Bērns – šausmīgākais, kas var notikt dzīvē? 0
Kad iestājas nevēlama vai neplānota grūtniecība, sievietei var šķist, ka bērns ir tas šausmīgākais, kas vien dzīvē var notikt. “Bet ar šo domu ir jāpadzīvo – taisīt vai netaisīt abortu. Ir jānogaida, jāpadomā, kā tas būs vienā un otrā gadījumā. Tie mani divi lēmumi ir ietekmējuši visu manu dzīvi. Iekšēji sevi esmu savainojusi pietiekami stipri, zemapziņā šie lēmumi mani ir ietekmējuši, lai gan, protams, šos gadus es dzīvoju – strādāju, audzināju bērnu, bet… Pa vidam esmu arī jocīgi rīkojusies, un domāju, ka tieši šie lēmumi to man ir netieši likuši darīt. Ja sieviete nonāk šāda izšķirošā lēmuma priekšā, ir jāatrod kāds cilvēks, ar ko izrunāties. Ja tāda nav starp tuviniekiem, var meklēt, piemēram, Krīzes grūtniecības centrā. Un nav jābaidās, ka kāds nosodīs, arī man bija bail, bet tur es atradu savu cilvēku… Ievainojumi, ko man radīja šie lēmumi, ir palikuši uz mūžu,” ir pārliecināta Santa.
“Tagad, vētījot savu emocionālo pasauli, es apzinos, cik patiesībā nepatiesas bija manas bailes. Man likās, ka visi vīrieši grib mani ievilkt gultā, lai gan, iespējams, vīrietim pat prātā tāda doma nav bijusi. Es domāju, ka tās arī ir sekas šiem lēmumiem.
Pārdzīvojums paliek tik un tā. Nedzimušie bērni tāpat ir mani ģimenes locekļi, var teikt, ka man ir vēl divi bērni. Netiešā veidā šie lēmumi ir ietekmējuši arī manu pasaulē nākušo bērnu, jo, piemēram, viņu audzināja savā veidā dezorientēti vecāki. Tad cieš arī dzimušais bērns. Viņš gan nezina par maniem lēmumiem. Bet, pilnīgi iespējams, ka kādu dienu es viņam pastāstīšu savu pieredzi. Nu jau esmu spējusi atteikties no savas kauna un vainas sajūtas, un mācos sev piedot. Bet jebkurā gadījumā lielas sāpes paliek, un, lai pilnvērtīgi dzīvotu, tās ir jādziedē. Dvēselē rētas paliek tik un tā,” stāsta Santa.
