Egils Līcītis: Lemberga kunga studijā! 8
Pagājušonedēļ Aivars Lembergs saņēma uzaicinājumus dalībai TV izrādēs. Vienu – uz piano bāra klubkrēsliem pie Dombura, otru – uz suņubūdu pie Artusa Kaimiņa. Ja ZZS premjera kandidāts uzķersies izmestiem āķiem, antreprenieri paredz neaizmirstamus vakarus pie ekrāniem, televīzijas zelta hitus un blokbāsterus, kaut ko līdzīgu leģendārajai “TV pirtij”, kuru atceras pēc pusgadsimta.
Vitāla rakstura dzirkstošo ventspilnieku, kura nepiepildīto sapni kļūt par valdības vadītāju vēlētāji ar prieku atbalstīja arī šajās vēlēšanās, pazīstam iekonservējušos pilsētas vadībā kopš tiem laikiem, kad no ostas attauvojās Kurzemes hercoga karavela, lai kuģotu pāri okeāniem. Lembergs ir kvēls pacifists, nerimtīgs Latvijas buržuāzijas interešu aizstāvis, sīksts loģiķis, bargākais valdību kritiķis un pavecu meiteņu elks. Pat cilvēki, kas apšauba hūtes vīra godīgumu, atzīst zem hūtes paslēpto gudrību un daiļrunību. Ne velti viņš ir nežēlīgu Sorosa uzbrukumu daudzkārtējs upuris. Lembergu neliek mierā, jo viņš ir no nedaudziem, kas pretojas amerikāņu kundzībai pār visu pasauli. Tie paši, kas mocīja Galileo Galileju, izdarīja sankcionētu politisko pasūtījumu arī pret Aivaru Lembergu, un šis noziedzīgais Sorosa stipendiātu sindikāts joprojām nav atklāts. Piekto gadu ventspilnieks, aizstāvēdamies kā ievainots lauva, noturējis aizsardzības līniju Karaliskajā, rajona un apgabala tiesā, un, ja šajā procesā mēs beidzot tiešā veidā nesastapsimies aci pret aci ar bezgalību, tad piedzīvosim atmaksas stundu ar prokuroru apcietināšanu tiesas zālē, aizvešanu rokudzelžos uz tautas tribunālu, kur viņus pakārs.
Tagad miniatūrajam vīram ir iespēja pacelt adrenalīna līmeni piedāvājumos, no kuriem nemēdz atteikties: 1:1 Domburšovā un rejoties ar Kaimiņu. Neliela apjoma esejā Lembergs sūkstījies par sabiedrisko mediju neobjektivitāti, kur pārtrauc un neļauj izteikties, padevīgu suņu acīm skatās uz “Vienotību”, kamēr citus uzlūko kā dīrājamus āžus. Tad no Puzes ezera jāiepeld privātajos kanālos, lai cik tie sabangoti duļķaini.
Dombura klasiskajā studijas interjerā viesim vajadzētu ierasties melnam kā flīģelim, nevis izvēlēties ventspilnieka iecienītos sinepju krāsas kostīmus. Žurnālists diez vai eksperimentēs ar intervēšanas tehniku un dramaturģisko režģi, bet noteikti lietos metodi – uzaicinātajiem kumeļiem pavadu nekad neatlaist vaļīgāk. Domburs testēs uz izturību, uzknābs, taču Lembergs drīkstēs izmantot zvanu draugam, “50:50” un padzerties glāzi ūdens. Kopsavilkumā gaidāms neizšķirts. Kaut ar kriticisma prātu Jānis pūlēsies pierādīt, ka pretim sēž oligarhs, Aivars atspēkos, ka pieticīgie ienākumi nekādi neilustrē baumas par viņa bagātībām, ietekme ir tik, cik aiztaupīta piejūras mēram, un avīzes viņam nekad nav piederējušas.
Pretstatā savaldīgajam Domburam Artuss suņubūdā neievēros distanci un velnišķīgā noskaņojumā vērps tik brutālu sarunu, ka viesim glamūrās drēbēs kļūst karsti un jāizmetas sporta biksītēs. Mēģinot deformēt Lemberga kunga personību, kāps pāri pat erogēnām zonām, laidīs cauri strāvu, ceps, tvaicēs, apdūmos, svilinās un grilēs, lai beigās publikai pasniegtu “Lēni gatavots Lemberga cepetis ar sēņu mērci”. Ostiet, jau smaržo! Saberzējam rociņas ilgai aplaudēšanai un ceram, ka ielūgtais neparādīs aicinātājiem garu degunu.
