Leļļu pārvērtības 0
Jauniestudējums “Zelta zirgs” uz Latvijas Leļļu teātra skatuves ir radoši veiksmīgs eksperiments, kas tapis, pateicoties viesrežisoram no Nīderlandes Dudam Paivam.
Brazīlijas izcelsmes mākslinieka izrādes ir starptautiski pazīstamas jau daudzus gadus, un viņš vairākkārt viesojies Latvijā ar meistarklasēm. Pats būdams dejotājs un aktieris, Paiva izkopis oriģinālu leļļu un cilvēka saspēles tehniku, kas pārsteidz ar īpašām psiholoģisku attiecību un raksturu atklāsmes iespējām.
Jaunā izrāde Rīgā kopumā pārliecina ar efektīgas formas pielietojumu, neparastiem milzīga izmēra leļļu veidoliem, kas lielā mērā kļūst par galvenajiem izpildītājiem. Milzīgu darbu ieguldījuši leļļu skulptori Natālija Davidoviča, Andre Mello, scenogrāfs Andris Eglītis un kostīmu māksliniece Vita Radziņa. Augsti vērtējama muzikālā un skaņas partitūra, ko veidojis Rihards Zaļupe un atskaņo Ģirts Lerhs. No pirmās minūtes līdz pēdējai darbība piesātināta ar noskaņu veidojošiem trokšņiem, akcentiem, balsu modulācijām, mūzikas fragmentiem, kas piešķir leļļu kustībām dzīvības ilūziju. Pirmā lelle, ko ieraugām, ir sirmgalvis Tēvs trešā dēla Antiņa rokās, kas elpo skaļi un ritmiski. Ritms pārtrūkst, ķermenis sadalās uz pusēm, tēls mirst. Tas ir pirmais mākslinieciski spēcīgais akcents, kas liek turpmāko skatīties ar īpašu attieksmi. Burtiski notiekošajam ir pārnesta jēdzieniska slodze.
Tomēr brīžiem mulsina atsevišķu Raiņa lugas ainu interpretācijas. Dramaturga Matīsa Gricmaņa klasiskās lugas sižeta, raksturu, attiecību pārnesums uz jauno izrādi veido variācijas par tēmām, izmanto atsevišķus, no konteksta izrautus citātus un neveido vienotu struktūru. Ne visur dramaturga versija līdzsvarota ar leļļu meistara Dudas Paivas pieeju. Kā priekšnesumu “Zelta zirgu” skatīties ir ļoti aizraujoši, epizodes stāsta par nodevību, varu, cīņu, tomēr mērķtiecīgu vēstījumu, par ko īsti ir izrāde, nolasīt viennozīmīgi nevar. Iespējams, tāds ir bijis mērķis.
Saskaņas trūkumu uzskatāmi raksturo tas, kā tēlu no programmiņas vāka – bilde ar saplēstu lelli – interpretējis katrs no abiem izrādes galvenajiem radītājiem. Dramaturgu Gricmani interesējusi politiskā tēma, kurā “antiņš” pielīdzināts nepieredzējušam cilvēkam varas cīņas laukā. Galvenais varonis gluži bezpalīdzīgs nostādīts shematizēti melnbaltā šaha galdiņa vidū, kur figūrām – cilvēkiem – tēliem ļauts izspēlēt savstarpējo cīniņu raundus vienam pret otru. Antiņš kļūst par bandinieku, kam jāmācās nežēlīgas spēles noteikumi. Dzīvo un nedzīvo figūru rindas uz šaha galdiņa, kas viena pēc otras pazūd, ļoti izteiksmīgi rāda sacensību – kurš kuru. Lai saprastu notiekošo kopumā un atsevišķus melno (slikto) vai balto (labo) gājienus, jaunievests Stāstnieka tēls. Politiskā stāsta līmenī spilgtākā ir Antiņa intervēšanas epizode, kur aktieris Anrijs Sirmais nospēlē melni balto kā iekšējas attieksmes maiņu – no glaimojoša žurnālista pārvēršas par cietsirdīgu nopratinātāju. Šai ainā nav nepieciešamas ne lelles, ne objekti, spēle pārliecina ar psiholoģisku tiešumu. Pēc intervijas Antiņš tiek novākts no skatuves un, spriežot pēc skaņām no aizkulisēm, spīdzināts. Sižetam turpinoties, spilgtāka parādās režisora pieeja, kas salīdzinājumā ar dramaturga doto ir iejūtīgāka. Paivas veidotie simboli meklē piekļuvi psihes dziļākajām struktūrām, lelle un cilvēks aktieru izpildījumā “saaug kopā” vai spēlē savstarpējas konkrētas attiecības. Režijas stāstā tekstam nav nozīmes, tomēr, atsakoties no vārdiem, darbība un attiecības tulkotas objektu kustību valodā. Paivas uzmanība pievērsta lellei kā cilvēka psiholoģiju atspoguļojošam veidolam. Tēli, kas izskatās kā puscilvēki, asociatīvi nozīmē arī nepilnīgus, “saplēstus” cilvēkus, pret kuriem, kā ievainotiem, attieksme ir īpaša. Par visemocionālāko izrādes momentu kļūst aina ar Saulcerītes atdzīvošanos. Stikla kalna princese kā balta plastikāta lelle ar stikla lodīšu acīm skatās uz mums gluži kā dzīva. Viņa iemieso trauslumu, ko aizsargāt var Antiņš. Deja ar Saulcerīti aktiera Druvja Anusāna rokās izveidojas par emocionāli neaizmirstamu tēlu.
