Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Stāsta Jānis Streičs 1
Ilona Brūvere, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Stāsta Jānis Streičs
Otovičs man bija tēva vietā, es agri pazaudēju savus vecākus. Biju sadomājies mācīties par aktieri, tā kā togad aktierus neuzņēma, stājos režisoros. Aleksandrs Leimanis mani uzņēma teātra fakultātē, savā režijas kursā mācību gada vidū. Ierados uz iestājpārbaudījumiem karavīra šinelī. Nekā cita, ko vilkt mugurā, man tolaik nebija.
Par Leimani neko daudz nezināju, biju redzējis vienu viņa izrādi. Šī bija pirmā tikšanās ar Sašu. Manā priekšā iznira drukns, kantains vīrelis pusmūža gados, izvilka no kabatas ķemmīti un pārbrauca pāri šķidrajiem matiem. Viņš vairāk atgādināja brigadieri, kolhoza priekšsēdētāju, kāda uzņēmuma direktoru vai galveno grāmatvedi, nevis mākslinieku.
Es toreiz domāju, mākslinieki izskatās citādi, bet ko es tolaik vispār zināju?
Skatiens viņam neatlaidīgs, caururbjošs, un es centos neatpalikt. Tas viņam patika. Roberts Ligers un Arturs Bērziņš bija pārgājuši uz aktieriem, un tā režisoros atbrīvojās budžeta vietas.
Kā man vēlāk teica Baiba, Otovičs uz mani lika lielas cerības. Es viņam laikam iepatikos. Divu gadu laikā likvidēju savu latgaļu akcentu, bet viņš pret mani visās savās režijas nodarbībās bija neiedomājami prasīgs.
Tās bija šausmas. Kad pavasarī notika darbu analīze, drausmīgi spurojos, man nu nekādi nepatika, ja kāds teica, kas un kā būtu jādara. Un Leimanis par šiem pārbaudes darbiem mani veselas divas dienas lamāja, apsaukāja pēdējiem vārdiem un trenkāja kā pēdējo suni. Visu, kas ar mani tur notika, visas tās šausmas ir pat grūti aprakstīt.
Ēriks Lācis, mans kursa biedrs, tikai noteica: “Janka, vecais laikam tevī ir dziļi vīlies.” Toties es, jaunais režisors Jānis Streičs, turpināju nākt uz lekcijām, un nereti, kad šinelī atkal ierados uz lekcijām, sargs mani nelabprāt laida iekšā. Viņš domāja, ka es tai iestādei neesmu piederīgs. Bet pavasarī es beidzu kursu kā teicamnieks.
Leimanim ir nelāgs raksturs, viņš neprot savaldīties, vienmēr runā, ko domā. Var jau būt, tas nāk no bērnunama, kur viņš uzaudzis, kur pašam vajadzēja pastāvēt par savām tiesībām. Bet varbūt tā jau ir dzīves pieredze, kas vairs neļauj melot. Nezinu.
Mēs daudz esam runājuši ar viņu par to. Un viņš man ir teicis, ka vairākas reizes, kad izlēmis priekšniekiem pielīst, saliecies, atvēris durvis, bet beigās norāvies, un atkal nekas nav sanācis. Tā viņš laikam bija sanīdies arī ar konservatorijas vadību un pēc diviem kopā pavadītiem gadiem mūs, savus studentus, pameta likteņa varā.
Un tomēr mēs, Leimaņa studenti, uzskatījām viņu par savu skolotāju. Viņš bija ģeniāls pedagogs. Viņa etīžu un lugu fragmentu analīzes bija neizsakāmi dziļas. Leimaņa režijas kursā tolaik mācījos ne tikai es, bet arī Ģirts Jakovļevs, Mihails Kublinskis un Aina Matīsa, un viņai tolaik bija ļoti skaista balss.
Tolaik mēs ar Ainu fragmentos pat varējām pārspēlēt Lilitu Bērziņu ar Alfrēdu Jaunušanu. Leimanis prata panākt rezultātu un veidot saistošu mēģinājuma procesu.
