“Lemberga tiesas process ir komplikāciju pilns.” Saruna ar prokuroru Juri Jurisu 1
Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors JURIS JURISS, kuram četras darbdienas aizrit, uzturot valsts apsūdzību pret smagos noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu, 2016. gadā prognozēja, ka tiesas spriedums varētu būt gatavs 2017. gadā. Taču nu jau aizritējuši divi gadi, bet sprieduma kā nav, tā nav, taču notiek apzināta kriminālprocesa vilcināšana no aizstāvības puses un prokurora Jurisa apmelošana no apsūdzētā puses. Kad šim absurdam tiks pielikts punkts?
J. Juriss: Tiesas sēdēs esam izteikuši savu viedokli par šī kriminālprocesa novilcināšanu no Aivara Lemberga aizstāvju puses, jo viņi, mūsu kā valsts apsūdzību uzturošo prokuroru ieskatā, ļaunprātīgi izmanto savas kriminālprocesuālās tiesības. Kriminālprocess paredz tiesības debatēt neierobežotu laiku, bet šī likuma panta jēga ir tā, ka debašu laikā valsts apsūdzības uzturētāji pārliecina tiesu, ka apsūdzība ir pierādīta, savukārt aizstāvju uzdevums ir pārliecināt, kāpēc nav pierādīta.
Šī likuma panta jēga nav debatēt par tādiem jautājumiem, kas neattiecas uz apsūdzību, uz lietu kopumā, turklāt neierobežotu laiku.
Mūsu izpratnē likumā ir skaidri noteikts, ja debates notiek pēc būtības par pierādījumiem, tostarp par prokuroru pausto viedokli debatēs, tad šis process notiek tik ilgi, kamēr šie jautājumi tiek izdebatēti.
Kriminālprocesa iztiesāšanas gaitā mēs vērsām tiesas uzmanību, ka aizstāvība izmanto likumā noteiktās tiesības ļaunprātīgi, debašu laikā atsaucoties uz tādiem faktiem, par kuriem jau iepriekš paši ir debatējuši, vai arī mēģina vienu un to pašu domu ilgstoši uzturēt, iztirzāt, kaut gan pēc būtības tā jau ir iepriekš pateikta. Tādējādi tiek vilkts laiks – novilcināts process.
Brīžiem no valsts apsūdzības uzturētāja puses bija pamats konstatēt, ka, klausoties ilgstoši Lemberga advokāta Krastiņa kunga debašu saturu, nebija pat uztverama jēga, arī tiesa bija konstatējusi šādu situāciju. Debates taču nav domātas pašam to lasītājam, bet gan citiem tiesas dalībniekiem, jo īpaši tiesai kā procesa virzītājai.
Vai tad tiesa, redzot, ka vilciens traucas nepareizā virzienā, nevar šādus bezjēdzīgus debatētājus pārtraukt un vairāk nelaist pie vārda?
Tiesai ir tādas tiesības. Bet mums, prokuroriem, likums liedz iejaukties debašu runā. Taču mēs, izpildot savu pienākumu, vērsām tiesas uzmanību uz Kriminālprocesa likuma pantu – pamatprincipu un tā pārkāpšanas nepieļaujamību. Ja šis kriminālprocesa pamatprincips jeb tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā netiek ievērotas, tad nav jēgas citām likuma normām, tostarp tiesas debatēm.
Mēs kā valsts apsūdzības uzturētāji vairākkārt esam konstatējuši, ka no aizstāvības puses tiek izdarīta ļaunprātīga tiesas procesa novilcināšana, vairākkārt atkārtojot vienu un to pašu vai uzturot tādu teikumu konstrukciju, kura vispār nav uztverama un saprotama.
Esam pievērsuši tiesas uzmanību šādai situācijai, un tiesa, izvērtējot šo situāciju, ir sniegusi savu secinājumu: jā, aizstāvis novilcina kriminālprocesu, turklāt vairākkārt.
Jāteic gan, ka kriminālprocess stingri nereglamentē to, kādai konkrēti rīcībai šajā gadījumā būtu jāseko no tiesas puses.
Ja jau tā nelaime slēpjas likumā, tad kāpēc gan tas netiek grozīts?
