Kad risks attaisnojas. Kā Matīšu “Lellēs” attīsta cūkkopību ar pievienoto vērtību 0
Laikā, kad Āfrikas cūku mēris (ĀCM) iekaro aizvien jaunas teritorijas, Matīšos zemnieku saimniecība “Lelles” būvē cūku kautuvi, veic ganāmpulka ciltsdarbu un ražo gaļas produktus, ko paši arī pārdod. ZS “Lelles” saimnieki Līvija un Jānis intervijā atklāj, kā ģimenes saimniecība paaugstināta riska apstākļos attīsta cūkkopības nozari.
Kā ir mainījusies darbošanās cūkkopībā salīdzinājumā ar laiku, kad ĀCM līdz Latvijai nebija atnācis?
Līvija Lelle: – Īpašais laiks cūkkopības nozarē ir ieildzis, un, visticamāk, tas vēl ilgi turpināsies. ĀCM tikai izplatās. Mūspusē, Vidzemē, sērga it kā ir aprimusi, patlaban tā vairāk plosās Kurzemē un Zemgalē. ĀCM atrodas mežā un visu laiku uzliesmos. Ir viens labums – saules staros vīrusi iet bojā. Mājas cūkas var saslimt vien ciešā kontaktā ar infekcijas pārnēsātāju. Slimību fermā viegli var ienest cilvēks, ja viņš, piemēram, ir bijis vīrusa skartajā zonā un saskāries ar vīrusu, ja neievēro higiēnas prasības. Piemēram, ja transporta līdzeklis brauc cauri sērgas skartajai teritorijai un iebrauc mūsu saimniecībā. ĀCM vīruss var iekļūt fermā prātam neaptveramā veidā. Vien jābūt ciešai saskarsmei. Lai no tā izsargātos, pie cūkām novietnē dodas vien kopējs un saimnieks. Nevienu svešu cilvēku ne kūts teritorijā, ne novietnē neielaiž. Izņemot, protams, PVD kontroles inspektorus divas reizes gadā. Viņi ņem cūkām asinis analīzēm, lai būtu drošība.
Ganāmpulkā mums ir 85 sivēnmātes, ir 25 jaunās vaislas remontcūkas, pavisam ir 800 cūku. Pirms ĀCM sākšanās mums bija vairāk nekā 1200 cūku. Kad parādījās pirmās slimības pazīmes, mūsu pusi ļoti skāra sērga, saimniecību iekļāva 3. nelabvēlīgajā zonā. Bija grūtības ar cūku pārdošanu, tās pārauga. Tolaik mēs lēnām mazinājām dzīvnieku daudzumu. Mūsu darbības mērogiem cūku ir pietiekami. Dzīvnieku blīvuma pārsniegšana mums nedraud. Mums cūkas dzīvo ideālos apstākļos – vietas ziņā.
– Ar ko un kā cūkas barojat?
Galvenokārt visus graudus lopbarībai izaudzējam paši – 200 ha platībā. Tā ir liela priekšrocība salīdzinājumā ar citām saimniecībām. Šā iemesla dēļ mums cūkkopība vēl turas virs ūdens. Protams, pērkam klāt papildu barību, piedevas. Līdzīgi kā cilvēkam vajag sāli un cukuru, cūkām vajag vitamīnus, proteīnu piedevas.
Mēs audzējam miežus, kviešus, vasaras un ziemas, nedaudz rudzus, auzas. Katrai cūku grupai gatavojam savu maisījumu. Pavisam ir piecas grupas – zīdītājsivēnmātes, atšķirtie sivēni, nobarojamās cūkas, grūsnās cūkas un lecināmās cūkas. Vislabāko barību saņem atšķirtie sivēni un zīdītājsivēnmātes, tām barības devā mieži un kvieši ir uz pusēm. Graudus maļam paši. Mums ir grīdas tipa kalte, tās apcirkņos rudenī saved graudus, blakus atrodas dzirnavas, tās pa caurulēm iesūc graudus un tos samaļ. Katrai rukšu grupai pieliek klāt arī vajadzīgo papildu barību. Gandrīz ik dienu gatavojam jaunu barību. Ar truļiem barību aizved uz blakus novietni. Barības devas pēc intuīcijas un pieredzes esam izveidojuši. Vissvarīgākais – lai cūka būtu paēdusi. Mums nav rūpnieciskās ražošanas, par ko cūkkopība ir pārvērtusies. Mums tas ir dzīvesveids laukos, es pie cūkām strādāju arī kolhozu laikā. Biju ciltslietu zootehniķe. Cūkas ir palikušas, neko jaunu negatavojos sākt, man cūkas arī patīk. Nekas nav grūts – cūka nav govs, kas punktīgi jāslauc. Cūkai ieber barību, ūdens ir visu laiku pieejams, divas reizes dienā kopēja dodas uz fermu.
