Sandra Vensko: Latvijā kaut kas neizbēgami mirst. Varbūt tieši šī skola Leišmalē būs pēdējā saliņa 2
Braucot tikties ar skolas bērniem uz skolu, kas atrodas tuvu leišmalei, klausos šofera stāstījumā par novadā notiekošo.
Šķiet, ko tad jaunu mūsdienās var pasacīt lauku vai pilsētas bērnam ar mūsdienu tehnoloģijām piebāzto galvu – pats ieguglē, atrod, ko attiecīgajā momentā vajag. Dzīves ritms mainās. Varbūt dzejai jākļūst urbānākai, jo zelta lapkritis un dzejas lasīšana skolasbērnu nemaz neinteresē? Vistālākajos Latvijas novados bērnu dzejnieki iegriežas reti, jo tas ir dārgi un tālu.
Tā prātojot, galapunkts – Sikšņu skola. Dzeltenā skolas ēka neliela, sakopta, ārēji klusa. Ieejot pirmais, kā ierasti, – bērni koridorā savā starpā čalo, spēlē spēles un sarunājas. Lai kurā skolā daudzu gadu garumā nācies viesoties, pretī vienmēr nāk skolēni smaidīgām sejām, ar pieklājīgo uzrunu – labdien!
Bibliotekārs vai literatūras skolotājs visbiežāk ir tas, kuram uztic ciemiņus gan sagaidīt, gan izklaidēt un noslēgumā veltīt sirsnīgus vārdus: uz tikšanos citu reizi! Verot necilās ēkas durvis, prātā iezibas, kā pirms daudziem gadiem pēc dzejas pēcpusdienas šajā pašā skolas zālē ar dzejnieku Olafu Gūtmani sēdējām, sarunājāmies ar kādreizējo Sikšņu skolas skolotāju un dzejnieci Astru Rancāni. Tolaik sarunas ievirzījās par lauku skolas ikdienu. Skolotāju atceros pieminam piena slauceni, ikrīta gājienu uz kūti, lauku darbus un burtnīcu kaudzes vakaros. Kāda gan lauku romantika… Par domrakstiem tolaik runājām sarunas noslēgumā. Un nāk prātā Astras dzejoļu klades. Astras pretī vairs nav, tāpat kā dzejas lasījumos nav līdzās Olafa. Abi pieminētie dzejnieki savu dzīvi turpina citā saulē, bet pussimts bērnu zālē jau gaida oktobrī organizētās Dzejas dienas notikumu – tikšanos ar dzejnieku.
Lauku skola joprojām ir vieta, kur ikviens autors var izjust pret sevi milzu labestību. Īpaši to jūt šādā sakoptu pļavu, pamalē redzamo mežu ieskautā vidē, kur bērns aug ar dzīvas dabas klātesamības, sakņu sajūtu. Jāsaka, atbraucot neredzēju ne aitas, ne gotiņas ganībās.
Skolotāju mudināti, mazie rakstnieki nostājas līdzās cits citam un lasa savus darbus. Klausos augumā vēl pasīko bērnu, puiku un meiteņu, balsīs: ar vēju lidot varu rudens dienā saulainā… es vēl mācos no puķēm skaista būt… zāle pret sauli stiepsies… ir jātiecas uz augšu… Dabiska valoda un sirsnība. Dažs no viņiem varbūt radīs patiesi augstvērtīgus literārus tekstus. Šobrīd aprakstītās un skaisti noformētās papīra lapas skolēnu rokās, uz kurām tapuši pirmie literārie darbiņi, ir koši izkrāsotas – koki, varavīksne, meitenīte puķu pļavā, zirnekļa tīmeklītis un smilšu graudiņi. Tik ierastā saulīte ar stariem burtu veidā un burkāni dobē uzzīmēti tā, lai uzreiz skaidrs, ka burkāns oranžs, vītis smalkas un zaļganas, bet brūnais fons ir tīrums, kur dārzenim jāizaug. Katrā bērna uzrakstītajā tekstā jūtams gadalaiks – lapa dzimst, aug, nokrīt un apklājas ar sniega kārtu. Sēnes zem bērziem, lapkritis un pīlādži zīmējumā smalkām stīdziņām, lai būtu nojaušams ķekars, ogai krustiņš un vējā planējošas lapas. Formveidīgi dzejoļi, kur redzes bildes veidojas no tā, ko bērns ieraudzījis ikdienā sev apkārt. Bērnu dzejoļos nav ne miņas no pieaugušo pasaules problēmām.
Šajā rudens dienā jūtos divēji. No vienas puses, kā skolas ikdienā iemaldījies, puķēm un garīgām dāvanām apkrāvies mirkli laimīgs bērns. Un otra – skarba atziņa, ka Latvijā kaut kas neizbēgami mirst. Varbūt tieši šī skola Eiropas nomalē būs viena no pēdējām saliņām, kas noslēgs kādu lappusi Latvijas lauku skolu vēsturē. Jācer, ka līdz ar to nezaudēsim arī ekoloģisko domāšanu, atgriešanos ar zināšanām mājās, pie dabas, kopjot, gudri apsaimniekojot un saudzējot to, kas vēl palicis nesagandēts un dzīvs. Un stāstus par pļavu un zirneklīti tajā dimanta rasas tīmeklītī turpinās rakstīt bērnu dzejnieki un rakstnieki lielpilsētās.
