Leģionāri kā kureliešu kodols 13
Katru gadu pirms 16. marta bieži skan balsis, ka leģionāri tomēr esot cīnījušies nevis par Latvijas, bet gan svešas valsts interesēm, un līdz ar to ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa tomēr nebūtu atbalstāma, jo mūsu Rietumu sabiedrotie to varot nesaprast. Šajā sakarā gribētos nedaudz ieskatīties kādā Otrā pasaules kara vēstures lappusē.
Saistība visai nosacīta
16. marta pasākumu noliedzēji nereti pretstata leģionārus kureliešiem, kuri atšķirībā no pirmajiem cīnījušies par Latvijas interesēm. Lai atbildētu uz jautājumu, vai šāds pretnostatījums ir vēsturiski korekts, vispirms jādod atbilde uz jautājumu, kas tad īsti bija kurelieši. Te vēlos vienīgi paust savu personīgo skatījumu jautājumā par kureliešu pretošanos vācu okupācijas varai. Domāju, vēsturiski korektāk būtu teikt, ka bruņoto pretošanos izrādīja nevis ģenerāļa Kureļa grupa, bet gan tikai leitnanta Rubeņa bataljons. Daudzi droši vien iebildīs, jo minētais bataljons taču arī bija kureliešu sastāvā. Formāli šādiem iebildumiem, protams, jāpiekrīt, taču vienlaikus jāuzsver, ka bataljona saistība ar kureliešu pamatspēkiem bijusi visai nosacīta. Jau kopš dibināšanas brīža minētā kaujas vienība faktiski bija autonoma, atrodoties atšķirīgās dislokācijas vietās gan sākotnēji Vidzemē, gan arī vēlāk Kurzemē. Kureļa štābā pat nebija Rubeņa bataljona personālsastāva sarak-stu – apstāklis, kas vēlāk glāba daudzus cīnītājus no abu okupācijas varu represijām. Pilnīgi atšķirīgs bija arī abu minēto grupu liktenis. Kureļa grupa padevās SD ģenerāļa Jekelna vadītajai vācu soda vienībai praktiski bez pretošanās, bet 27 gadus vecā leitnanta Roberta Rubeņa vadītais atsevišķais bataljons 1944. gada 14. novembrī netālu no Usmas ezera sāka bruņotu cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, vairākās asiņainās kaujās, kurās tika lietoti pat smagie ieroči (ieskaitot artilēriju), sagraujot ievērojamus vācu SD, SS un Vērmahta spēkus. Par minētā bataljona kauju ceļu, pateicoties atsevišķu entuziastu pūlēm, kuru vidū īpaši jāmin vēstures fanātiķis Andrejs Ķeizars, sabiedrībai pieejama samērā plaša informācija, bet bataljona sastāvs ir uzskatāms par noklusētu vēstures lappusi, kas devusi iespēju izplatīties mītiem par kureliešiem kā “pareizajiem” un leģionāriem kā “neērtajiem”.
Noteicošā – kauju pieredze
Vairāk nekā 40 gadu garumā interesējoties par minētajiem notikumiem, tiekoties ar daudziem tolaik vēl dzīvajiem aculieciniekiem, esmu nonācis pie secinājuma, ka izšķirošais iemesls Rubeņa bataljona krasi atšķirīgajai rīcībai, salīdzinot ar kureliešu pamatspēkiem, varētu būt tieši latviešu leģionāru klātesamība. Pēc skandalozajiem notikumiem Kureļa štābā ar atsevišķu leģiona dezertieru izdošanu vācu drošības iestādēm bija sākusies viņu masveida pāreja uz Rubeņa bataljonu, kura vadība dažādos veidos tieši veicināja Austrumu frontē rūdīto karavīru piesaistīšanu, saprotot, ka bez pieredzējušiem cīnītājiem uz militāriem panākumiem cerēt nevar. Kureļa vienībā tās izformēšanas brīdī leģionāru īpatsvars bija samērā neliels, bet Rubeņa bataljonā viņi veidoja tā kaujasspējīgo pamatkodolu. Daudzu aculiecinieku atmiņās mūs interesējošās 1944. gada nogales kaujas Kurzemē bija palikušas tieši kā leģionāru cīņas pret vācu okupācijas spēkiem. Protams, bataljonā