Mums gan nav ideāli liesa gaļa, kur ir vien kauli, āda un liesums. Mums ir arī speķīša kārta. Laukos ir vēl arī palikuši cilvēki, kam garšo speķītis.
– Kāds ir cūku audzēšanas process?
Audzējam cūkas līdz aptuveni 7 mēnešu vecumam. Kaujam tad, kad gaļā ir vismaz 80 līdz 100 kilogramu – nedēļā 60–80 cūku. Mums cūkas pašizmaksu sadārdzina kautuves pakalpojumi. Dzīvnieki uz Rencēnu kautuvi ir jāved 30 kilometrus. Cūkas galvenokārt pārdodam paši. Mums ir pārdošanas furgoniņš, reizi nedēļā savā pagastā pārdodam cūkgaļu un arī desas. Tās mēs gatavojam SIA Matadors 35 km attālumā. Aizvedam uz šo uzņēmumu mūsu cūkgaļu, tur no tās gatavo pasūtītās desiņas. Gaļu pārdodam arī Mazsalacas slimnīcai, SIA Vidovska serviss un SIA Strautiņi RM. Nedaudz gaļas pārdodam Rīgas Centrāltirgū. Divas pārdevējas pa reizei to ņem no mums. Ir viens trūkums šai pārdošanai – kad pa starpu ir vēl kāds pārpircējs, gaļai ir zema cena. Mums pašiem savai pārdotajai gaļai un produktiem, protams, ir izdevīgāka cena. Dzīvas cūkas neviena kautuve mūspusē neņem. Valmieras slavenais kombināts un kautuve sen nedarbojas, Cēsu kautuvē kauj vien liellopus.
Cūkgaļu un no mūsu gaļas gatavotos produktus paši pārdodam reizi nedēļā Matīšos. Pie mums ierodas pircēji no plašas apkārtnes, tostarp no Limbažiem, Puikules. Gaļai ir pieņemama cena, paši to pārdodam, tāpēc cena ir zemāka nekā starpniekiem. Cilvēki mūsu produktus ir ļoti iecienījuši, jo gaļa garšo pēc gaļas. Kad cep, tad smaržo visa māja. Iemesls – mēs cūku audzējam septiņus, nevis četrus vai piecus mēnešus. Gaļa ir nobriedusi. Vēl svarīgi – mēs barībai pievienojam ļoti maz piedevu. Neliekam klāt lopbarībai hormonus, kas rosinau augšanu un izdzen cūkas, mēs arī neizmantojam antibiotikas. Smejamies: cūkai galvenokārt ir viens dakteris – nazītis. Ar ārstēšanu neaizraujamies.
Cūkgaļas iepirkuma cena Eiropā krītas. Kas notiek ar Lellēs ražotās gaļas un tās produktu cenu?
Saviem gatavajiem produktiem turam nemainīgu cenu jau ļoti daudzus gadus. Nekad neceļam cenu arī svētkos. Cilvēki pie tām jau ir pieraduši. Gaļu vidēji pārdodam par 2,70–3 eiro/kg. Visdārgākās ir desas, jo ir diezgan lielas pārstrādes izmaksas un desu sastāvā gaļas īpatsvars ir 85–90%. Kad gaļu tirgū nepārdodam, dodam to likšanai konservos vai aknu pastētes gatavošanai. Tie arī ir iemīļoti produkti. Nedēļā paši uz vietas pārdodam aptuveni 10 cūkas.
Kas būtu darāms, lai Latvijā vietējie cūku audzētāji varētu apmierināt visu pieprasījumu pēc cūkgaļas?
