Leļļinieki brauc pasaulē 0
Liepājas Ceļojošais leļļu teātris “Maska” savu 23. sezonu sāka ar viesizrādēm Vācijā un Dānijā – Dānijas pilsētā Veilē, Minsteres latviešu biedrības centrā un Hamburgā.
Leļļiniekus uzaicināja Hamburgas latviešu centrs, un šo projektu atbalstīja Latvijas Ārlietu ministrija. Taču Ceļojošais leļļu teātris ir arī allaž gaidīti ciemiņi visos Latvijas pagastos un pilsētās. Kur tikai viņi nav bijuši! Arī ārpus Latvijas teritorijas – Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Krievijā, Sibīrijā līdz Baikālam, Tālajos Austrumos. “Grūti nosaukt tās valstis, kur neesam bijuši gan uz festivāliem, gan viesizrādēm. Plašs spektrs, ieskaitot Pakistānu,” uzskaita leļļinieks Pēteris Trups, un viņam sarunā piebiedrojas dzīvesbiedre un teātra aktrise un režisore Agita Lieldidža-Trupa.
Paaudžu maiņa
“Mums viesizrādēs bija tikai viena izrāde – “Šņāpuļa piedzīvojumi” par kāpuriņu Šņāpulīti, kurš iet un meklē sev draugus – izrādes beigās arī sastop un sadraudzējas un pārvēršas par lielu, skaistu taureni. Doma ir tāda – nav svarīgi, vai tu esi liels vai mazs, skaists vai ne tik skaists, bet galvenais, ka tev ir draudzīga un atsaucīga sirsniņa,” par izrādi sāk stāstīt Agita. Dānijā pēc izrādes pienākusi klāt jauna ģimene un tētis teicis dēliņam: tad, kad es biju tavā vecumā, mans tētis mani veda uz Ceļojošā leļļu teātra izrādēm Latvijā. Braukuši uz izrādi apmēram 200 kilometrus. Tētis nācis uz izrādēm apmēram pirms divdesmit gadiem. Laiks tik ātri pagājis! Paši leļļinieki to nemaz nemanot un stāsta, ka, paldies Dievam, ir darbs, jaunas izrādes, dažnedažādi projekti.
“Mēs paši vēl joprojām ticam pasakām, ka labais uzvar slikto – tās vērtības mums ir svarīgas. Ļoti priecājamies, ka tās ir svarīgas arī kādam citam. Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk – dari otram labu. Kas otram bedri rok, pats tajā arī iekrīt. Un bērnam jau bērnībā jāiemāca dalīties – kaut tās būtu tikai divas konfektes,” vērtē Agita.
Izrādē, kuru viņi veda uz ārzemēm, “Šņāpuļa piedzīvojumi”, kāpuriņš varbūt nav ļoti skaists, ir neveikls, bet labsirdīgs un grib draudzēties. Mošķīte Puteklīte viņu apceļ un uzreiz nedraudzējas, grib arī pāri nodarīt. Piemēram, izlej medu, lai kāpuriņš tur paliek uz mūžīgiem laikiem. Izrādes laikā šie mošķīši , kuri dara dažādas blēņas un nedarbus, saprot, ka draudzēties ir labāk nekā dzīvot ienaidā. Tās ir pamattēmas, kuras man no bērnības nākušas līdzi. Es priecājos, ka arī šodien tās bērnus uzrunā,” spriež leļļiniece.
Dānija – maziņa, mīļa un silta
“Lielākā daļa latviešu, kuri dzīvo Īrijā, Anglijā, Dānijā, Vācijā, Zviedrijā vai Norvēģijā, grib, lai bērni arī zinātu latviešu valodu, latvisko dzīvesziņu. Daudzi vecāki ved savus bērnus uz latviešu skoliņām, un es domāju, ka tas ir pozitīvi. Esot svešumā, mēs gribam būt kopā ar saviem tautiešiem. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuri, svešumā dzīvojot, ļoti labi zina angļu, dāņu, vācu valodu, bet pat negrib teikt un nesaka, ka viņi ir no Latvijas. Tas ir tāds negatīvs aspekts,” novērojusi aktrise. Viņa stāsta, ka Dānija asociējoties ar Hansu Kristianu Andersenu – šī valsts liekoties maziņa, mīļa un silta. “Pirms viesošanās Andersena muzejā biju iedomājusies, ka pasaku meistars bijis gara auguma, stalts vīrietis – kā filmās rādīts. Bet es biju viņa mājiņas augstumā… Pie durvīm, lai tiktu iekšā, bija jāpieliecas,” novērojumus turpina klāstīt Agita un pastāsta, ka Dānijā zāle uz leļļu teātri bijusi stāvgrūdām pilna. Pārsvarā jauni vecāki ar bērniem.