cīnījās arī daudzi bez leģiona pieredzes – Latvijas armijas bijušie karavīri, aizsargi, no sarkanās armijas atbēgušie, arī vietējie iedzīvotāji. Bataljona komandiera vietnieks Aleksandrs Druviņš, kurš pēc Rubeņa nāves sekmīgi vadīja bataljona kaujas darbību, bija Latvijas robežapsardzes virsnieka vietnieks bez leģiona pieredzes. Tajā pašā laikā, domājams, ļoti izšķiroša loma bijusi ne tikai abu vienību vadītājiem. Ne ģenerālim Kurelim, ne faktiskajam komandierim kapteinim Upelniekam nebija Otrā pasaules kara praktiskās kauju pieredzes, bet leitnants Rubenis kā leģiona 15. divīzijas 34. grenadieru pulka rotas komandieris bija rūdījies Austrumu frontes smagajās kaujās, kā arī Jelgavas aizstāvēšanas kaujās. Domāju, leģionāru lomu bataljona militārajos panākumos labi raksturo šo cīņu dalībnieka K. Vīnakmens atmiņu pieraksts par 18. – 19. novembra kaujām, kurās viņš īpaši uzsver pieredzējušo Volhovas cīnītāju (ar to domādams leģionārus) neatsveramo ieguldījumu vācu pretestības salaušanā.
Pašam pirmo reizi iznāca ko sīkāk uzzināt par šiem leģendām apvītajiem notikumiem, 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā sastopot vairākus tiešos un netiešos aculieciniekus. Viņu stāstītais nereti man šķiet nozīmīgāks par oficiālajos arhīvos esošajiem, bieži vienpusējā traktējumā tapušajiem dokumentiem, kuri attiecībā uz Rubeņa bataljonu praktiski nemaz nav saglabājušies. Kāda vietējā Cirkales apkārtnes iedzīvotāja atcerējās, ka pēc 18. – 19. novembra sīvajām kaujām, kurā Rubeņa leģionāri (aculiecinieces lietotais termins) sagrāva paša SD ģenerāļa Jekelna vadītos, ievērojamā pārsvarā esošos vācu spēkus, kritušo SD un SS soda vienību dalībnieku līķus garām viņas mājām automašīnās veduši četras dienas. Īpaši vērtīgas liecības izdevies iegūt no tiešā minēto kauju dalībnieka, Dikļu pagastā dzimušā Jāņa Ozoliņa. Viņš, būdams latviešu krasta apsardzes vienības dalībnieks, bija organizējis bēgšanu uz Zviedriju. Diemžēl pasākums neizdevās un vācu lauka kara tiesa devusi iespēju ar asinīm izpirkt “noziegumu”, nosūtot Ozoliņu uz Rendas apkārtni cīņai pret “boļševiku bandītiem”. Lūk, viņa stāstījums: “Jau kaujas pirmajās minūtēs no pretējā augstā Abavas krasta pār mums gāzās smago ložmetēju un mīnmetēju viesuļuguns. Labi, ka momentā izdevās noslēpties aiz purvainajā vietā esošā celma. Pateicoties tam, ka sodītos karavīrus uzraugošā vācu militārās žandarmērijas sedzējvienība garos melnos lietusmēteļos tika iznīcināta līdz pēdējam vīram, izdevās palikt dzīvam. Pēc kaujas bija milzīgs pārsteigums, ka kritušos un ievainotos ienaidniekus pārbaudošajos karavīros atpazinu nevis solītos sarkanos diversantus, bet latviešu leģionārus ar tiem raksturīgajiem Latvijas sarkanbaltsarkanajiem vairodziņiem uz piedurknēm. Tā kā arī uz mana formas tērpa bija atstāts tāds pats vairodziņš, tad laimīgi izdevās izglābties.”
Par sastapšanos ar bataljona leģionāriem stāstījusi arī mana vecvecmāte, kurai, vedot vācu varas iestādēm obligātās pārtikas nodevas, tās kara vajadzībām esot rekvizējuši leģionāru formās ģērbti karavīri, kuri pretī izsnieguši latviešu varas iestāžu parakstītu kvīti. Tam varēja būt kāds sakars ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktivitātēm, jo Rubeņa bataljons sevi uzskatīja par cieši saistītu ar minēto organizāciju.
