Leģionāru gājiens pie Brīvības pieminekļa ir dziļi cilvēcisks 0
Students būdams, klausījos lekcijas pie Mavrika Vulfsona – marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzēja. Prātā palicis kolorīts stāsts. Otrā pasaules kara gados Vulfsons bija padomju armijas politdarbinieks un, brīvi pārvaldīdams vācu valodu, frontes ierakumos aicināja vērmahta karavīrus nepakļauties saviem virsniekiem, nolikt ieročus un pārnākt padomju pusē.
Pēc kara, astoņdesmitajos gados, Vulfsons žurnālista gaitās devās uz Rietumberlīni un komandējuma laikā apmetās nelielā viesnīciņā. Tās īpašnieks bija kungs apmēram viņa gados, starp abiem izraisījās neformāla saruna, kuras laikā vācietis interesējās, ko Vulfsons darījis kara gados. Mavriks stāstīja par saviem frontes piedzīvojumiem. Pēkšņi viesnīcas īpašnieks iesaucies: “Es arī biju tajā frontes iecirknī, leitnanta pakāpē. Jūs esat tas ķēms, kurš ar savu bļaustīšanos mums toreiz bojāja nervus!” Izrādās – kara laikā viņu kaujas ceļi krustojušies. Vācu kungs sazvanīja bijušos divīzijas virsniekus un pēc pāris dienām alus bārā iepazīstināja viņus ar Mavriku Vulfsonu. Vakars pagāja, atceroties karā piedzīvoto un pieminot abās pusēs kritušos dienesta biedrus. Vācu virsniekiem pietika inteliģences, lai bez naida izturētos pret agrāko pretinieku, Vulfsonam, pārliecinātam komunistam un laikraksta “Cīņa” politiskajam komentētājam, netrūka tolerances, lai ar cieņu attiektos pret bijušajiem nacistiskās Vācijas virsniekiem.
Šo stāstu atceros katru reizi, kad televīzijā rāda 16. marta pasākumus. Skatos naida izķēmotajās “antifašistu” grupiņas sejās, raugos ieslodzīto drēbēs tērpušajos klaunos un uz mieta uzspraustajās cūku galvās ar latviešu leģiona simboliku. No provokatoriem dveš primitīva vēlme aizvainot, skaidri redzama tiekšanās pēc lētas publicitātes.
Leģionāri šodien ir sirmi vīri. Viņu likteņi pilni smeldzes un skaudruma. No laika distances raugoties, latviešu leģiona cīņas bija varonības un traģisku maldu apzīmogotas, tās neveda pretī Latvijas valsts atjaunošanai. Vācu virspavēlniecība to vienkārši nepieļautu. Atcerēsimies kureliešu iznīcināšanu kara beigu posmā. Šodien viegli teikt – latviešu leģions cīnījās vācu armijas sastāvā, tātad par fašisma uzvaru. Demagoģiski meli! Absolūtais vairākums leģionā iesaukto latviešu no visas sirds ticēja, ka viņu upuri nebūs velti un pēc kara tiks atjaunota Latvijas valsts. Brīva, latviska Latvija. Naivie, bet zemiski ir apsmiet viņu ticību, kaut ceļš, kuru viņi brida, bija malduguņu ceļš. Nevajag pīt klāt Arāja komandu. Saujiņa neliešu atradīsies vienmēr, tādi bija arī padomju armijas rindās. Krievu zvērības atbrīvotajās teritorijās ir pietiekami detalizēti aprakstītas. Palasiet atmiņas par sieviešu masveida izvarošanām ieņemtajā Berlīnē. Ikgadējais leģionāru gājiens pie Brīvības pieminekļa ir dziļi cilvēcisks. Sirmgalvji negodina fašismu, viņi piemin savus jaunības kara biedrus. Tos, kuri neatgriezās. Jāni no kaimiņu dzīvokļa, kopā ar kuru bērnībā skrēja uz Grīziņkalna karuseļiem, Pēteri, lielo zaļumbaļļu dejotāju no blakus zvejniekciema. Sirma kundze atceras paralēlklases Juri un puiša biklās mīlestības vēstules. Lapiņas vēl šodien glabājas nodzeltējušā atmiņu kladē. Tā ir šo sirmgalvju izpostītā jaunība, viņu kritušo un nāves nometnēs nomocīto skolasbiedru dvēseļu diena, atmiņas par latvisku Latviju. Jauniešu godasardze ar sarkanbaltajiem karogiem neslavina Trešā Reiha uzvaras, jauni cilvēki noliec galvas to ļaužu priekšā, kuri caur kara šausmām, caur pazemojuma un nicinājuma gadiem palika uzticīgi sapnim par brīvu, plaukstošu un latvisku Latviju. Sapnim, kam nebija lemts piepildīties un par ko viņi samaksāja tik augstu cenu. Filmas “Rūdolfa mantinieki” beigās ir skaista epizode. Krustcelēs pie kapsētas satiekas divi mūža sāncenši. Bēru gājiens ar Rūdolfa zārku un muižas kariete ar baronu un baronesi. Barons pieceļas kājās, noņem cilindru un atdod pēdējo godu savam sīvākajam pretiniekam.