Kad saņemam drosmi, 18. novembrī esam izlēmuši skolotāju apsveikt Aleksandros. Pedagogs Kārlis Pamše mūs iedrošina, un pirmoreiz ejam pie meistara uz mājām. Es ļoti pieķeros mazajam Aivariņam. Esmu agri zaudējis vecākus, kad biju viņa vecumā, varbūt tāpēc. Baibu līdz tam gan apbrīnoju tikai filmās.
Ļoti lepojos ar šo vizīti un esmu patiesi aizkustināts par tikšanos. Bet mani pilnīgi iznīcina fakts, ka jaunā, skaistā aktrise Baiba Indriksone ir Aleksandra Leimaņa sieva. Ar laiku jau pierodu. Un mēs savā bariņā Aleksandros turpmāk vienmēr ejam ciemos pie Sašas, mums pievienojas aktieri no visiem teātriem, jo Leimanis jau strādā visur un nekur ilgi nepaliek.
Baiba vienmēr klāj galdu, kas stiepjas no viena istabas loga līdz otram, pa visu Lāčplēša ielas dzīvokli un ciemiņus šai mājā gaida vienmēr. Kad iedzeram glāzi Sašas “Zirga spēriena”, viss apkārt kļūst skaists un mīļš.
“Paies gadi, un jūs visu sapratīsiet, ko es jums šodien mācu,” saka Leimanis.
Pabeidzu fakultāti ar izcilību, mani nosūta praksē uz Jaunatnes teātri, kur sapratu, ka baidos no aktieriem. 1962. gadā, pēc fakultātes beigšanas, saņemu norīkojumu uz Drāmas (Nacionālo) teātri, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka teātrī strādāt nevaru.
Leimanim arī nav sava teātra, un viņš tai laikā Rīgas kinostudijā uzņem pirmo filmu. Sašu tur uzskata par baigo komunistu, bet viņi nezina, ka komunisti 1937. gadā nošāva visu Leimaņa ģimeni – vecākus un brāļus.
Viņš tikai maskējas zem tādas pareizās maskas. Un, kad uzprasos Otovičam par asistentu pie filmas, viņš mani labprāt pieņem savā uzņemšanas grupā un krauj virsū visus darbus, kādus vien var uzkraut.
Es esmu viņa sirds, dvēsele un galva, kājas un rokas. Es vienmēr esmu blakus. Tikai no kino gan es neko nesapratu. Un šodien es to apzinos, mani kino skolotāji ir Aleksandrs Leimanis un operators Māris Rudzītis.
Kad sākās filmēšana, smagākais vienmēr bija tā ilgā, garā gaidīšana, kamēr strādāja operatora asistenti, apgaismotāji, rekvizitori un grimētāji. Un es vienmēr metos visiem palīdzēt. Kad garā filmēšanas diena beidzās, Leimanis uzmeta man nākamās dienas plānu.
Es nesu rūpi par masu skatiem un kameras pozīcijām, piepildot Otoviča kadru zīmējumu. Bet, ja izcēlās kādas domstarpības, tad viņš atkal sāka skaļi kliegt: “Skatieties, skatieties, tas ir mans skolnieks! Viņš ir pilnīgs stulbenis! Jā, man kauns par viņu!” Stulbenis kas stulbenis!
Esmu visu nakti nostrādājies, bet ciešu tos pazemojumus, ļauju tiem notikt, jo Otovičs, šis šausmīgais monstrs, taču ir mans skolotājs. Tad vēlāk viņš pienāk pie manis un saka: “Jānīt, ienāc, iedzersim “Zirga spērienu”!”
Man bija tāda skrobe, neko negribu, ne spērienu, ne pērienu, bet tomēr aizeju pie viņa… “Tu man piedod,” viņš saka, “Jānīt, man jau nav neviena cita, ko lamāt. Piedod.” Tā bija fantastiska skola, jo viņš pret mani izturējās kā pret līdzīgu.
Kad Dailes teātra jubilejā čekisti viņu gribēja piedzirdīt, Aleksandrs uzpucējās, aizgāja pie ēdnīcas saimniecēm un izēda veselu bļodiņu sviesta, lai nereibst. Jautrība sita augstu vilni, kad visi jau bija stingri iesiluši, Ērika Ferda gāja uzlūgt režisoru uz deju un domāja, nu izblamēsies.