Manā ilgajā tiesu praksē šī ir pirmā lieta, kur no aizstāvības puses mēs dzirdam šāda veida laika novilcināšanas debates. Parasti tiesvedībā abas puses izsakās ļoti kodolīgi pēc būtības. Turklāt to dara tādā veidā, lai tas būtu izprotams un saprotams tieši tiesai.
Vai neuzskatāt, ka šis precedents var kalpot par piemēru citiem aizstāvjiem, kā muļķot gan valsts apsūdzības uzturētājus, gan tiesu? Vai Ģenerālprokuratūrai nevajadzētu nākt uz Saeimu ar Kriminālprocesa likuma grozījumiem, lai izslēgtu šādas darbības nākotnē?
Nebūtu labi likumdošanas praksi veltīt kādam konkrētam procesam. Tiesai ir tiesības apturēt jebkuru procesuālo darbību, ja tā saskata, ka turpmākās darbības, kaut arī formāli atbilst regulējumam, tomēr pēc būtības ir rupjš procesuālo normu pārkāpums.
Procesuālo pienākumu un tiesību izmantošana nevar būt iluzora, tai ir jābūt pamatotai.
Šajā gadījumā tas ir drauds kriminālprocesa pabeigšanai saprātīgā termiņā, tāpēc likuma pārkāpums būtu jāpārtrauc, uz ko mēs šajā procesā arī vērsām tiesas uzmanību.
Tikai tiesai ir ekskluzīvas tiesības rīkoties, piekrītot vai nepiekrītot pušu dalībnieku paustajiem viedokļiem. Kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņa ir būtiska arī tāpēc, ka šajā procesā nav tikai viens apsūdzētais, bet ir arī citi apsūdzētie, kā arī cietušie. Visām šajā kriminālprocesā iesaistītajām personām ir fundamentālas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.
Jāņem gan vērā, ja pārkāpumi summējas no apsūdzētā un aizstāvības puses un tiesas process tiek vilcināts, tad tas neatbrīvo apsūdzētos no kriminālatbildības vai nedod cita veida atvieglojumus attiecībā uz sodu.
“Tas ir prātam neaptverams absurds [debates].” Šādu viedokli ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram kādā tikšanās reizē paudusi Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa intervijā “Latvijas Avīzē” (21. maijs) stāsta, ka ģenerālprokurors atbildējis, ka tāda esot tradīcija un, lai to mainītu, vajagot politisko gribu. Kāpēc prokuratūra ir tik pasīva un neiesaistās, lai šo absurdu likvidētu?
Ja runājam kopumā par kriminālprocesa regulējumu, skaidrs, ka ne reizi vien praksē ir piedzīvoti gadījumi, kad politiķi ir ieklausījušies praktiķu viedoklī. Ja likumā kāda norma nav efektīva vai nesasniedz vēlamo procesuālo taisnīgumu, parasti tā tiek precizēta, lai varētu vieglāk saprast, kā tā būtu piemērojama. Tāpēc, runājot par krimināllietas debatēm, mans subjektīvais viedoklis kā mācībspēkam un arī praktiķim ir tāds, ka procesuālais regulējums šajā ziņā būtu precizējams. Faktiski būtu jārunā par iztiesāšanas konceptuālo skatījumu.
Vairākkārt esmu pamatojis viedokli, ka kriminālprocesā ļoti stingros rāmjos ir ielikts tieši pirmstiesas kriminālprocess – no termiņu viedokļa. Savukārt tiesvedības procesā šādu normu ir ļoti maz, tikpat kā nav. Ja mēs skatāmies kopumā uz procesu no termiņa tecējuma viedokļa, nebūtu svarīgi nodalīt tiesas un pirmstiesas procesu, jo viss ir kriminālprocess – no tā sākšanas līdz pabeigšanai, un arī termiņš ir būtisks no procesa sākuma līdz beigām. Tāpēc likumdevējam jau sen vajadzēja sākt piestrādāt pie tā, kā terminēt atsevišķās procesuālās darbības, kas atrodas tiesvedībā.
Piemēram, arī nosakot: ja procesuālās darbības norise netiek veikta atbilstoši normai, tad jāparedz konkrētas sekas.
