Leģionāri pret abām varām 13
Pieminēšu vēl kādu notikumu, kas man atgadījās 1983. gadā 9. maijā. Tai laikā obligātajā pasākumā Popē ar sarkano partizānu (vai diversantu) veterānu piedalīšanos klausījos jau krietni iesilušo vīru “varoņstāstos” par vācu soda vienību iznīcināšanu Abavas mežos. Viens no veterāniem, redzot manu pastiprināto interesi, paaicināja mani nostāk un teica: “Tie jau nebijām mēs, bet latviešu leģionāri.” Interesanti, ka pat sarkano partizānu vēsturnieks Vilis Samsons savās publikācijās Rubeņa bataljona karavīrus viennozīmīgi sauca par leģionāriem.
Analizējot visu iepriekšminēto, domāju, varam droši apgalvot, ka kureliešu pretnostatīšana leģionāriem ir vēsturiski nepamatota, jo vienīgā militārā vienība, kura Otrajā pasaules karā cīnījās par brīvu Latviju zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, bija uz leģionāriem cieši bāzētais leitnanta Rubeņa bataljons. Un tieši šie cīnītāji bija vieni no retajiem, kuri Otrā pasaules kara gaitā ar ieročiem rokās cīnījušies pret abām noziedzīgajām varām, cīņu pret padomju okupācijas spēkiem mazāku grupu sastāvā turpinot līdz pat 50. gadu otrajai pusei.
Rubeņa bataljons bija lielākā un plašāk zināmā pret vācu okupācijas varu vērstā bruņotā pretestība, taču nebūt ne vienīgā. 1944. gada rudenī Kurzemē no leģiona 15. divīzijas dezertējušie, nevēlēdamies pamest Latviju, izveidoja arī vairākas citas vienības. To sastāvā iekļāvās arī no 19. divīzijas dezertējušie. Taču atšķirībā no Rubeņa bataljona, kam bija skaidrs mērķis X stundā būt par atjaunotās Latvijas bruņoto spēku pamatu, pārējās leģionāru veidotās kaujas vienības drīzāk vērtējamas kā stihiska naida izpausme pret nacistu okupāciju. Viņu vidū kā lielākā jāmin leitnanta Zelmeņa rota aptuveni 200 leģionāru sastāvā, kam vēlāk pievienojās aptuveni 50 izbēgušo vlasoviešu. 1944. gada oktobra beigās Engures apkaimē rota piedalījās trīs dienu kaujās pret vācu SD un SS spēkiem, kuri cieta būtiskus zaudējumus. Vēl var pieminēt tādas leģionāru izveidotas kaujas grupas kā 30 vīru lielā Spāres grupa, leitnanta Kļaviņa vads Ģipkā, leitnanta Trukmaņa grupa Sēmes purvā un aptuveni 150 vīru lielā vienība Dundagas un Lonastes apvidū. Visi šie piemēri liecina par leģionāru patriotismu un nevēlēšanos kalpot svešām varām. Domāju, ir pamats apgalvojumam par iespējamo visas 19. divīzijas iesaisti kaujās pret vācu okupācijas varu, ja vien izveidotos atbilstoši vēsturiskie apstākļi. Par to liecina arī kureliešu un 19. divīzijas virsnieku kontakti, ieskaitot nelegālas ieroču piegādes. Kontakti tika uzturēti caur 19. divīzijas pulku komandieriem majoru Eduardu Stīpnieku un pulkvedi Vili Janumu, kurš vienlaikus bija arī aktīvs LCP militārās komitejas dalībnieks.
Ceru, ka šeit uzrakstītais ļaus kaut dažiem 16. marta kritiķiem uz leģionāru vēsturi skatīties nedaudz citām acīm un uzdot sev jautājumu, vai arī tie leģionāri, kuri krituši cīņās par Latviju pret abām okupācijas varām un kuru nezināmās kapavietas izmētātas gan Kurzemes mežos, gan nacistu soda nometnēs Vācijā, gan Sibīrijas lēģeros, nav pelnījuši ziedus Brīvības pieminekļa pakājē?
Redakcijas piebilde
Kureliešu gaitu izpētē vēsturniekiem vēl daudz darāmā
Leitnanta Rubeņa bataljona cīņās pret vācu soda vienībām 1944. gada novembrī/decembrī Zlēku un Rendas apkaimē krita ap 50 rubeniešu un aptuveni 250 viņu pretinieku. Kureliešu gaitu izpētē arī no akadēmisko vēsturnieku viedokļa vēl ir daudz darāmā, daudz neskaidrību un mūsdienās praktiski nepārbaudāmu nostāstu. Rak-stā paustais ir autora viedoklis. Kureliešu stāsts pārsvarā veidojas no laikabiedru un aculiecinieku atmiņu druskām, konfrontējot tās ar zināmajiem arhīvu dokumentiem. Šajā procesā neviens, arī raksta autors, nav pasargāts no maldiem. Piemēram, leitnants Rubenis nevarēja būt pieredzējis Austrumu frontē, jo leģionā tika iesaukts vien 1944. gada 13. martā. Vēsturnieki pieļauj, ka viņa kauju pieredze saistījās ar 1944. gada 27. – 28. jūlija cīņām Jelgavas apkārtnē. Rakstā pieminētās Rubeņa bataljona kaprāļa Kārļa Vīnakmens liecības diemžēl ir apšaubāmas. Kā atzinis Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs: “Okupācijas muzejā glabājas 1946. gadā Detmoldā dibinātās Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības arhīvs, kurā ir Kārļa Vīnakmens gan personas anketa, gan darbības apraksts un liecība par piedalīšanos pretestības kustībā ģenerāla Kureļa grupā. Viņš tur pašrocīgi apliecina, ka pirms kaujām izprasījis no vienības vadības atļauju doties pie savas ģimenes uz Valdemārpili. Vienībā pēc tam nav atgriezies, kas nozīmē, ka pašās kaujās viņš nemaz nepiedalījās…” Diskutabls ir arī apgalvojums, ka Rubeņa bataljona kodolu veidojuši leģionāri. Bataljona pētniecības entuziasts Andrejs Ķeizars, izpētot čekā rosinātās 314 kureliešu krimināllietas, uzskata, ka tās sniedz pietiekami reprezentatīvu socioloģisko ainu par to, kas bija šie ļaudis. Gandrīz divas trešdaļas no viņiem nemaz nebija iesaucamajā vecumā.
Viesturs Sprūde
