“Lemt par citu dzīvēm.” Armands Kalniņš recenzē Valtera Sīļa iestudējumu “Komūna” Nacionālajā teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Svarīgākais Valtera Sīļa izrādes “Komūna” vēstījums attiecas uz to, par ko drīkst vai nedrīkst lemt kopīgi, īpaši, ja tas attiecas uz citu cilvēku dzīvi.
Šīs sarežģītās sezonas pēdējā pirmizrāde Nacionālajā teātrī ir režisora Valtera Sīļa inscenētais Tomasa Vinterberga un Mogensa Rukova darbs “Komūna” – vērtīgs noslēgums.
Īpaša uzmanība šoreiz jāpievērš lugas autoru raksturojumam. Tomass Vinterbergs ir viens no nozīmīgās kino kopas “Dogme 95” (1995–2005) dalībniekiem, kopā ar Larsu fon Trīru viņi ir populārākie un nozīmīgākie šīs grupas pārstāvji. Tās manifests (t. s. “Pieticības zvērests”) nosaka desmit striktus kino uzņemšanas principus (piemēram, iepriekš sagatavotas dekorācijas un butaforijas nedrīkst izmantot, jāizmanto rokas kamera, īpašu apgaismojumu nav atļauts lietot utt.).
Tiesa gan – paši šīs grupas dalībnieki vēlāk no manifestētā atkāpās, taču viņu uzstādījumi ir būtiski iespaidojuši kino. Skaidrs, ka teātrī tos gandrīz nav iespējams pielietot, tomēr viņu darbi ir izmantoti izrāžu radīšanai.
Vinterberga režijā tapušas vairākas nozīmīgas filmas. Ļoti būtisks darbs ir “Svinības” (1998), kuru mēdz uzskatīt par pirmo “Dogmas 95” veikumu, tas iestudēts Dailes teātrī (2017). Noteikti jāmin izcilās “Medības” (2012), pēc tās motīviem Elmārs Seņkovs Klaipēdas Drāmas teātrī ir iestudējis atzinīgi novērtēto izrādi “Dzinēji” (2019), šī darba problemātika ir tik svarīga patlaban, ka jācer uz tā iestudējumu arī Latvijā. Nesen tapa atzinīgi novērtētā “Vēl pa mēriņam” (2020) u. c.
Par būtisku režisora sasniegumu uzskata arī filmu “Komūna” (2016), kura gan netiek uzskatīta par “Dogmas” filmu. Var uzskatīt, ka režisors bieži pievēršas cilvēku attiecību sarežģījumiem. Tomēr laiku pa laikam viņš inscenē tematikas ziņā pavisam atšķirīgus darbus, piemēram, patlaban diemžēl aktuālo “Kursku” (2018), kurā atainota Krievijas atomzemūdenes nogrimšana. Savukārt Mogenss Rukovs ir nozīmīgs dāņu scenārists un dramaturgs.
Sižetiski jauniestudējums ataino komūnas veidošanos un sadzīvi kādā dāņu savrupmājā. Šis stāsts balstās uz režisora pieredzi, šajā gadījumā – dzīvošanu kopībā ar citiem viņa bērnības laikā. Komūnas, sākot no 20. gadsimta 60. gadiem, veidojās daudzās valstīs, bet Dānijā tās bija īpaši populāras. Biedrošanās, sadarbība ir dāņu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, ja biogrāfijā nebūs bijušas mācības tautas augstskolā, tas var tikt uzskatīts par būtisku trūkumu karjeras iespēju ziņā.
Tomēr arī kopīgumam ir savas robežas. Par to pārliecinājos, 90. gados viesojoties Kopenhāgenā, kad ierosinājām mūsu dāņu sadraudzības ģimenei aizbraukt apskatīt Kristiāniju, hipiju komūnu, taču sociāldemokrātiski noskaņotais draugs bija tik konservatīvi noskaņots, ka vēstīja – tas esot valsts kauna traips. Neriskējām.
