Vai jūs teiktu, ka Maija Silmale bija cilvēks, kurš impulsēja apkārtējos? 13
Jā, bet viņa nekad ar savu viedokli neuzbāzās. Kā man teica Biruta Delle – tobrīd tas pārsteidza, bet patiešām, kad padomāju, bija jāpiekrīt: Maija nebija īpaši runīga, viņa biežāk klusēja – sēdēja istabas kaktā uz grīdas, dzēra “Camus” konjaku un pīpēja, tādēļ, kad viņa ierunājās, tas vienmēr šķita svarīgi. Viņa arī nekad nenorādīja, kas būtu jādara. Grāmatā ir aina ar mūsu sarunu parciņā, kad grasījos stāties Rakstnieku savienības jauno literātu apvienībā un manā dzīvē tas bija milzīgs notikums, bet saruna bija tāda – bez jebkādas moralizēšanas. Viņa man ļāva izlemt pašai, tikai ieteica padomāt, vai tas tiešām vajadzīgs.
Mani lasot pārsteidza Maijas Silmales drosme, spītība. Jo viss, ko viņa darīja pēc atgriešanās no izsūtījuma, nepārprotami veda jauna apcietinājuma virzienā…
Arī es par to daudz domāju. Kad viņa atgriezās un mēnesi nodzīvoja, neizejot uz ielas, viņa domāja: pieci gadi pavadīti ellē, viss ir pazaudēts – meita, ģimene, veselība –, vienīgais, kas vēl palicis un ko var zaudēt, ir gods. Un, ja sāksi darīt kā visi pārējie, arī tas pazudīs. Vienīgais, ko vari, – darīt darbu, ko māki, bet nekādā ziņā nepakļauties varai. Viņa tā arī nolēma – nospļauties. Izlēma, ja nedarīs, ko grib, var un spēj, tad vispār nekam nav jēgas, arī izsūtījumam ne. Jo izsūtījumam jēga ir tad, ja no turienes spēj atgriezties apskaidrots. To savās vēstulēs rakstīja arī Kurts Fridrihsons, Knuts Skujenieks – izsūtījumam ir jēga, bet ne tad, ja nolien maliņā, lai pēc tam visu dzīvi sēdētu un baidītos, ka tik atkal neatnāk pakaļ. Es viņus, protams, apbrīnoju, jo nezinu, vai man būtu tāds iekšējs spēks un spītība. To nevar pateikt, tam jāiziet cauri.
Tagad, kad iznākusi grāmata, man diezgan daudz zvana un jautā, un kāda skola aicināja izstāstīt par Maiju skolēniem. Es jautāju – vai viņiem tiešām tas interesēs? Viņi, visticamāk, nekad nav lasījuši Maijas tulkotās grāmatas un par viņu neko nezina. Vienīgais, ko varu, – ar šiem bērniem izspēlēt to iekārtu, kādā mēs dzīvojām, kad neko nedrīkstēja, kad par izlasītu grāmatu varēja burtiski ielikt cietumā. Praktiski viss, kas tagad katram pieejams telefonā, bija aizliegts. Tad nu es varētu pastāstīt, kādas sekas šādam saturam būtu bijušas padomju laikā.
* Latviešu rakstniece un tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā.
* Tulkojusi Albēra Kamī romānu “Mēris”, “Svešinieks”, Antuāna de Sent-Ekziperī “Cilvēku zeme”, “Dienvidu kurjers”, “Lidojums naktī”, Armāna Lanū “Kad jūra atkāpjas”, “Labdien, Zolā kungs”, Anatola Fransa “Karalienes Pīļpleznas cepešmāja”, atdzejojusi Džovanni Bokačo romāna “Dekamerons” dzeju u. c.
* 1971. gada februārī smagi slimo Maiju Silmali apcietināja un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, pēc atbrīvošanas aizliedza publicēties.
