Tiek saukti par velna līdzstrādniekiem: Mācītājiem bažas par iespējamu vēršanos pret viņiem 72
Atsevišķi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītāji nobažījušies par iespējamu vēršanos pret viņiem atšķirīga viedokļa paušanas dēļ.
Šovakar diskusijā par situāciju LELB Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs iztirzāja bijušā LELB mācītāja Jura Rubeņa atteikšanos no mācītāja amata. Viņš skaidroja, ka kopumā situācija attīstījās, pamatojoties uz virknes LELB garīdznieku emocionālo nepatiku pret Rubeni.
Simanovičs norādīja, ka LELB arhibīskaps Jānis Vanags ne pret vienu nav vērsies tiešā veidā, turklāt Vanags bija paudis, ka mācītājiem ir iespēja izteikt savus viedokļus. Pēc Simanoviča teiktā, notikumu attīstības gaita pēdējos gados liecina par to, ka neiecietība un nespēja panest citāda viedokļa paudējus baznīcā ir arvien jūtamāka. “Rubeņa gadījums ir simptomātisks,” secinājis Simanovičs.
Viņš pastāstīja, ka cilvēki, kas, iespējams, apzināti virzījušies uz Rubeņa aiziešanu no baznīcas, patlaban varētu justies neaizskarami.
“Šīs ir ļoti personīgas bažas, ka mēs varētu būt nākamie rindā. Mācītāju diskusijas par to liecina. Mēs pat neesam pauduši teoloģiski atšķirīgus viedokļus, un mēs tikai procesu izgaismošanas dēļ tiekam saukti par velna līdzstrādniekiem un sātana sinagogu,” teica Simanovičs.
Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) gadiem ilgi netika sadzirdēti oficiālajai pozīcijai pretēji viedokļi, šovakar diskusijā par situāciju LELB norādīja vairāki baznīcas mācītāji.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs iztirzāja bijušā LELB mācītāja Jura Rubeņa aiziešanu no amata, secinot, ka vairāku gadu garumā pret Rubeni tika vērstas pretrunīgas apsūdzības, kas liekot domāt, ka to pamatā ir nevis skaidra teoloģiska pozīcija, bet līdz galam nenoformulēta emocionāla nepatika.
“Bažas raisa, ka 2009.gadā, par visu šo [Rubeņa darbību] diskutējot, cilvēkiem nebija problēmu vienam otru pieņemt, bet pagāja laiks, un cilvēki vairs nevar savā vidū kādu paciest un grib no viņiem atbrīvoties. Ir bažas, ka šis process var neapstāties pie Rubeņa un skart arī citus, kas varētu domāt līdzīgi Rubenim,” sacīja Simanovičs.
Viņš pastāstīja, ka pēc 15 LELB mācītāju publiskas vēstules par situāciju LELB virkne baznīcas pārstāvju vērsa kritiku pret vēstules autoriem, viņus pašus apsūdzot baznīcas šķelšanā, turklāt paužot neapmierinātību par baznīcas jautājumu iznešanu publiskā telpā.
Draudzes mācītājs Linards Rozentāls uzsvēra, ka garīdznieki savu viedokli par norisēm LELB ilgstoši neiznesa ārpus tās sienām. “Mēs tikai konkrētos apstākļos esam iebilduši pret to, kas ir baznīcā netaisnīgs un nedraudzīgs. Esam iebilduši tikai tur un tad, kad redzējām novirzīšanos no LELB sākotnējā ceļa,” teica Rozentāls.
Viņš skaidroja, ka protesti galvenokārt bija saistīti ar pārmaiņām, kur baznīca pati attālinājās no saviem pamatiem un izpratnes, turklāt līdz 2015.gadam ar visiem iebildumiem pretēja viedokļa paudēji vērsušies tikai baznīcas iekšienē, esot piesardzīgiem sarunās ar medijiem, kā arī sabiedrības iesaisti.
Rozentāls skaidroja, ka iebildumu vēsturi nosacīti varētu iedalīt divos posmos. Pirmais nopietnais iebildums saistījās ar 2007.gadā pieņemto LELB Satversmi, kas iezīmēja varas centralizāciju. Pēc tās pieņemšanas garīdznieki turpināja norādīt uz tās nepilnībām. Sekoja jautājumi, kas skar LELB finansiālo stāvokli. Pēc dažādiem iebildumiem un problēmsituācijām 2010.gadā Sinodē notika balsojums par uzticības izteikšanu arhibīskapam, atgādināja Rozentāls.
“Pēc tam iestājās milzīgs sagurums. Pēc 2010.gada sekoja bezspēcības sajūta, neticība, ka var būt pārmaiņas,” atminējās mācītājs, piebilstot, ka diskusijas atsākās 2015.gadā, atdzimstot idejai par vienotu luterisko baznīcu.