Patlaban jauni cūku audzētāji nesāks darboties ar šo uzņēmējdarbību. Esošie lielie kompleksi palielinās ražošanu, tādi kā mēs, ceru, noturēsies. Tādu kā mēs gan ir maz. Latvijā cūkkopība bija ļoti sadrumstalota. Vislielākais cūku daudzums bija ļoti mazās saimniecībās, tās faktiski ir pārtraukušas darbību. Cūkkopībā galvenokārt vajag graudus, tā nav lēta izejviela. Cenas arī graudiem nevar paredzēt, tās mainās. Cūku audzētāju saimniecības, kas pašas audzē graudus, noturēsies un attīstīsies. Ar nosacījumu, ja ĀCM briesmonis neuzglūnēs. Tas var notikt no jebkuras vietas. Vēl nesaprotu – ja ar ĀCM inficēta gaļa nav kaitīga cilvēkam, pārbaudīt vajadzēja visas cūkas un tikai tās, kas bija slimas, utilizēt, pārējās varēja pārtikā izmantot. Visas cūkas Krimuldā nebija slimas. Bet acīmredzot tāda ir politika un tādi ir likumi, ko mainīt nevar. Ja saimniecībā ir 10 cūku, saprotu, ka slimības gadījumā visas jāutilizē. Ja ir 8000 cūku…
Laikā, kad Krievijas tirgus ir slēgts, ES ir ļoti izdevīgi savas liekās cūkas vest uz Latviju. Es nekad neaudzētu cūkas ES vai Krievijas tirgum. Nevēlamies tik lielu ganāmpulku, kaut gan mūsu fermās vieta ir trīsreiz lielākam, nekā mums patlaban ir. Jāveic vien par milzu naudu pārbūve. Kāpēc laisties tādā parādu jūgā? Var gribēt vairāk un vairāk, bet var iztikt arī ar to, kas ir. Cilvēkam ir jābūt piezemētam. Nevar taču visu sagrābt. Ja nelaime notiek 8000 cūku ganāmpulkā vai 800 dzīvnieku ganāmpulkā – ir starpība.
Vai ganāmpulku apdrošināt?
Neapdrošinām. Nav sagatavots tāds piedāvājums. Ar cūkām ir ļoti grūti – tām ir ātrs apgrozījums, ātra aprite. Es varu 2000 cūku skaitu ganāmpulkā sasniegt divos mēnešos. Cūkām grūsnības ilgums ir trīs mēneši, trīs nedēļas un trīs dienas. Pieņemsim, četri mēneši. Mēnesi pēc atnešanās atšķir sivēnus. Sešos mēnešos jau ir nobarojamās cūkas. Gada laikā var apriti dabūt. Cūka atnesas vairāk nekā divas reizes gadā. Ļoti vajag, lai aprite būtu ātra.
Vai redzat iespēju samazināt ražošanas izmaksas?
Latvijā ir likvidētas visas lielās kautuves. Ir ļoti maz vietu, kur var pirkt kaušanas pakalpojumus. Šā iemesla dēļ patlaban veidojam savu kautuvi. Viss pašreiz vēl ir tapšanas stadijā, nesokas tik ātri, kā vēlētos. Vajadzēja to darīt pirms 20 gadiem. Mēs ļoti daudz naudas maksājam par pakalpojumiem. Jebkurā lietā, kur pērk pakalpojumus, uzreiz ir ļoti lielas izmaksas. Paradokss, ka pelnīs pārdevējs, pelnīs pārstrādātājs, pelnīs visi, bet audzētājs saņems to, kas paliks pāri. Nav tā, ka audzētājs var izrēķināt, par kādu cenu viņš pārdos savu produktu. Viņš to varēs darīt par cenu, par kādu no viņa produktu pirks. Tā ir tava problēma – ir vai nav peļņas. Kautuve būs paredzēta vien mūsu saimniecībai. To būvēsim par savu naudu, ES atbalstam neesam projektu rakstījuši. Kautuves projekts projektu rakstītājiem nav interesants – vieglāk ir paņemt naudu par projektu, kur iecerēts traktora pirkums. >Kad kautuvi sāksim darbināt, nebūs cūkas jāved 30 km uz Rencēniem. Tātad ietaupīsim degvielas patēriņu, cilvēka darbu un laiku. Patlaban cūkām ir divi lepni transporta līdzekļi – ar vienu tās ved uz kautuvi, ar otru braucam pēc gatavajiem produktiem. Mašīnai ir jābūt ar saldētavu. Varēsim arī operatīvāk kaut cūkas reizēs, kad notiek kāds negadījums. Patlaban dzīvniekus uz kautuvi vedam reizi nedēļā. Vēl ieguvums – nebūs par kaušanas pakalpojumiem jāmaksā. Patlaban par vienas cūkas kaušanu maksājam 20 eiro plus vēl PVN. Cena visu laiku ir kāpusi. Agrāk bija 10 lati (14 eiro). Mēs ik mēnesi kaujam aptuveni 60 cūku, par kaušanas pakalpojumu maksājam 1200 eiro plus PVN. Naudas ietaupījums ir acīm redzams. Ja kautuve maksās aptuveni 60 000 eiro, mums tā atmaksāsies no kaušanas pakalpojumu izmaksām ātri vien.
