Lemberga tiesas prāva kā tiesiskuma mēraukla 12
Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurori Juris Juriss un Aivis Zalužinskis ir valsts apsūdzības uzturētāji no Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanas atstādinātā Aivara Lemberga krimināllietā. Prokuratūra viņu apsūdz par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, par dienesta viltojumu, par piedalīšanos mantiskos darījumos, kuri viņam saistībā ar dienesta stāvokli bijuši aizliegti, kā arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu un citiem noziegumiem.
Prokuratūra tiesai šo lietu nodeva 2008. gada augustā, un šobrīd iztiesājamās lietas apjoms sasniedz vairāk nekā 220 sējumus. Smagākais posms tiesas izmeklēšanā – liecinieku uzklausīšana un rakstveida pierādījumu pārbaude – ir pabeigts un, visticamāk, nākamgad būs arī tiesas spriedums.
– Kad jūs kārtējo reizi ieraugāt televīzijas ekrānā, ka smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs kopā ar politiķiem, kas ir pie varas, lemj par valstī svarīgiem jautājumiem, ko jūs tādās reizēs domājat?
J. Juriss: – Vēlētos savu atbildi sniegt, raksturojot situāciju mūsu valstī kopumā, bet ne vienas personas sakarībā. Šādos gadījumos domāju par to, kā valsts kopumā attiecas pret tiesībsargājošām iestādēm, cik tiesu vara ir nozīmīgs atzars valsts skatījumā. Ir pierasts pie paziņojumiem, ka mūsu valstī pastāv varas dalīšanas princips, ka viena vara respektē otru varu, bet tad, kad nonāk pie praktiskām lietām, tad tas nebūt tā neizskatās. Saistībā ar vienā kriminālprocesā aizdomās turēto vai apsūdzēto personu politiķi jūt manāmu diskomfortu kontaktēties ar šādu personu, savukārt citā gadījumā redzam, ka cieša saskarsme ar aizdomās turamo vai apsūdzēto personu gan darba darīšanās, gan ārpus tām šādu neērtību nerada. Faktiski tas ir konkrēto politiķu ētiskais vērtējums par to, kas viņiem ir vai nav pieņemams un kāpēc tiem ir dažādi standarti pret dažādām personām – aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem.
A. Zalužinskis:– Mans skatījums ir visai vienkāršs – es redzu, kāda tiesiskā apziņa acīmredzot ir cilvēkiem, kuriem vēlētāji uzticējuši lemt valstiski svarīgus jautājumus. Diemžēl izskatās, ka lielai daļai sabiedrības ir diezgan vienaldzīgs jautājums par valsts nākotni, ja jau ievēl šādas personas, kuras augstākajā valsts varas iestādē – parlamentā – sēžas pie viena galda ar personām, kuras tiek apsūdzētas par ļoti nopietniem noziedzīgiem nodarījumiem, tajā skaitā arī par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lēmumu pieņemšanu valsts vai pašvaldības vārdā, kuros paši personiski, mantiski ir ieinteresēti. Turklāt sabiedrībai šāda, vismaz no morāles viedokļa apšaubāma, prakse – valstisku lēmumu pieņemšana – tiek pasniegta kā pieņemama.
– Politiķi un pat apsūdzētais atrunājas ar nevainīguma prezumpciju – kamēr neesi notiesāts, neesi vainīgs!