“Zelta zirgam” kā objektu un fiziskā teātra žanra izrādei ir plašas tehniskas iespējas. Noteikumi ir atklāti – aktieri maina lomas, pārģērbjas uz skatuves, ielien un izlien no tēliem, pārvēršas par zirgu, priekšmetu vai vienlaikus spēlē attiecības pret lelli, ko tur rokās. Te melni balto cīņas dueļos tiek norautas galvas, pa gaisu lido rokas un kājas, taču darbībām vieglumu piešķir humors. Paralēlu stāstu veido pasakas maģiskie tēli Baltais Tēvs un Melnā Māte, kas spēj gan runāt, gan garšīgi čāpstināt, gan draudīgi sastingt.
Tehniskā precizitāte iedarbina skatītāju iztēli un ļauj iejusties redzamajā arī emocionālā līmenī. Līdz milimetram punktuālu un tīru artistisku meistarību rāda šādā ampluā neredzēti Leļļu teātra aktieri – Lienīte Osipova, Baiba Vanaga. Īpaši izceļas Aleksandrs Jonovs, kura plastiskās kustības vienlaikus strādā ar lellēm un veido dialogu ar tām, piešķirot darbībai dramatismu. Tieši tehniskā precizitāte iedarbina skatītāju iztēli un ļauj iejusties redzamajā arī emocionālā līmenī. Ar izrādi pieaugušajiem, kas nolasāma vairākos slāņos un kurai var pārmest etīžu struktūru un nesabalansētību, Latvijas Leļļu teātrī tiek pieteikts jauns virziens mākslinieciskos meklējumos, attālinoties no tradicionālās, vairāk vai mazāk estetizētās pieejas izrādēm. Vai daudzsološās pārvērtības turpināsies, rādīs laiks.
UZZIŅA
Rainis, “Zelta zirgs”, iestudējums Latvijas Leļļu teātrī
Režisors, leļļu mākslinieks Duda Paiva, dramaturgs Matīss Gricmanis, scenogrāfs Andris Eglītis, kostīmu māksliniece Vita Radziņa, komponists Rihards Zaļupe.
* Aktieri: Baiba Vanaga, Lienīte Osipova, Druvis Anusāns, Anrijs Sirmais un Aleksandrs Jonovs.
* Tuvākās izrādes: 11. un 25. janvārī, 9. un 22. februārī.
* Izrādi nav ieteicams apmeklēt līdz 16 gadu vecumam.
VIEDOKĻI
Ieva Struka, teātra zinātniece: “Izcils režisora darbs ar lellēm un aktieriem, neaizmirstamas pašas lelles un apburoši jaunie un gandrīz jaunie Leļļu teātra aktieri. Tiktāl Rainis būtu stāvā sajūsmā. Tāpēc pieaugušajiem noteikti vērts doties uz šo izrādi, bet respektējiet, lūdzu, teātra norādīto mērķauditorijas vecumu!”
Edīte Tišheizere, teātra kritiķe: “”Zelta zirgs” Dudam Paivam izdevies pārsteidzošs un skarbs. Zili stikli var pārgriezt rīkli, zaļi ledi – iedurties un pārplēst uz pusēm. Būtiskais, ka šajā ekstrēmajā formā nav pazudusi Raiņa žēlotā “vidū stinga dvēselīte”. Izrāde tiem, kas ilgojas pēc leļļu teātra pieaugušajiem.”
www.lelluteatris.lv