Ja runājam par debatēm, ir pamatīgi jāpārdomā to saturs. Nosacīti var teikt, ka pastāv trīs būtiski posmi tiesvedībā, kuri var būt visapjomīgākie un kurus vienlaikus var izmantot ļaunprātīgi, lai novilcinātu procesu. Tā ir liecību un dokumentu pārbaude, kā arī debates.
Primāri Tieslietu ministrija, nevis Ģenerālprokuratūra ir atbildīga par uzlabojumiem likumos. Prokuratūra, piedaloties darba grupās, var dot savu pienesumu likumdošanas jaunrades procesā. Ja ministrija aktīvāk strādās šajā virzienā, praktiķu vēlme piedalīties šajos procesos neizpaliks.
Tad jau iznāk tā, ka Lemberga advokātu debates var būt bezgalīgas?
Prokuroru redzējumā šīm debatēm kopumā ir piecas pamata sadaļas. Advokāts Krastiņš, kurš nesen atkāpās no apsūdzētā aizstāvēšanas, bija paziņojis, ka viņš par pirmo sadaļu vēlas runāt līdz rudenim (šādu faktu konstatēja tiesa). Mēs pavērtējām, kā tas izskatās valsts apsūdzības uzturētāju debašu kontekstā, kad par visām šīm sadaļām debatēja četri prokurori. Konstatējām, ka šajā laika posmā, kuru aizstāvis paredzējis tikai vienai sadaļai, prokurori būtu pabeiguši jau četras ar pusi sadaļas.
Apsūdzētais gan uzskata, ka tiesas un valsts apsūdzības uzturētāju psiholoģiskais spiediens uz aizstāvi bijis tik liels, ka viņš vairs nespējot turpināt darbu!
Psiholoģiskais spiediens ir uz ikvienu, kurš piedalās tiesas procesā. Tā ir paaugstināta spriedze, jo laikus jāreaģē, jāizsaka viedoklis… Darbs ir ļoti intensīvs, īpaši smagajās lietās.
Dažu minūšu laikā tev ir jāspēj koncentrēties un pateikt no galvas vairāku likuma normu jēgu, noformulēt saturu tā, lai tas būtu saprotams, uztverams un precīzs. Skaidrs, ka tas rada psiholoģisku spiedienu. Ja persona nespēj to izturēt, tad tiesas zāle nav viņas īstā darba vieta.
Jūs esat iesniedzis tiesai vairākus lūgumus piemērot apsūdzētajam stingrāku drošības līdzekli, bet tiesa to ir noraidījusi. Kāpēc tiesa tik mīksti izturas pret apsūdzēto?
Šajā gadījumā nesakrita valsts apsūdzības uzturētāju un tiesas ieskats, kā mēs izprotam likuma normas jēgu par to, ka apsūdzētā persona pārkāpj viņai piemēroto drošības līdzekli, proti, aizliegumu pildīt domes priekšsēdētāja pienākumus. Mēs uzskatījām, ka tas ir jāvērtē citādi. Mēs redzējām, ka tajā brīdī, kad vēl notika liecinošo personu pratināšanas process, apsūdzētais, uzturot pašvaldības vadītāja pienākumu pildīšanas funkcijas attiecīgajās domes institūcijās, izdara psiholoģisko spiedienu uz liecinošām personām, demonstrējot viņiem to, ka joprojām viņam ir vara, tostarp noteikt viņu uzņēmējdarbības likteni. To mēs paudām tiesai.
Personas bija vērsušās tiesā ar iesniegumiem, informējot, ka apsūdzētais pārkāpj viņam piemēroto drošības līdzekli.
Tāpēc mēs tiesai izskaidrojām šo situāciju un aicinājām skatīt šo jautājumu pēc būtības. Mūsu ieskats šajā juridiskajā aspektā nesakrita ar tiesas ieskatu tik tālu, lai tiesa grozītu esošo drošības līdzekli uz bargāku. Bet tiesa vismaz daļēji mūsu argumentāciju uzskatīja par pamatotu.
Bet tas taču ir skaidri redzams daudziem, ka apsūdzētais faktiski diriģē domi, tāpēc dīvaini izklausās, ka tiesa to neredz.