J. Juriss: – Tas būtiskākais, manuprāt, parādās duālajā pieejā. Nenoliedzami, starp likumdevēja, izpildvaru, tiesu un masu mediju varu jābūt zināmai paritātei – viena tiešā veidā neiejaucas otras pilnvarās un katra respektē citu. Tomēr, jāatzīmē, ka respektēšana nozīmē arī to, cik tālu viena vara uzticas otrai, kas savukārt nebūt nenozīmē, ka kāds no šiem varas dalīšanas atzariem nedrīkst kritizēt vai sniegt citam kādus priekšlikumus vai norādīt uz nepilnībām. Piemēram, masu mediji ir tie, kuriem piemīt tā aktīvā loma parādīt sabiedrības kopumam trūkumus, kas vērojami citos varas atzaros. Latvijā diemžēl var vērot situāciju, kad persona, pret kuru izvirzītas smagas aizdomas vai apsūdzība, atsevišķu politiķu lokā netraucēti bauda visaugstāko uzticību, turpretī citā gadījumā no šādas personas novēršas. Vai tā nav duāla pieeja? Kāpēc neviens neskrien rokoties, piemēram, ar pedofilijā apsūdzēto?
– Tāpēc, ka viņam nav tādas naudas…
– Vai arī tāpēc, ka lielākā sabiedrības daļa uzskata – pedofila pastrādātais noziegums izraisa ļoti lielu nepatiku, līdz ar to arī šāda kontakta publiska uzturēšana rod, maigi sakot, neērtības sajūtu. Savukārt pret personām, kuras pastrādāja ekonomikas un finanšu jomā noziedzīgos nodarījumus, nezin kāpēc tā morāle kļūst citāda.
– Vai jums ir ticība, ka kādreiz šī amorālā pieeja valsts augstākās varas aprindās beigsies?
– Tas katram ir jāizvērtē pašam, bet tas nebūtu slikts mērķis, uz kuru tiekties. Ir jābūt pašsaprotamam, ka katram varas atzaram ir jābūt uzticībai pret citu, respektējot tā lomu demokrātiskā valstī, nevis demonstrējot ar savu darbību nihilismu. Ir jābūt noteiktam neitralitātes standartam – vienādam visos kriminālprocesa gadījumos. Vai tas ir pedofils vai kāda cita persona. Tas izskatās ļoti dīvaini, ka vienā gadījumā paziņo, ka, lūk, šī persona nav notiesāta, tāpēc mēs ar viņu varam brāļoties, bet citos gadījumos no cilvēka vairās pa gabalu.
Taču vienlaikus mēs gribam norādīt, ka neviena persona nav atzīta par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta tiesā.
A. Zalužinskis: – Tik un tā kaut kāda sabiedrības daļa vienmēr ticēs solījumiem no vēlēšanām līdz vēlēšanām, neizprotot, kāpēc tā problēma rodas. Bet tā rodas no šādiem cilvēkiem, kas ir pie varas un darbojas tikai savās un savu draugu interesēs. Kamēr to nevēlēsies atzīt, tikmēr nekas nemainīsies, viņi atkal balsos par tiem pašiem, varbūt citādā izskatā, citādā uzvalkā. Manuprāt, ir un arī būs nopietns pārbaudījums izaudzināt jaunu paaudzi, kura domās savādāk, rīkosies savādāk – godīgāk un tiesiskāk. Šobrīd var vērot negatīvu tendenci, ka atsevišķas politiskās partijas piesaista jaunus cilvēkus, kurus ieaudzina domāt tāpat kā tos, kas politikā jau kādu laiku ir darbojušies.
J. Juriss: – Tāpat jāsaprot, ka neitralitāte jau nenozīmē to, ka tagad visiem jāturas pa gabalu vai jāvairās no personas, kuru tur aizdomās vai apsūdz. Šeit nāk prātā eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sacītais par to, ka ir jāizsver savas rīcības un uzvedības standarti, tas, kas ir pieņemami un kas nav. Katram ir skaidrs, ka tiesa izlemj – ir vai nav vainīgs, bet rīcības standartus pirms šāda sprieduma jāvērtē pašiem. Iztēlojoties, cik tālu var aiziet, ja neievēro šo zināmo neitralitāti. Tad varbūt kādu dienu kādam ministram vai kādam citam politiķim ienāks prātā kopā ar kādu no apsūdzētajiem nākt pie tiesībaizsardzības iestādes pārstāvjiem un stāstīt, kā viņi redz tās darbību.