Bet viņa taču nezināja, ka Leimanis ir bijis deju skolotājs, un priekšnesums noslēdzās ar ovācijām. Pat Lilita Bērziņa, kas pirms balles vīzdegunīgi čukstēja: “Kam tad Leimanis novilcis to smalko uzvalku”, skaļi aplaudēja, bet Smiļģis atkal tēloja, ka ir iemidzis. Saša Dailes teātrī iestudēja vairākas izrādes “Nasredīns”, “Kā sendienās” u. c., vēlāk publika runāja par tām kā par Smiļģa izrādēm, bet tie bija Leimaņa iestudējumi.
Aleksandra Leimaņa filmā “Tobago maina kursu” es jau biju otrais režisors. Kad sāku strādāt patstāvīgi, arī tad mums bija ko pārrunāt. Saša bija ļoti godīgs cilvēks, no viņa nebija jābaidās. Un tad jau daudz vēlāk atnāca filma, kurā iefilmēju visus savus mīļos cilvēkus, arī Aleksandru un Baibu. Tas bija “Teātris”.
Saša, izlasījis “Teātra” scenāriju, teica: “Nu nezinu, vai tev tur kaut kas sanāks. Ja sanāks, tad teikšu, ka tu esi ģēnijs!” Tā viņš arī nepaspēja to pateikt.
Otovičs, neskatoties uz ģimenes represijām un visai traģisko jaunības dienu likteni, bija īsts padomju cilvēks. Viņam savējie darbojās visos virzienos. Savējie bija veikala pārdevēja un veikala direktors, savējie bija ministrijās un čekā.
Veikali tolaik ir tukši, bet Otoviča viesību galds vienmēr lūza no gardumiem un delikatesēm, kas pieejamas tikai lieliem māksliniekiem vai augsta ranga partijas darbiniekiem.
Viss, ko nevar dabūt veikalos, pieejams noliktavās vai citās īpašās privileģēto aprindu pārdotavās. Pa blatu. Arī tur krējumam klāt lej kefīru un mīkstākos gaļas gabalus no nokautā lopiņa atdod radiem, draugiem un vēl lielākiem priekšniekiem nekā tie citi, kas tikai pretendē uz šo deficītu.
Jā, Otovičam uz galda vienmēr bija viss deficīts, kas šodien jau katram dabūjams veikalos. Tolaik mākslinieks ir īpašs cilvēks, sabiedrībā godāts un cienīts. Tas atspoguļojas arī uzklātā galda bagātīgajā daudzveidībā. Uz galda vēl noteikti ir Sašas leģendārais “Zirga spēriens”, nenosakāmas izcelsmes alkoholisks dzēriens. Tas ir medus krāsā, un to pasniedz karafēs.
Dzēriens kā dzīva raķete, kuru šaujam iekšā, sēžot pie Otoviča viesību galda. Un tas dzēriens traucas pa dzīslām kā ugunspuķe. Aleksandra vārdadiena ir Leimaņu ģimenes gada vērienīgākie svētki, vienmēr tika rīkoti Otoviča un Baibas Indriksones dzīvoklī.
Tā kā Indriksone vienmēr bijusi uzticīga Nacionālajam teātrim, viņas viesi parasti ir Drāmas (Nacionālā) teātra aktieri. Aleksandrs strādājis visos Latvijas teātros, to var secināt pēc Leimaņa vārdadienas svinību viesiem.
Publika raibi raibā. Krāšņākā puķe šai svētku buķetē – aktrise Elza Radziņa. Tad vēl vesels aktieru kursa izlaidums un divi režisoru kursi. Kinostudijas kolēģi, tad radi un draugi, kas nepieder mākslinieku aprindām, un vēl medību biedri.
Saša jau nav nekāds dzīvo radību šāvējs, bet mežā viņš saplūst ar dabu. Protams, ka visi pieminētie nemaz nevar vienlaikus ierasties visās Otoviča ballēs.
Bet es esmu bijis pastāvīgs Lāčplēša ielas viesis ne tikai svētkos un jau zināju, kuri nāca biežāk, kuri tur neieradās nekad, jo bija arī tādi kolēģi, kas šo vitālo, apaļīgo, uzņēmīgo un viesmīlīgo vīru īpaši neieredzēja.