Vienlaikus pirms pēdējās Sinodes tapa skaidrs, ka tiks apstiprināts sieviešu ordinācijas aizliegums, atgādināja Rozentāls. “Tad sākām publiski paust viedokļus par to. Toreiz piedzīvojām, ka paust atšķirīgus viedokļus nozīmē nonākt izolācijā. Ar mums pat beidza sveicināties, izturējās emocionāli un garīgi vardarbīgi,” vērtēja draudzes pārstāvis, piebilstot, ka jautājums par Rubeni 2017.gada sākumā no jauna aktualizēja sajūtu, ka “mūsu balss, protesti nedrīkst palikt tikai pie mums”.
“Ja skatāmies uz iebildumu vēsturi, var ļoti labi redzēt, ka jau pirmajos trīs gados mūsu opozīcija, iebildumi vairāk bija saistīti ar opozīciju esošajam baznīcas pārvaldes veidam – aicinājām veidot demokrātiskāku vadību. Otrs princips bija saistīts ar sinoidālo kontinuitāti. Tagad tam pienāca klāt jaunais slānis – baznīca un tās kontinuitāte ar tās teoloģisko tradīciju,” skaidroja Rozentāls.
Draudzes mācītājs Indulis Paičs sacīja, ka jau ilgus gadus virkne LELB piederīgo jutušies tā, ka ir nepieciešams iestāties par kristīgas baznīcas identitātes pamatu veidojošām vērtībām, vienlaikus uzsverot, ka tādā veidā nenotiek mēģinājums likt baznīcai iet līdzi pasaules garam.
“Mēs negribam piespiest baznīcu mainīties, iet līdzi pasaules garam, ienest baznīcā kaut ko jaunu un svešu. Šādiem pārmetumiem ir visnotaļ maz pamata. Baznīca nav vieta, kur izdabāt sabiedrības noskaņām un vajadzībām. Jautājums ir par uzticību mācībai un garam, ko redzam Kristus dzīvē, kas aprakstīta evaņģēlijos,” teica Paičs.
Viņš uzsvēra, ka Kristus ir luteriskās baznīcas stūrakmens un pamats, no kā viss ir sācies, un kristiešiem vienmēr bijis ārkārtīgi svarīgi turēt skaidrībā šo pamatu. “Gribu skaidri pateikt, ka mūsu jautājums ir par baznīcas identitātes saglabāšanu, uzticību garam, ko nesa Kristus. Ļoti bieži nav runa par to, ka viens teoloģisks skatījums ir pareizāks par citu. Jautājums ir par garu, ar kādu viens pret otru attiecamies, kā risinām jautājumus. Kaut arī vārdos varam izpaust savu piederību Kristum, tas, kā dzīvojam, parādās augļos,” skaidroja mācītājs.
Paičs pauda, ka teoloģijā ir svarīgi saprast, ka no vienas puses mums ir jābūt uzticīgiem kristietības pamatiem, bet no otras – ka pašiem labi jāsaprot, kas ir pasaule, kurā dzīvojam, lai saprastu, kā spējam vai nespējam šodienas pasaulē runāt par svarīgajām bāzes tēmām, ko ir atstājis Kristus, kā turpināt nodot liecību par evaņģēliju.
“Patiess konservatīvisms prasa nemitīgi mainīties, un to saprast vienā brīdī nav vienkārši,” teica Paičs.
Viņš skaidroja, ka, lasot Jauno derību, kļūst skaidrs, ka baznīcai jābūt atvērtai vietai, kur “visi grēcīgie cilvēki var mācīties kopīgi iet ceļu, kur Kristus mūs maina un ir pamats un mērķis, uz ko augt”. Paičs uzsvēra, ka patlaban baznīcai pastāv risks attālināties no kristietības, kuras pamatā ir mīlestība cilvēku starpā.
“Baznīcu nozog velns, tas, ka nespējam viens otru dzirdēt, tas spēks, kā dēļ Kristus zaudēja savu dzīvību. Tas ir plēsonīgais nāvi nesošais gars. Baznīcas identitāti nedrīkst pazaudēt, pieķeroties skaistiem vārdiem. Vārdiem jābūt segtiem ar patiesi dziļu, iekšēji izjustu mīlestības un savstarpējas cieņas apliecinājumu. Risks ir, ka formāli esam patiesi, bet attieksmē tomēr neesam patiesi kristieši,” pauda Paičs.
Kā ziņots, aicinājums uz diskusiju pirms aptuveni divām nedēļām izplatīts 15 LELB mācītāju publiskā paziņojumā, kurā pausts satraukums par iespējamu LELB nozagšanu un attālināšanos no Rietumu protestantiskajai kristietībai tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību un atbildīgu akadēmisko brīvību.
Vēstuli parakstījuši 15 LELB biedri – mācītāji un viena evaņģēliste. Viņi vēlas vērst visas kristīgās sabiedrības uzmanību uz pašreizējo situāciju LELB. Atgādinot, ka bijušo LELB mācītāju Juri Rubeni aiziet no mācītāja amata pamudināja mīlestības un pacietības trūkums mācītāju savstarpējās sarunās, vēstules autori pauž pārliecību, ka šāda nespēja mīlēt un panest savu amata brāli, kā arī mīlestības trūkums baznīcas iekšpusē liecina par ļoti nopietnu problēmu.