“Esmu lasījusi, ka dāņiem nav vajadzīgi ne ravētāji, ne zemeņu lasītāji no bijušajām padomijas republikām. Vajadzīgi cilvēki ar smadzenēm. Tā ir augsti attīstīta valsts, viņiem vajag smadzenes. Dānijā izglītība ir bez maksas, un ļoti daudz jauniešu to izmanto. Apprecas, iedzīvojas un paliek šai valstī uz dzīvi. Mēs zinām arī cilvēkus, kuri grib atgriezties Latvijā uz dzīvi, bet tādu ir ļoti, ļoti maz. Es pat zinu vienu ģimeni, kura strādā ļoti labā darbā Kopenhāgenā, saņem labu atalgojumu. Viņiem piedzima dvīnīši, un jau tagad viņi domā, ka grib atgriezties uz dzīvi Latvijā. Negrib, lai bērni iedzīvojas dāņu vidē. Vecāki teikuši, ka viņi grib atgriezties mājās, kamēr bērns vēl neiet bērnudārzā vai skolā,” par dāņu zemi stāsta liepājniece.
“Esam bijuši arī Īrijā un Anglijā. Īrijā uz vairākām 3×3 nometnēm. Tie latvieši, kuri brauc uz šīm nometnēm, brauc ar visu ģimeni, un tā kopābūšana viņiem ir tāda ļoti mīļa. Šie cilvēki patiesi grib, lai viņu bērni zina latviešu valodu, tautas dziesmas, lai prot rakstīt latviski, lina kreklus šūt, latviešu zīmes zīmēt un darīt citas lietas. Ja vismaz reizi gadā cilvēks nedēļu var runāt latviešu valodā, dzīvojot trimdā neskaitāmus gadus, tas dod spēku un stimulu dzīvot tālāk,” novērojumos dalās latviete.
Jau gatavojas Ziemassvētkiem
“Dānija ir ļoti skaista zeme. Cilvēki labi. Forša publika. Ne tikai daudz bērnu, bet arī daudz pieaugušo nāca uz mūsu izrādi. Mums jau tā auditorija ir no maza bērna līdz sirmam vecumam – katrs kaut ko var atrast. Visiem patika mūsu izrāde – fotografējāmies kopā, prasīja mums autogrāfus. Cilvēki alkst pēc kaut kā mīļa,” secina Pēteris. Viņš atzīst, ka pasaulē vispār trūkstot mīļuma – visi skrien, katrs par sevi. Arī pirms vienpadsmit gadiem Liepājas leļļinieki bijuši Dānijā – Vailē, Kopenhāgenā, Odensē.
Pēteris pastāsta, ka pamazām top arī jauni uzvedumi un “Maska” gatavojas jau Ziemassvētkiem. Kur aicina, turp braucot, un pilsētu un pagastu ģeogrāfija ir plaša.
Viņš ir arī labs koka amatnieks, un šajā vasarā līdztekus braucieniem ģimenes dārzā tapa terase, kur tagad var omulīgi pabrokastot, papusdienot vai pavakariņot. “Nekur nav tik labi kā mājās! Tas, ka daudzi latvieši aizbrauc no dzimtās zemes, manā skatījumā, tā ir traģēdija. To nedrīkst pieļaut, ka cilvēki ar strādīgām rokām, gudrām galvām brauc prom no Latvijas. Katrs taču var dzīvot savās mājās,” sarunu uz smeldzīgas nots noslēdz Agita.