Jānis Lelle: – Jau kopš novembra kārtojam kautuves ēkas atpirkšanas dokumentus. Un vēl ir tikai sākums. Mērnieki no Vidzemes mērnieka nevar atbraukt un iemērīt dabā, vēl Zemesgrāmatā īpašums nav ierakstīts. Kamēr zeme nav atdalīta no ēkas, nekas nevar notikt. Kamēr ēka nav iegrāmatota Zemesgrāmatā, nedrīkst neko tālāk darīt. Viss ir apstājies. Avansa naudas ir iemaksātas, kad sākam interesēties, kad varētu gaidīt, mums atbild – viss ir procesā. Kautuves ēkā veidosim arī nelielu pārstrādi mājražotāja līmenī un veikaliņu. Neesam no tiem, kas vēlas dzīvot kredītos. Pilnīgi piekrītu, ka bez aizdevumiem nevar augt. Katrs pareizi ieguldītais aizņemtais eiro paātrina saimniecības izaugsmi. Jābūt samērībai. Mums ir aizdevums mēslu krātuves būvniecībai, patlaban ir jāiegulda nauda, lai krātuve darbotos. Kombainu New Holland paši pirkām, tam būs trešā sezona. Gribējām ar strukturālo fondu atbalstu pirkt, rēķinājām, ka ļoti dārgi, un beigās jaunu kombainu mums piedāvāja par ļoti pieņemamu cenu. Kombaina nepieciešamība ir pierādījusies – var nokult graudus ar minimāliem zaudējumiem. Arī sava kalte šogad būs. Tā patlaban ir uzstādīta. Vēl ir jāuzstāda norija un jāpieslēdz elektrība. Tas ir nedēļas jautājums. Vidējais tīruma lielums mums ir 5 ha. Visus mazos tīrumiņus apstrādājam. Kaimiņos ir lielie zemnieki, viņiem bijušas iespējas lielās platības saņemt. Es par to nesūdzos. Mums pamatnozare ir cūkkopība. Ja nebūtu savu graudu, mēs sen būt pa burbuli aizgājuši.
Ko paši esam izdarījuši, tas ir mūsu. Redzam, kas notiek, no malas pērkot graudus. Lielražotāji blēdās – pirms ražas vākšanas miglo ar raundapu. Pirms pieciem gadiem pirku svaigus graudus no kombaina, devu cūkām, un no sivēniem dzīvi palika vien trešā daļa. Nedēļas laikā bija caureja, aknas beigtas. Praktiski divu mēnešu laikā cauri. Sākumā jau nesapratām, no kā. Nezūdamības likums – inde ieiet augā, iekļūst graudā. Kas var izsekot, cik dienas pirms ražas vākšanas miglo? Nauda dara savu. Dakteri neiesaka ēst baltmaizi, tā esot indīga. Protams, no saindētiem kviešiem. Mieži – kur nav liets ar ķīmiju, dabūsi alum. Var uzraudzēt. Vajag, lai tie dīgst. Visi ir sēklas lauki. Nedzīvs nedīgst. Labāk arī glabājas, jo ir beigts. Graudam pēc kulšanas vajag divas nedēļas nostāvēties.
Vai šāgada dabas apstākļi jūspusē ietekmēja graudu ražu?