Tas, lūk, ir juristu dažādais redzējums par atsevišķām situācijām. Šajā gadījumā mums, prokuroriem, ir jārespektē tiesas lēmums. Kaut gan personu iesniegumos bija norādīts, ka apsūdzētā ietekme attiecīgajās domes institūcijās ir viennozīmīgi uztverama kā domes vai to institūciju vadīšana, tomēr tiesa uzskatīja, ka apsūdzētā darbības nav traucējušas kriminālprocesam.
Jūsu virzienā ir izskanējuši pārmetumi, ka prokurors ik pa laikam mainot apsūdzību, jo esot mainījušies faktiskie apstākļi.
Šeit ir ļoti vienkāršs izskaidrojums – nevis prokuroriem kaut kas ir mainījies, bet likumdevējs grozīja Krimināllikumu, kas skar apsūdzības kvalifikāciju tiesas procesā. Tieši tādēļ mums bija jāgroza apsūdzības formulējums. Faktisko apstākļu esamība pēc būtības no tā nemainījās. Šie pārmetumi prokuroram ir kārtējais apsūdzētā psiholoģiskais spiediens ārpus tiesas sēžu zāles, kas mērķēts uz valsts apsūdzības uzturētājiem, jo tikai viņiem tiek pārmesta vilcināšanās, sasaistot to ar apsūdzības grozīšanu.
Un kā ar izņemto vērtspapīru glabāšanu? Apsūdzētais norāda, ka tiem esot jābūt prokurora seifā, bet jūs ar tiem šeftējoties.
Tas atkal ir viens no manipulācijas veidiem. Nekad likums nav paredzējis vērtspapīrus glabāt prokurora seifā – nedz agrāk, nedz tagad – un diezin vai kādreiz to paredzēs, jo tas būtu pilnīgi aplam, ja to pieļautu.
Kriminālprocesa likumā ir stingri noteikta kārtība, kā jārīkojas ar arestēto mantu, un mēs to ievērojam.
Turklāt pirmstiesas kriminālprocesā lēmumus par aresta uzlikšanu mantai akceptēja izmeklēšanas tiesnesis.
Cik lietderīgs ir Saeimas lēmums izvērtēt ģenerālprokurora darbu? Vai jūs saskatāt, ka tur ir manāma politiķu iejaukšanās tiesu varā?
Jaunievēlētais Valsts prezidents Egils Levits ir paudis, ka ikvienai amatpersonai ir jābūt gatavai tam, ka viņas darbība tiek vērtēta un pārbaudīta. Ja tiek ievērotas likuma prasības, tad nevajadzētu saskatīt kādu spiedienu no politiķu puses. Ja ir argumentācija, tad, īstenojot likumā stingri noteikto procedūru, iespējams pārbaudīt, vai šī argumentācija ir aktuāla, uzturama un attiecināma uz konkrēto amatpersonu. Arī pats ģenerālprokurors ir teicis, ka viņš neiebilst pret to, ka viņa darbība tiek vērtēta likuma ietvaros. Galvenais, lai šajā izvērtēšanas procesā tiek ievērota procedūra.
Vai, jūsuprāt, bija pieņemama vilcināšanās ar apsūdzības uzrādīšanu Saeimas deputātam Jurašam? Vai šis fakts neliecina, ka prokuratūra ir ietekmējama no politiķu puses?
Es negribētu vērtēt savu kolēģu darbu, jo tas nebūtu ētiski. Bet ir bijuši arī citi gadījumi, kad divu prokuroru skatījums uz vienu un to pašu lietu ir dažāds. Nav nemaz tik reti, kad, piemēram, virsprokurors atceļ amatā zemāka prokurora pieņemto lēmumu.
Vai tas ir pieņemami, ka prokuratūra pieprasa izdot deputātu kriminālvajāšanai, bet ilgstoši nespēj uzrādīt apsūdzību?
Ja kādai personai likumdevējs ir noteicis imunitāti, bet prokuratūra to vēlas, vienkāršiem vārdiem sakot, anulēt, tad pierādījumu kopumam ir jābūt gana pārliecinošam un situācijas noskaidrošanai – gana efektīvai un ātrai.
Ar cik lietām jūs patlaban strādājat?
Ar trīs krimināllietām.
Lemberga lietas skatīšana man tiesas zālē var paņemt četras darbdienas no piecām. Tajā laikā esmu nogriezts no ārpasaules.
Mums tiesā ir komanda. Mēģinām sadalīt pienākumus tā, lai pagūstam visus nepieciešamos darbus izdarīt arī ārpus tiesas zāles.
