Diāna Jance: Leiputrija un darboties griba 0
Pēdējās nedēļās skaļi izskanējis jautājums par specializēto valodu un mūzikas skolu valsts finansējuma apturēšanu. Kā jau ierasts mūsu valstī, daži gatavi vicināt dūres, aizstāvot agrāko sistēmu, turpretim citi, sakostiem zobiem mēģina atšķetināt neizprotamos Izglītības ministrijas norādījumu līku ločus.
Pavisam maz dzirdamas to cilvēku balsis, kuru skolas turpina mierīgi un pārliecināti strādāt un kuru skolēni izaug par kultūras izglītībā iesvaidītiem mūsu valsts pilsoņiem. Neesmu specializējusies izglītības kompetencēs un neesmu arī pašvaldības darbinieks, tāpēc varu vien dalīties par garāmslīdošiem, tomēr pozitīviem iespaidiem…
Mūsu lauku mājas atrodas Zemgalē, Salgales pagastā. Turpat netālu, Emburgā – pagasta centrā – atrodas maza lauku pamatskola, kuras skolotāji un vadība laikam gan ik gadus “cīnās” par savu skolēnu skaitu.
Salgales pamatskola gan nav “specializētā” skola, taču, neapšaubāmi, tā ir “gandrīz” specializēta.
2005. gadā pēc vietējā iedzīvotāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fagotista Gunāra Endzeļa iniciatīvas toreizējie pagasta deputāti nolēma, ka bērnu vispārējai izglītošanai par labu nāks mūzikas apmācība.
Toreiz ieviestais izglītības modelis laukos izrādās dzīvotspējīgs arī tagad, kad ir aktualizējies jautājums par skolām ar padziļinātu mūzikas vai valodu apguvi. Turpat divdesmit piecu gadu garumā mūziku profesionālajā izglītības programmā mācījušies vairāk nekā divi simti bērnu, neskaitot interešu izglītības grupu audzēkņus.
Uz mazo lauku skolu brauc labi izglītoti un entuziastiski noskaņoti skolotāji, lai sniegtu stundas klavierspēlē, flautas, ģitāras, saksofona, trompetes un sitaminstrumentu klasēs, kā arī vizuāli plastiskās mākslas jomā.
Licencētajās izglītības programmās vecāku līdzmaksājums ir diferencēts, sākot ar 15 eiro mēnesī (ar sliktākām sekmēm, bet vēlmi mācīties) līdz pat atbrīvojumam no mācību maksas (ar izcilām sekmēm). Mazturīgākie skolēni no mēneša līdzmaksājuma ir atbrīvoti.
Divas trešdaļas no Salgales Mūzikas un mākslas skolas finansējuma sedz Ozolnieku novada pašvaldība, vienu trešdaļu jeb algas skolotājiem noklāj Latvijas valsts piešķirtais finansējums.
Aprunājoties ar skolas vadību, uzdevu jautājumu, vai šos pašvaldības dotos līdzekļus skolēnu papildus kultūras izglītībai kāds ir centies atzīt par nelietderīgiem. Nē, nekas tāds neesot dzirdēts, sekoja atbilde.
Šis brīnums nav jāmeklē kādā mītiskā Leiputrijā – runa ir par mazu, bet darboties gribošu pagastu.
Pirmajā mācību gadā skolēni tiek nodrošināti ar mūzikas instrumentu, vēlākajos gados lielāko daļu var īrēt par pavisam simbolisku maksu – pusotru eiro mēnesī. Kad jautāju skolas direktorei, vai kaut kur Latvijā vēl atrodamas līdzīgas interešu izglītības skolas, viņa pārliecinoši minēja vairākus simtus mazo mākslas skolu.
Pirms vairākiem gadiem Jaunjelgavas novada Daudzeses pamatskolas pagalmā klausījos vecākos, kuri norvēģu televīzijas žurnālistam sūrojās par bērnu tālo ceļu ar skolas autobusu (Norvēģija ir viena no turīgākajām valstīm Eiropā, un pa Latviju klīst leģenda, ka norvēģu bērni skolā saņemot pat sporta kurpju auklas, nemaz nerunājot par datoriem un telefoniem. Nezinu gan, vai tā ir taisnība. – D.J.).
Žurnālists stāstīja par saviem deviņdesmito gadu skolas gadiem tālā lauku apvidū.
Ikdienas ceļš uz skolu viņam esot bijis 17 kilometrus garš. Septiņus viņš slēpojis vai minies ar divriteni, tikai atlikušos desmit vedis skolas autobuss. Reizēm viņš, padsmitgadnieks būdams, uz skolu esot minies arī 30 grādu salā, par slēpošanu skolas dienu tumšos rītos un vakaros nemaz nerunājot.
Viņš apbrīnoja redzēto mazajās lauku skolās Latvijā – brīnījās par skolas organizētajām ārpusklašu mākslas un teātra nodarbībām, par autobusu, kura šoferītis it visus skolniekus aizved līdz pat mājas ceļa galam.
Tikai savā valstī iespējams kopīgi izdomāt un pārliecināt citus savējos, kas mūsu bērniem ir vajadzīgs. Daudzas reizes esmu satikusi bijušos galvaspilsētas iedzīvotājus, kuri ir laimīgi, ka viņu bērns iet mazā lauku skolā – “gandrīz” specializētajā, jo pagastam rūp, kāda izaugs jaunā paaudze.
