Egils Līcītis: “Vienotībai” atliek lēkt Daugavā vai sagaidīt kaulaino? 11
Čūskveidīgi labvēļi jau pareģojuši, ka agrāk varenās “Vienotības” bioloģiskais pulkstenis tikšķ pēdējās piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Labākie, izpalīdzīgākie sirdsdraugi aizsteigušies notikumiem priekšā un izrakuši kapavietas, kur “Vienotībai” labpatiktu izvēlēties atdusu. Vai šalcošu sēru vītolu ielokā vai klusā, saulainā, atraitnītēm apaugušā uzkalniņā, vai pietiks ar rāzīti atzīmētu, žodziņa ieskautu laukumiņu.
Tomēr sestdien noliktais partijas ārkārtas kongress raudulīgos kapračus ar lāpstām, nestuvēm un trim saujām smilšu var apturēt pusceļā uz skuju takas. Kā arī pagaidām vēl neiepirkt salūta raķešu uguns bateriju. Apbērētājiem par spīti, “Vienotības” kongresa darba kārtības noslēgumā paredzēta diskotēka, nevis ragu mūzikas koncertīno un rekviēms. Garīdznieks uz pasākumu nav uzaicināts, skumjie atvadvārdi žūst tintes pudelēs, portrejas melnā ierāmējumā nav pasūtinātas.
Patiešām, jauniem, talantīgiem cilvēkiem dzīvotgriba liek vēl neiet pie Daugavas tilta margām un arī ar kaulaino par agru sveicināties. “Vienotība” kā mūsu politiskās sistēmas sastāvdaļa ne tuvu nav tik nīsta un nemīlēta kā pirms laba laika šīs zemes gaitas izbeigušās partijas, kas labai sabiedrībai bija nāvot piegriezušās. Bez šaubām, ilgā laikposmā pie varas āboltēni sakrāja nepiedodamu kļūdu kolekciju. Netrūka kurmju, kas veic savu darbu pazemē, lai citiem raktu bedres un nepārtraukti norādītu uz “Vienotības” pārkāpumiem. Tomēr tās bija skabargas, neredzot baļķi, kas uzgūlies oligarhiskām un prokremliskām partijām. “Vienotība” nebija partija ar tikai pašam velnam zināmiem darījumiem, bīstamiem sakariem un paniku par biedru kvalitāti. Viņiem ir arī šādi tādi atzīmējami nopelni. Politiskā spēka uzzieda laikos partijnieki kaut ko darījuši, lai mūsu valsts kļūtu stiprāka un drošāka.
Bet okei. Pieņemsim, ka “Vienotība” jānožmiedz un jāsagāž kā veca māja. Par ko tad, brāļi un māsas, balsosiet nākamajās Eiroparlamenta vēlēšanās? Atskaitot cienīgo Zīles kungu, pārējie Latvijas reprezentanti uz Briseles parketa nogāzīsies kā kartupeļu maisi un par katru kandidātu nāksies lauzīt galvu, vai Operas apstādījumos salasītu publiku ar sarkani iekrāsotiem deguniem, sabristās galošās vispār drīkst rādīt labi audzinātiem eirokrātiem. Pārstāvji no multikulturālistu nometnes neaizstāvēs Latvijas intereses un ievedīs neceļos – no jebkuras sugas fanātiķa var sagaidīt velns zina ko –, un arī par ZZS galīgi nav droši balsot.
Turpretī “Vienotība” kā mēreni konservatīvs spēks ar cilvēkiem smalkos apavos iederīgi projicējas Eiropas Tautas partiju saimē, kurā neslimo ar avantūrismu un kurā līderība ir prātīgai Merkeles kundzei. Latvijas politiskajā spektrā vienkārši nav cita spēka, kurš atbilstu minētajam radnieciskas sirdsbalss mēreno blokam Eiropā.
Tālāk. Pat veca, slima, novājināta “Vienotība” ir konkurētspējīga ar vietējības partijām, esošiem vai jaunuzņēmumiem īsās biksēs, bez intelekta mirdzuma, bez idejām un bez augsti kvalificētu darbinieku bāzes. Kāds gan politiskās pārvaldes smadzeņu centrs var būt kolēģu partiju frakcijas un valdes, kur uz negara rezervistu soliņa iesēdināti tukši numuri un reti kurais biedrs der ministra amatam.
Nav apstrīdams, ka arī “Vienotībai” jāsāk nākt pie prāta. Vairāk jādarbojas kā vienotam ansamblim. Jāiekļaujas pirmsvēlēšanu konfigurācijā ar vērā ņemamu un perfekti izstrādātu piedāvājumu. Jākļūst latviskākam spēkam. Jāievēl līderi, kas tautu pārliecinās par partijas ilgtspēju, parādīs spēcīgu eirogravitāciju un valstsgribu. Nu, kādu laiku būs jāiztiek ar pieticīgākiem eksistences līdzekļiem. Bez dārgā sviesta un gardiem kumosiņiem, taču tā nav mirstamā vaina. Atstāsim vienotībnieku foruma ziņā sestdienas izvēli, vai par priekšsēdētāju iebalsot garu patriotisku zemessargu, karstgalvīgāku jaunekli vai kārtējā pārejas perioda līderi Vecpiebalgu-2. Galvenais, lai pārejas posmi neievilktos tik ilgi, ka vienotībnieki ar visām savām smalkajām kaitēm pēdējie atklibotu purināt plūmju kokus, kur plūmju ražu citi jau nolasījuši.