Es toties pirmoreiz godbijīgi pārkāpu Leimaņu dzīvokļa slieksni kā otrā režisoru kursa students. Un nepazīstu nevienu citu, kurš būtu tik dažāds kā viņš. Viņš bija kautrīgs, smalkjūtīgs un taktisks, bet viņš varēja būt bīstams un iznīcinošs kā vulkāns.
Tikai šajās ekstrēmajās izpausmes formās lielākais cietējs bija viņš pats. Talantīgs, profesionāls un dzīves gudrs kā neviens, Saša prata radīt konfliktu uz līdzenas vietas. Tas bija grūti saprotams, jo Aleksandrs visās šais tik dažādajās dzīves situācijās bija īsts.
Skatoties uz skolotāju, iedomājos savu tētiņu, izskatā, stājā un veselībā. Iedomājos viņu tur tālu, tālu dzelzs priekškara viņā pusē. Otovičs bija viņa gados.
Tikai sākoties neatkarībai, uzzināju, ka viņa tēvu Oto Leimani kā padomju varas ienaidnieku Krievijā nošāva baigajos, Staļina lielā terora gados. Bet manējo vācieši ierāva frontē. Tāpēc mums, dēliem, par to vajadzēja klusēt. Abi augām un dzīvojām, drebēdami par savu ādu. Tāds bija laiks.
Es vienmēr gaidīju Otoviča vārdadienu kā īpašus svētkus. Man tas bija dubults notikums, jo tuvumā redzēju, runāju un klusībā arī dievināju Baibu Indriksoni, mana skolotāja sievu. Ilgi mulsu, tiekoties ar aktrisi.
Viņa man jaunībā likās kā tāla, neaizsniedzama zvaigzne. Un te nu esmu nokļuvis Leimaņu mājās, un aktrise tur klēpī savu mazo dēliņu Aivaru. Lāčplēša ielā Sašam ir liels, buržujiem atņemts dzīvoklis, kur pēc kara viņš ieguvis dzīvesvietu komunālajā dzīvokli. Saša zināja stāstīt, tas esot mājas īpašnieka dzīvoklis.
Pašā dzīvokļa centrā – lielā istaba vai pat divas, tās varēja pārdalīt ar izbīdāmām stikla durvīm, bet svētku reizēs pāri abām šīm istabām stiepās garš svinību galds ar delikatesēm un slaveno “Zirga spērienu” vidū. Un tā nu iegājās, ka ilgus gadus pēc kārtas es tur biju klāt Aleksandros, bet Jaunajā gadā mans pirmais apsveikuma zvans vienmēr bija Leimaņiem.
Otovičs kinostudijā sāk strādāt filmu dublāžā un ilgu laiku pie lielāka darba netiek. Pie savas pirmās filmas Aleksandrs Leimanis sāk strādāt tikai 50 gadu vecumā, gana nīcis dublāžā un izstrādājies visos Latvijas teātros. Talantīgs, ellīgs, sirsnīgs, dāsns, neaprēķināms un populārs ar stingru un nelokāmu raksturu.
Kas vainīgs, ka viņš tā arī nenoturējās nevienā teātrī? Pats režisors? Pastāvošā kārtība? Atklāti sakot, mani arī teātra režija nevilināja. Un tad pienāca laiks, kad manā ikdienā sāka valdīt kino uzņemšanas haoss, kurā mēs ar Aleksandru Leimani, pamīšus kliegdami: “Klusumu! Sākt! Motoru! Stop!” – centāmies ieviest zināmu kārtību. Miers te valdīja tikai naktīs.
Atceros kādu saulainu pēcpusdienu. Saulains. Ārā var dzīvoties vienā kreklā. Mēs sēžam dārzā Sašas jubilejas priekšvakarā. Kādu laiku neesmu viņu apciemojis. Vasaras Otovičs un Baiba pavada Berģos vai Līgās. Skolotājs visu sirdi ielicis augļu kokos, ogulājos un dārza apstādījumos. Platība nav liela, bet Otovičs dārzā dara brīnumus, un tos viņš mēdz izrādīt viesiem.