Mēs par dabas apstākļiem nevaram sūdzēties. Rudenī bija vairāk nekā 100 ha jāuzar, nevarējām to izdarīt, jo slapjā rudens dēļ nevarēja uz lauka izvest vircu. Mums šogad ir vien 30 ha ziemāju, citus gadus bija divreiz vairāk. Kulšana pērn aizkavējās. Mēs pirms aršanas lejam vircu un uzreiz aram tīrumu. Efekts tad ir cits. Šo darbu pērn atlikām uz pavasari. Bet pavasarī uznāca lielie lieti un pēc lietiem uzreiz sējām. Viss ir normāli. Mēs minerālmēslus izmantojam ļoti maz. Mēsli ir pievienotā vērtība, ja tos pareizā laikā iestrādā. Redzam, ka trīs gados, kopš mums ir mēslu krātuve, zeme atšķiras no tās, kurā iestrādā minerālmēslus. Graudu ražas kļūst lielākas. Tā ir pievienotā vērtība. Mums saimniecībā ir noslēgtais cikls. Pērkam vien kautuves pakalpojumu, drīz arī to nepirksim. Redzam, ka tirgus vēlas ēst visu gatavu. Ar gatavošanu ir tā, kā ir, cilvēki kļūst slinki. Jācenšas viņiem jau gatavus produktus ražot.
Vai Latvijas lauksaimniecībā ir kas jāmaina?
J. L.: – Jāsāk ar sevi, tad ar citiem. Daudzkam pieeju ar humoru. Sliktas ziņas nevajag uzņemt, tām ir jādzīvo blakus. Nav nekādu problēmu, ir tikai pašam jādarbojas. Nevajag vainu meklēt citos. Strādāt vajag piezemēti. Sēžot mīkstā krēslā un gudri runājot, labi dzīvot nesanāks. Jāsamierinās ar to, kas ir.
Arī nauda – cik ir, tik ir. Nebūs man labklājības, ja apkārt kaimiņi būs nabagi un nevarēs nopirkt sev vajadzīgo. Varu uzlikt augstas cenas saviem produktiem, tomēr cilvēkiem nav pirktspējas. Seniori gaļu patlaban nepērk pēc svara, bet par noteiktu naudas daudzumu un uz mēnesi. Daudziem gaļai ir atlikuši 10 eiro pēc visu maksājumu veikšanas. Tādu pircēju ir gandrīz piektā daļa. Kur mums ir ražošana? Kur cilvēki var pelnīt? Laukos dzīvo vien no pensijas.
Matīšos esam pieci zemnieki. Kopējais zemnieku skaits valstī ir ļoti liels, tomēr daudziem no viņiem pieder ļoti maz zemes. Vai viņiem ir izaugsmes iespējas? Jaunajiem cilvēkiem nav ko darīt! Ar 100 vistām divas ģimenes nevar izdzīvot.
Cik lielas ir pensijas? Juku laikos laukos izjuka kolhozi. Patlaban to darbinieki dodas pensijā. Pensijas nav lielas. Ja vidējā alga ir 600–700 eiro, pensija 260 eiro. Kas tas ir? >Mēs esam gandarīti, ka cilvēki ir apmierināti ar mūsu produktiem. Lauku cilvēkiem īpaši raksturīgi – viņi vēlas redzēt, ko viņi pērk un ko viņi ēdīs, puscūkas liemenim palūdz izgriezt gabalu, kas patīk. Mēs to darām. Liemenis nav saldēts.
Lielveikalos ir ļoti maz Latvijā ražotas gaļas. Mēs esam vien 47 cūku audzētāju saimniecības. Tirgus ir visu laiku jānodrošina. Centrāltirgū nav mūs apmierinošas cenas. Pārdevēja ņem vienu mūsu audzēto puscūci un piecus Polijā audzētos. Atnāk kundze, un viņai vajag gabalu no Latvijas cūkas. Cilvēki stāsta, ka ar mūsu uzvārdu šmaucas. Tomēr tas ir līdz noteiktam laikam – ar šādu rīcību pārdevēji met darvas pilienu medus podā. Vienu reizi apmānīsi, kaut kad iekritīsi. Valmiera nav pilsēta, kur nezina cits par citu. Vēl svarīgi – ir jāveic ierēdņu rotācija. Ja darbinieks daudzus gadus iesēžas vienā amatā, zūd darba kvalitāte.
Šo un citus saimnieku stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