Kopā dzīvošana un strādāšana arī citās valstīs ir populāra, taču Latvijā vismaz daļēji bēdīgā atmiņā ir piespiedu kolektivizācija, dzīve kolhozos, komunālie dzīvokļi un tamlīdzīgi “prieki”. Tas liktu domāt, ka viensētu un individuālisma valstī nekas tāds nedraud, kaut labi zināms, ka ideju un pieredzes pārceļošana tagad ir daudz vienkāršāka, un nevar izslēgt, ka citā formā “komunārisms” var atjaunoties.
Tomēr svarīgākais izrādes vēstījums neattiecas uz komūnām kā tādām, bet gan uz to, par ko drīkst vai nedrīkst lemt kopīgi, īpaši, ja tas attiecas uz cita dzīvi. Izrādās, ka personīgās dzīves sarežģījumu dēļ kādam ir komūna jāpamet. Sākotnēji, kā ierasts, par to nolemj balsot. Rezultāts šādai lemšanai ir aplams. Praksē izrādās, ka visos gadījumos komūnas principus kļūst visai neiespējami saprātīgi īstenot (tāpat kā “Dogmas” nostādnes). Līdz ar to rodas vēl viena svarīga atziņa: stingri principi, dogmas, pareizi risinājumi kļūst kļūmīgi, ja neņem vērā cilvēka individualitāti (kur nu vēl aktuālāk patlaban pasaulē kopumā un Latvijā).
Valters Sīlis ir labi zināms kā politisko izrāžu iestudētājs, taču viņa režijas darbu sarakstā ir arī attiecību drāmas ar neuzbāzīgu komisku ietonējumu, piemēram, “Osedžas zeme” (2012), “Cilvēki, lietas un vietas” (2017) vai “Savādais atgadījums ar suni naktī” (2017). Jaunās izrādes stils ir simpātisks. Tās ziemeļniekiem raksturīgais smalkais un vienlaikus asais, trāpīgais humors izklaidē, aizkustina, varbūt vietumis nošokē principiālus puritāņus, taču nav pašmērķīgs un rosina pievērsties nozīmīgiem vispārinājumiem. Izrādi ir viegli skatīties, jo tajā mijas dažādu emociju rosinātāji, lai noslēgumā sekmētu skatītā sasaisti ar personisko pieredzi.
Aktieru ansamblis ir vienots, katram paredzot iespēju radīt saistošu, savdabīgu tēlu. Visi – Kristians Kareļins, Inga Misāne-Grasberga, Ivars Kļavinskis, Dita Lūriņa, Uldis Anže – to sekmīgi izmanto, rādot atšķirīgo un vienojošo. Arturs Krūzkops un Daiga Kažociņa precīzi izspēlē Ērika un Annas attiecību drāmu, kurā katrs ir un vienlaikus nav vainīgs, viņi ir smieklīgi, no malas raugoties, bet saprotami, iedziļinoties tēlu rīcības motīvos. Madaras Botmanes “ģimenes jaucēja” Emma ir gudra, ne tikai izskatīga, spējīga pārvarēt to, ko ne vienmēr var viegli pieņemt. Pusaudži šādus vecāku attiecību sarežģījumus mēdz pārdzīvot asāk, kas jūtams Ērika un Annas meitas Frejas raksturā, šo tēlu ataino Elizabete Skrastiņa.
Jāuzsver Ievas Kauliņas veidotā plašā vecas mājas telpa un stilīgie, nedaudz smieklīgie 70. gadu kostīmi.
Filmu, salīdzinot ar citiem Vinterberga darbiem, savulaik vērtēju visai atturīgi, taču izrāde trāpīja.
UZZIŅA
Tomass Vinterbergs, Mogenss Rukovs, “Komūna”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors Valters Sīlis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, tulkotāja Māra Ose-Kuišele, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, skaņas dizains – Normunds Zālamans, producente Anna Vekmane.
Lomās: Arturs Krūzkops, Daiga Kažociņa, Kristians Kareļins, Inga Misāne-Grasberga, Dita Lūriņa, Uldis Anže, Elizabete Skrastiņa, Elīza Dombrovska, Madara Botmane.
Nākamās izrādes: 21. aprīlī, 5. maijā.
