums ir modē sākt veiksmīgu uzņēmumu un pēc 15 gadiem pārdot ķīniešiem. Man tas ļoti sāp. Nu nevajag mums tik daudz! Man ļoti gribas, lai man pietiek un lai man pietiek arī manam garam.
Cik es satieku cilvēkus, pat santehniķis man stāsta, ka esot izaudzis zem stellēm. Bet es pirmo reizi stelles ieraudzīju ap 25 gadiem gadatirgū… Pie vecām tantēm?! Atceros arī, ka reiz es teicu – kā man riebjas tie vācieši… Nē, nekad es to valodu nerunāšu! Manā dzīvē vienmēr ir pierādījies – tu dabūsi to nekad.
Mans vīrs ir vācietis no Bavārijas, Minhenes. Sākumā es nenovērtēju turienes skaistumu, gribēju palikt Latvijā, un uz šejieni pārcēlās arī mans vīrs. Tagad es gribētu mierīgāku dzīvi, bet mans vīrs vairs negrib doties prom no Latvijas, jo viņš ir ļoti iemīlējis šo zemi un tā ir pieņēmusi viņu.
Es skatos uz vāciešiem, vīra draugiem, kas ir apprecējuši latvietes vai dzīvo šeit pensionējušies, un daudz domāju par mūsu vērtībām un tikumiem. Jā, viņi visi ir ļoti turīgi cilvēki un varētu taču nodzerties par to savu naudu…
Bet nē – viņiem ir mērķis, ko mācīties un darīt. Viņš pats ar savām rokām remontēs šogad vienu istabu savā Bavārijas dzīvoklī, nākamgad otru… Un viņš lasa, mācās, meklē, gādā, zāģē, iet un brauc… Un runa nav par skopumu, bet par prātīgumu un darīšanu.
Mēs, latvieši, arī esam ļoti daudz kur skopi, mēs esam skopi savas vides sakārtošanā, bet mēs neesam skopi plezīram un lai plātītos. Un es domāju – ja mēs paņemtu slotu un šķipeli, mums drīz būtu sava Šveice. Viņa ir skaista – mūsu valsts. Ļoti skaista.
* Slow production – lēnā ražošana.
** Individually designed, handmade in Latvia – īpaši radīts, ar rokām darināts Latvijā.
*** “Four Seasons Resort Maldives” – luksusa klases viesnīca Maldīvu salās, kur viena nakts divām personām maksā 1814 EUR.
**** “Armani Casa” – 2004. gadā dibināta dizaina studija, kas tiešā Džordžo Armani uzraudzībā nodrošina visaptverošus projektēšanas pakalpojumus dažādiem projektiem: dzīvokļiem ekskluzīvākajās vietās, privātās jahtās un lidmašīnās, eksotiskās villās un prestižos dzīvojamo māju kompleksos.