Jāteic, ka kopumā tiesas sēdes notiek samērā raiti. Bet katrai tiesas sēdei ir jāgatavojas, jāanalizē tas, kas bijis iepriekšējā sēdē, lai spētu laikus reaģēt uz tiesas procesā notiekošo.
Kāds būs nākamais Lemberga krimināllietas etaps pēc aizstāvju debatēm?
Sekos replikas par paustajām debatēm. Ja prokuroriem nebūs repliku, tad to nebūs arī otrajai pusei. Tur, kur prokuroru debates atspēko aizstāvju debates, mēs neko tālāk nekomentēsim. Bet pārkāpumu kopums, kas liedz pabeigt kriminālprocesu saprātīgā termiņā, tomēr mums liks reaģēt ar savām replikām. Tiesai, taisot spriedumu, mūsu ieskatā, pie šī jautājuma būs jāatgriežas. Tas ir viens no jautājumiem, ko tiesas izvērtē spriedumā.
Pēc replikām sekos apsūdzētā pēdējais vārds bez ierobežojumiem. Sakot pēdējo vārdu, nav paredzēts atreferēt to, kas jau ir pateikts debatēs.
Bet ja sāks atreferēt?
Viss ir procesa virzītāja rokās. Līdz šim saskāros ar Kriminālprocesa likuma izpratni tādā ziņā, ka tas nekavēja lietas iztiesāšanu. Gan aizstāvība, gan valsts apsūdzība, ja arī kaut kur nokļūdījās, vienmēr ņēma vērā tiesas aizrādījumus, un debates notika raiti un pēc būtības. Man tāpat kā jebkuram citam procesā iesaistītajam ir ļoti svarīgi, lai tiesnesis manu runu ātri uztvertu un saprastu, tādēļ centos šo noteikto rāmi ievērot. Līdz šim citās lietās tā tas vienmēr ir noticis, un tiesu debates ilgušas līdz trīs dienām atkarībā no lietas. Lemberga tiesas procesā šis rāmis no apsūdzētā un aizstāvības puses (tam pievērsām tiesas uzmanību) tiek pārkāpts, vilcinot krimināllietas iztiesāšanu.
Šis tiesas process ir komplikāciju pilns. Tās krājas viena uz otras, un ik brīdi tiek testēta Kriminālprocesa likuma normu izpratne un iespēja apiet šo normu jēgu un būtību.
Savā ilgajā darba pieredzē no 1999. gada neko tamlīdzīgu neesmu piedzīvojis nevienā procesā. Man ir bijušas vairākas tā sauktās finanšu un ekonomiskās lietas – apjomīgas kontrabandas lietas, PVN izkrāpšana, kredītkaršu viltošana, viena no tā laika lielākajām narkotiku kontrabandas lietām…
Debates ar aizstāvjiem vienmēr bija smagas, bet man līdz šim nekad nav nācies vērst tiesas uzmanību uz to, ka kriminālprocess tiek novilcināts iztiesāšanas gaitā. Parasti ir bijusi argumentēta viedokļu sadursme un skaidrs rāmis, kādā process virzās. Lemberga lietā nevaram konstatēt šādu saprotamu ietvaru, nav iespējams prognozēt, kad beigsies aizstāvju debates.
Kad sākām debašu runu, mūsu ieskatā bija skaidrs, ka šogad tiks pabeigtas visas debates un replikas, un pat neizslēdzām, ka tiks uzklausīts arī pēdējais vārds. Tas bija sākotnējais saprotamais mūsu redzējums. Savukārt tiesa, kā domājām, nākamā gada janvārī, februārī un martā jau varētu uzrakstīt un pasludināt saīsināto tiesas spriedumu.
Tomēr, kā jau minēju, šobrīd skaidru aizstāvju debašu runas pabeigšanas brīdi nevar paredzēt, līdz ar to arī nevaru prognozēt konkrētāku lietas pabeigšanas laiku.
Nākamā tiesas sēde ir paredzēta augustā, kad tiks izvērtēti un izlemti vairāki jautājumi, tostarp noskaidrosies, vai apsūdzētais ir uzaicinājis vēl kādu aizstāvi un vai var turpināties aizstāvju debates.
