Māris Antonevičs: Lembergam labāk netuvoties 3
“Labi, ka neuzmeta bumbu,” pirmdien pēc paziņojuma par iekļūšanu ASV sankciju sarakstā mēģināja jokot Aivars Lembergs.
Ieņirgšana, uzspēlēts naivums un mēģinājums visam piešķirt citu nozīmi ir daudzu gadu gaitā labi izstrādāta taktika, kas bieži Lembergam labi noderējusi, citreiz varbūt mazāk, tomēr nekas labāks arī nav izdomāts.
Tomēr savā ziņā taisnība – ASV Finanšu ministrijas (US Department of the Treasury) paziņojumam Latvijā bija bumbas cienīgs efekts.
To pat varētu salīdzināt ar slaveno citu šīs ministrijas struktūras (FinCEN) paziņojumu 2018. gada februārī, kas nepilnās divās nedēļās nobeidza “ABLV” banku un satricināja visu Latvijas banku nozari. Arī šoreiz daži jau zīmē traģisku ainu par tranzītnozares galu. To gan var risināt, steidzami atbrīvojoties no visas tiešās un – kas svarīgi – netiešās Lemberga ietekmes. ASV tam ir devušas termiņu līdz 8. janvārim.
Ja Latvijas ekonomiskā un politiskā vide ir tik cieši saaugusi ar Lembergu, ka bez viņa nevar iztikt, tad, protams, viss ir ļoti slikti.
Bet, ja ne, tad tagad Lembergam labāk netuvoties, viņš ir kļuvis, tēlaini sakot, “toksisks” un tādi kļūs arī visi ar viņu saistītie.
Lai labāk saprastu šo situāciju, vispirms ir jāsaprot, kas ir sankcijas. Tas nav tiesas process, kur advokāti var sacensties ar juridiskiem argumentiem. Sankciju mērķis panākt, ka valsts sāk risināt kādu problēmu – šajā gadījumā korupciju.
Lai izprastu sankciju loģiku, varētu izmantot mums salīdzinoši zināmāku piemēru – Krieviju, pret kuru vērstas dažāda veida sankcijas: t. s. Magņicka saraksts (tas tika izveidots pēc tam, kad cietumā mira jurists Sergejs Magņickis, kurš bija pētījis Krievijas korupcijas shēmas; šajā sarakstā vēlāk iekļautas arī par korupciju aizdomās turētas personas citās valstīs, tagad tur ir arī Lembergs); sankcijas par nelikumīgo Krimas aneksiju, sankcijas par agresiju Donbasā.
Neiedziļinoties niansēs, tām visām ir viens kopīgs mērķis – piespiest Krievijas varu, bet, precīzāk, prezidentu Vladimiru Putinu rīkoties. Savukārt loģika ir tāda, ka Putinam pašam šīs sankcijas varbūt nav tik sāpīgas, savukārt tās asi izjustu viņam pietuvinātas personas vai ietekmīgi uzņēmumi, kas var izdarīt spiedienu, lai mainītu politiku. Protams, ka autoritāri vadītāji reti kad ir gatavi to darīt.
Arī Krievijas gadījumā pirmā reakcija uz sankcijām bija visādi joki un bravurīgi paziņojumi, ko var salīdzināt arī ar Lemberga iecienīto stiliņu.
Piemēram, viens no izplatītākajiem jokiem bija atbilde sankciju ieviesējiem: “Nesmīdiniet mūsu iskanderus.” “Iskanderi” ir Krievijas ballistisko raķešu sistēma. Citiem vārdiem – neko jūs mums nevarat padarīt, jo mums ir kodolieroči. Savukārt Putina pietuvinātajām personām sankciju radītie zaudējumi tika īpaši kompensēti, tostarp arī ļaujot tikt pie dāsnākiem valsts pasūtījumiem.
Sankcijām īsti nav izdevies piespiest Krievijas prezidentu mainīt viņa pozīcijas, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka cena, kas par to samaksāta, ir augsta un sāk atstāt arvien lielāku iespaidu uz valsts iekšpolitiku.
Arī Latvijas gadījumā ir jautājums – kādu cenu gatavi maksāt ar Lembergu līdz šim saistītie, lai turpinātu, kā ierasts, it kā nekas nebūtu noticis.
Politiski tas, protams, vispirms ir jautājums par ZZS un tās gatavību kļūt tik “toksiskiem”, lai vairs nekad nenonāktu valdošajā koalīcijā.
Te varētu atgādināt ZZS vadošo vīru izteikumus pēc 13. Saeimas vēlēšanām, kad visi pēc kārtas sāka kaisīt sev pelnus uz galvas par to, ka neesot klausījuši Lembergu un neesot viņam atvēlējuši pienākošos lomu (ierasti tā ir premjera kandidāta nominācija, kas ļauj Lembergam kļūt par galveno ZZS tēlu pirmsvēlēšanu debatēs, lai gan reāli viņu šis amats nav interesējis).
Lūk, tikai daži citāti. ZZS valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars (“NRA”, 22.07.2019.): “Norobežoties no Lemberga tikai norobežošanās pēc, manuprāt, bija vairāk nekā nepareizi. Taisni otrādi. Vajadzēja vairāk ieklausīties pieredzējušos cilvēkos, kuri nav ar pīpi uz jumta vienu dienu, bet jau ilgus gadus. Taču kolēģi apzināti mēģināja norobežoties. Nezinu, kāpēc tas bija jādara ZZS vēlētāju priekšā? Tieši otrādi. iepriekšējā – 12. – Saeimā ZZS iekļuva ar Aivaru Lembergu kā premjera amata kandidātu…”
Zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieks, bijušais ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis (“NRA” 12.10.2018.): “Lembergs kā personība būtu vairāk iekompilēts šajā vēlēšanu kampaņā, rezultāts būtu labāks. ZZS būtu ieguvusi dažas vietas vairāk. Diezgan būtiski tas saistās ar krievvalodīgo elektorātu, kurā viņš lielākoties tiek pozitīvi vērtēts. (..) Problēma ir tajā, ka daudzos viņa viedokļos, kas ir pamatoti, esošā valsts vadība neieklausījās un līdz ar to neņēma vērā… Vēlāk izrādījās – un tā tas bija ļoti bieži –, ka Lembergam ir bijusi taisnība.”
LZS priekšsēdētājs Armands Krauze (“LA”, 16.08.2019.): “Daudzās ZZS virzītās lietās, par kurām Aivaram Lembergam bija atšķirīgs viedoklis, bijām kļūdījušies, bet viņam izrādījusies taisnība. Konkrēti nesaukšu, bet, ja mēs būtu ieklausījušies, kā veikt reformas, iedzīvotāji būtu apmierinātāki nekā ar esošo izpildījumu. Attiecīgi labāks būtu ZZS vēlēšanu rezultāts.”
Šie izteikumi apliecina, ka pēc vēlēšanām ZZS ir atgriezusies Lemberga “ostā”, un tagad ir jautājums, vai tur paliks arī pēc pēdējiem paziņojumiem.
Tāpat kā visi pārēji, kas tur noenkurojušies.