Tā viņam no tēva mantota aizraušanās. Tāpat kā spīts un gribasspēks. Slimībām viņš pretojas diezgan pragmatiski, izmēģina visādas veselības kūres, pat badojas un sakrītas līdz nepazīšanai. Tas nav viņa pašmērķis. Ar veselības uzturēšanu Saša sāk nodarboties tad, kad jūt, ka nebūs labi. Leimanī milzīgs gribasspēks mājo kopā ar neiedomājamu nekonsekvenci.
Viņš ir patiesi radoša personība, kas paralēli savai dzīvei izdzīvo vēl daudzas citas. Otovičam galvenais ir pārsteigt un sagādāt prieku citiem. Viņš pats gatavo cienastu svētkiem, un dāmas ar savu pienesumu drīkst tikai drusku piedalīties.
Atceros arī Leimaņu loterijā vinnēto auto. Saša nekad nesēdās pie stūres. Satiksmes noteikumus viņš bija samācījies, tos viņš zināja, tā vismaz likās, jo ikreiz, kad sanāca braukt ar Baibu un Sašu, nācās secināt, ka viņš noteikumus zināja labāk par Baibu – vismaz tā izklausījās.
Bet, kā bija patiesībā, to neviens nezina. Laikam jau Otovičs apzinājās savu pārāk impulsīvo dabu, kas viņam sagādāja visādas nebūšanas, varbūt pat slimības. Viņš nereti runāja par to, meklējot līdzības raksturā ar izcilo kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu.
Leimaņa kungs, toreiz biedrs Leimanis, bet man un daudziem citiem kolēģiem vienkārši Saša vai Otovičs. Viņam sāp viss, kas saistīts ar Latviju un latviešiem. Jāzina, mūsu profesijā ir skaidrs, pasaki, ko tu gribi iestudēt vai filmēt, es pateikšu, kas esi tu pats. Mana skolotāja sapņi bija saistīti ar latviešu literatūru.
Tikai viņam vairāk nācās veikt Rīgas kinostudijas pasūtījumus, kas ne vienmēr atbilda viņa paša cēlajiem mērķiem. Bet Saša arī šai sarežģītajā situācijā turējās godam.
Tuvojās Aleksandra 70 gadu jubileja. Režisors, kuru studijas vadība izstūma, kura liktenis lielākajai daļai kolēģu bija vienaldzīgs, pēkšņi atkal tika ievērots. Sarosījās Kinematogrāfistu savienība un kinostudijas vadība, visi sāka domāt, kā sveikt jubilāru. Bet viņš kļuva nikns: “Nekā man no jums nevajag, tikai darbu.
Bez darba es neesmu nekas!” Tā jau nebija, ka visiem Sašas liktenis bija vienaldzīgs, tikai kinostudija ar ražošanas cehiem bija fabrika, bet gudrākie prāti Otoviča liktenim sekoja.
Bez publikas iemīļotajiem “Vella kalpiem” vai bērnu filmām “Enriko pulkstenis” un “Cielaviņas armija” vēl bija daži darbi, kur Otovičs mēģināja likt lietā savas pārliecinošās režijas zināšanas.
Tikai nereti ar to vēl bija par maz. Scenārijs “Oļegs un Aina” bija stīvs un formāls, nodrošinot studijas plānu no plašā obligāto, aktuālo tēmu loka patriotiskajā audzināšanā un padomju ideoloģijā. Tas derēja ierēdņu atskaitēm un pierādījumiem par partijas kongresu lēmumu izpildi. “Atklātajā pasaulē” meistars strādāja ar personības tapšanas aspektiem, mēģinot radīt dzīvu strādnieka tēlu.
Bet darbs, kas mokoši tapa, izgājis cauri redkolēģijas šaurajam noderīguma sietam, sen vairs nebija paša Otoviča radīts. Tas jau bija redkolēģijas un visādu citādu pieskatītāju veidots kinodarbs. Klāt nāca jauni autori, kas nebija pat redzami titros, tie rakstīja klāt jaunas epizodes un laboja iefilmētās. Tās vairs nebija Aleksandra Leimaņa filmas.
