Lelde Stumbre par Maiju Silmali, drosmi un padomju iekārtu 13
Maija Silmale bija viena no tā dēvētās “franču grupas” – radošiem cilvēkiem, kurus 1951. gada 17. aprīlī apcietināja un izsūtīja par to, ka viņi pēckara laikā ik pirmdienu tikās aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī, lai spriestu par franču literatūru. Maija Silmale Taišetā pavadīja piecus gadus, viņai atļāva atgriezties dzimtenē pēc Staļina nāves, 1956. gadā. Sev atvēlētajā dzīves laikā Maija Silmale intensīvi tulkoja un atdzejoja no franču valodas, iepazīstinot latviešu lasītājus ar šīs zemes rakstniecību un turpinot ap sevi pulcināt brīvdomātājus. Starp viņiem bija arī pavisam jaunā topošā literāte Lelde Stumbre.
Kā jums radās doma rakstīt grāmatu par Maiju Silmali?
L. Stumbre: Pirmoreiz tā ienāca prātā 20. gadsimta 90. gados, kad par izsūtītajiem latviešu intelektuāļiem sāka runāt, rakstīt un atcerēties. Māris Čaklais uzrakstīja žurnālam “Karogs” par Maiju skaistu rakstu vairākos turpinājumos, aicināja rakstīt arī mani, un toreiz tapa mazs gabaliņš. Tas arī bija brīdis, kad sapratu, ka Maija taču bija ne tikai īpatnējs, traks cilvēks, kas gāja ārā no visiem rāmjiem, kā man šķita pusaudzes gados. Ar tagadējo prātu saprotu, ka viņa bija arī ļoti inteliģenta, gudra un ārkārtīga darbaholiķe. Pavīdēja doma – cik labi, ja būtu grāmata par Maiju, bet, tā kā tas bija virziens, kurā savā daiļradē negrasījos iet, tad doma turpat arī izplēnēja. Tad 2009. gadā pirmo reizi aizbraucu uz Parīzi, pavadīju tur desmit brīnišķīgas dienas un pēkšņi sapratu, ka braucu nevis vienkārši tāpēc, ka Parīze, bet gan tādēļ, ka gribas redzēt, vai tā ir tā Parīze, par kuru jūsmoja Maija. Protams, viņa pati nekad tur netika bijusi.
Kā bija jums?
Man bija gluži vai pārmērīga sajūsma, jutu: ja man vajadzētu – nedod Dievs! – dzīvot kaut kur citur pasaulē, tad tikai Parīzē. Visas desmit dienas pavadīju, klejojot pa pilsētu, iepazīstot to, un tad arī sapratu, ka man visur ir līdzi Maija, un es ar viņu iekšēji sarunājos: “Redzi, te ir Monmartra, un mākslinieki joprojām tur glezno, tur – Monparnass, kaut kas mazliet mainījies, bet pirmā mākslinieku kafejnīca “Trakais trusis” vēl arvien darbojas un, re, te ir jaunā Parīze. Pēc tam arvien vairāk sāka likties, ka vajag par viņu uzrakstīt grāmatu, kamēr vēl ir kāds, kas var par viņu pastāstīt. Labi, ka Maijas māsa Austra ir žirgta un spirgta, dzīva arī Maijas meita Helju, tāpat daktere Iluta Kalniņa, kas Maiju pēdējos gados ārstēja, bet bija skaidrs, ka nedrīkstu kavēties. Es viņu pazinu, bet man bija tikai 21 gads, kad Maija nomira…
Kā jūs ar viņu iepazināties?
Es ar Maiju iepazinos vēl bērnībā, tikko viņa atgriezās no izsūtījuma, jo mana mamma ar viņu bija labas draudzenes. Protams, ciešāk satuvinājāmies, kad biju jau pusaudze un man vajadzēja iegrozīt smadzenes pareizajā virzienā. Viņa to darīja ļoti neuzkrītoši, neuzbāzīgi – nolika priekšā te vienu, te otru grāmatu, uzlika magnetofona lenti ar šansonu dziesmām. Viss sākās ar Staļina prēmijas laureāta Iļjas Ērenburga apjomīgo grāmatu “Cilvēki, gadi, dzīve”. No šodienas viedokļa skatoties, ārkārtīgi interesanti aprakstīta 30. gadu Parīze, radošo cilvēku aprindas, Pikaso, Modiljāni un citi, ar ko Ērenburgs saticies. Viņš pazina arī Cvetajevu, Ahmatovu, Bloku, Majakovski.
