Foto – LETA

Leģionāri un partizāni ar sarkanajiem izlīgt negrasās 1

Turpinot Latvijas Kara muzejā aizsāktās sarunas ar Otrā pasaules kara veterāniem, kas vērstas uz izlīguma sasniegšanu starp abās frontes pusēs karojušajiem Latvijas valsts piederīgajiem, Valsts prezidents Andris Bērziņš pagājušajā nedēļā Rīgas pilī tikās ar 130. Latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības pārstāvjiem. Šonedēļ A. Bērziņam paredzēta tikšanās ar organizāciju “Daugavas vanagi”.

Reklāma
Reklāma

 

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Lasīt citas ziņas

Valsts prezidents atkārtoti apliecināja apņemšanos turpināt jau aizsākto Otrā pasaules kara veterānu izlīguma veicināšanas procesu visā savas prezidentūras laikā un pauda atbalstu vienotas attieksmes politikai pret tiem, kas kara gaitās tika iesaukti svešu varu karaspēkos, bet vienmēr palika uzticīgi savai dzimtajai zemei: “Mēs nevarēsim runāt par stipru un saliedētu Latvijas valsti, ja ļausim politiski ciniskā veidā izmantot Eiropas lielākās traģēdijas – Otrā pasaules kara – vēsturiskos faktus un veterānus, kuri paši jau reiz izbaudījuši kara briesmas. Dalīt cilvēkus frontēs, tas ir muļķīgākais, ko šodien varam darīt. Tā mēs neuzcelsim drošu nākotni ne saviem bērniem, ne mazbērniem.”

Bet ko par šādu prezidenta nostāju domā nacionālie partizāni? Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Stefans sākumā mēģina būt diplomātisks, sakot, ka Latvijas Valsts prezidents ir augstākā amatpersona mūsu valstī un kā tāds pārstāvot visas Latvijā dzīvojošās tautas intereses – gan tādas tautas daļas, kuras uzskatus nacionālie partizāni atbalsta, gan tādas, ar kuriem domas atšķiras.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tikšanās ar sarkanajiem partizāniem ir prezidenta izvēle, kas uz mums neattiecas. Taču cita lieta ir tā, kāda rīcība seko vai neseko pēc šādas tikšanās. Sarkanie partizāni prezidentam izteikuši priekšlikumu par sociālā pabalsta piešķiršanu sarkanajiem partizāniem, līdzīgi, kā tas šobrīd ir padomju gados represētām personām. Mēs esam pret to.

 

Kādi tad ir kritēriji pabalsta piešķiršanai pretošanās kustības dalībniekiem? Tā ir valsts pateicība cilvēkiem, kuri, riskējot ar savu dzīvību, gājuši cīņā par Latvijas brīvību un neatkarību. Sarkano partizānu mērķis pilnīgi noteikti nebija saistīts ar cīņu par Latvijas brīvību un neatkarību. Gluži otrādi. Tā bija cīņa par latviešu tautai svešu un naidīgu – komunistisko – ideoloģiju, kura tik daudz posta ir atnesusi Latvijai. Sarkanie partizāni šai kontekstā nav un nevar tikt pielīdzināti Latvijas brīvības cīnītājiem. Vai mēs, nacionālie partizāni, šodien varam sarunāties ar tiem, kuri savulaik cīnījušies pretējā pusē? Kā cilvēki ar cilvēkiem mēs šodien varam runāt ar visiem. Par makšķerēšanu, medībām, kārtējo futbola vai hokeja spēli. Viss jau ir atkarīgs no cilvēciskā kontakta. Vai nu tas ir, vai nav. Taču ideoloģiskās vārdu kaujās ne ar vienu vairs neielaižamies. Savus kara cirvjus jau sen esam aprakuši. Taču mēs negrasāmies ar sarkanajiem partizāniem arī izlīgt, iet kopīgos pasākumos, uzstāties ar kopīgām iniciatīvām. Jāsaprot, ka sarkanie partizāni nebija karavīri, kas cīnījās frontē kā godprātīgi karavīri, cik nu tas kara laikā vispār bija iespējams. Sarkanos partizānus Latvijā iesūtīja Maskava ar konkrētiem uzdevumiem, kas bija vērsti pret latviešu tautu, tajā skaitā viņi sastādīja represējamo sarakstus, iznīcināja Latvijas valstij uzticīgus cilvēkus,” strikts ir O. Stefans.

Līdzīgu nostāju savas organizācijas vārdā pauž Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija: “Es neredzu, ko organizāciju līmenī varētu runāt un par ko izlīgt ar tiem, kas cīnījās frontes otrā pusē. Privāti kontaktēties es neredzu nekādu problēmu, piemēram, ar tiem latviešiem, kurus krievi, nederīgus leģionam, speciāli savāca un sūtīja drošā nāvē pret mums Kurzemes cietoksnī. Padom-ju laikā strādāju kopā ar sarkano tankistu pulkvedi. Ļoti labi satikām, arī reizēs, kad modelējām situāciju, ja frontē būtu satikušies aci pret aci. Tad viens mirtu.”

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.