Vai varat pateikt, ko latviešu kultūrai nozīmē Maija Silmale? 13
Droši var teikt, ka 20. gadsimta 60. gados viņa mūs visus ieveda pilnīgi citā literatūrā. Toreiz, kad viņa sāka tulkot, šeit nekas par franču literatūru nebija zināms. Atceros brīdi, kad parādījās Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis” – pats rakstnieks jau vairāk nekā desmit gadus bija miris, un mēs pēkšņi sākām jūsmot par “Mazo princi”… Izdots gan tika Ievas Lases tulkojums, Maija iztulkoja pirms tam uz ātro, savējiem. Vispār tā ir viena no fantastiskām Maijas iezīmēm, ka viņai ir diezgan liela iznākušo darbu bibliogrāfija, bet vēl jau apmēram tikpat daudz palika atvilktnēs. Viņa strādāja, tulkoja, nedomājot – drukās vai nedrukās. Maija mums 60. gados parādīja modernos franču autorus – Kamī, Lanū, Ekziperī – labi, Zolā mēs puslīdz zinājām. Arī dzejniekus – Verlēnu, Rembo. Maija atvēra pilnīgi nezināmas durvis, un mūsu dzejnieki, īpaši jaunie, ļoti daudz no tā mācījās.
Man vienmēr šķitis, ka rakstīt par cilvēku, kuru pazīsti un mīli, ir īpaši grūti…
Esmu ļoti daudz šādas grāmatas lasījusi, un ir divi veidi, kā par cilvēkiem rakstīt. Viens – kad izstāsti, ko zini, un otrs ir romāns, kā raksta Inguna Bauere, izpētot dokumentus un apkopojot atmiņas, bet pilnībā ņemot aprakstāmos cilvēkus kā romāna varoņus. Es gāju vidusceļu, rakstīju to, ko esmu par viņu sapratusi gan no savām atmiņām, gan ar citiem cilvēkiem runājot. Tomēr man nelikās godīgi izlikties, ka zinu, kā Maija domāja un jutās, jo neesmu par to ar viņu runājusi, un mēs noteikti nebijām tik tuvas, lai viņa man, sešpadsmitgadīgai meičai, par sevi ko ļoti personisku stāstītu. Es, protams, lasīju viņas vēstules, sarunājos ar Maijas māsu Austru un citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina, tomēr sapratu, ka zināmā mērā man Maija ir jārada no jauna, jāņem palīgā fantāzija. Tas, ko tiešām gribēju, – parādīt, ka padomju laikā bija cilvēki, kuri pretojās šim režīmam katru dienu, katru stundu, kā vien varēdami. Maija principā negāja iekšā nevienā padomju iestādē, pat pastā vai krājkasē.
