Visu atlikušo mūžu Normunds saskārās ar represijām savas pagātnes dēļ. Leģionāra ilgus gadus slepenībā turētais atmiņu stāsts 9
Jūlija Dibovska, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar izdevniecība “Latvijas Mediji” laida klajā Normunda Treimaņa atmiņu stāstu “Aukstums. Tumsa. Bads”. Tā izdošanu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds. Manuskripts memuāriem tapis no 1948. līdz 1950. gadam, pēc Normunda Treimaņa atgriešanās no lēģera, uz atmiņu pamata. Teksts smalkā rokrakstā ietilpināts 20 skolēnu burtnīcās.
Okupācijas laikā līdz ar pāris Normunda tēva dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa iekārtu kritizējošiem dzejas krājumiem tas klusi glabāts vasaras mājā “Leukādijās” un gaismā izcelts tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Uz iepakojuma vākiem ar zīmuli bija rakstīts: “Sargāt no uguns un…”
***
Zupa ir kaut kas sevišķs. Tajā ir makaroni, kartupeļi, putraimi, kas nu kuro reizi, virsū peld eļļa, un vienmēr pie zupas ir arī mazliet konservu.
Interesantākais ir sarkanie pipari, kas kopā ar eļļu peld virspusē. Ja tos nozvejo un ēd, tie svilina muti, ka asaras nāk acīs, bet, ja tos iemaisa zupā, garša ir brīnišķīga. Šo zupu ēd arī sargi, kas saņem arī biezputru un konservus, ko mums nedod. Ēdienu gatavo divi pavāri, bet viņiem palīdz arī divi mūsējie, kas dala arī porcijas.
Būtu jādomā, ka viņi lies latviešiem vai vismaz saviem draugiem biezāku un taukaināku zupu, taču notiek otrādi. Latviešiem viņi lej šķidrāku zupu nekā krieviem. Laikam viņi baidās zaudēt savu amatu un drošības pēc savējiem lej plānāku zupu, lai krievi nevarētu sacīt, ka viņi latviešus baro labāk.
Ievēroju to un turpmāk eju pie krieva, kas visiem dod iespējami vienlīdzīgi. Še ir vismaz 200 cilvēku. Apmēram puse ir krievi – virsnieku ap 30. Pagaidām viņu stāvoklis līdzīgs mūsējam un viņiem nav nekādu priekšrocību. Krievu starpā ir vairāki kazachi – mazi un paveci vīriņi, ievērojami ar to, ka ir ārkārtīgi klusi un dažreiz lūdz Dievu. Tad viņi notupstas zemē, lokās līdz grīdai un liek rokas pie krūtīm un pieres. Viņu valoda ir pavisam savāda, bet mēs to maz dabūjam dzirdēt.
Latvieši še ir dažādi. Vecākie vīri, kas nav bijuši vācu armijā, ir “meža kaķi” jeb jagtferbandas locekļi, kam pēc vācu atkāpšanās vajadzēja strādāt partizānu darbus krievu aizmugurē.
Neviens no viņiem tik tālu nav ticis, jo līdz kapitulācijai viņi bijuši vācu ieņemtajā apgabalā, bet pēc kapitulācijas nav domājuši par diversijām un sabotāžu. Jaunākie ir leģionāri un vācu izpalīgi.
Daudziem “meža kaķiem” sievas pieved pārtiku, veļu un tabaku. Ap katru turīgāko veci pulcējas leģionāri no citām Latvijas malām, kam piederīgo tuvumā nav, un viņi pārtiek no veču labvēlības. Mums, jaunpienācējiem, nav kur piekosties, jo ap večiem komplekts ir pilns un jaunie večus sargā no mūsu uzbāzības. Viņi zina, ka pašiem tiks mazāk no veču krājumiem, ja piebiedrosimies arī mēs.
Stabulnieks ir draugos ar sagūstītajiem krievu virsniekiem. Redzu, ka viņš no sava lielā tabakas vīstokļa virsniekiem atdod lielāko daļu, bet latviešiem dažreiz iedod tikai uztīt. Reiz, kad viņš katram virsniekam iedod vismaz 10 lielas tabakas lapas, pieeju arī es un lūdzu tabaku vismaz vienam smēķim.
Stabulnieks izmeklē vismazāko lapiņu, iedod to man un teic, ka te iznākšot viens smēķis. No lapiņas iznāk kādi trīs smēķi, bet es domāju, ka viņam nevajadzēja izmeklēt mazāko. Vēlāk uzzinu, ka virsnieki Stabulnieku krāpj. Viņi bijuši gūstā Stabulnieka māju tuvumā un tagad soloties pratinātājiem stāstīt, ka Stabulnieks esot bijis labs utt., lai laižot viņu vaļā utt.
Protams, viņi neko nespēj darīt Stabulnieka labā, jo ir tikpat neuzticami kā mēs, bet viņi prot izmantot Stabulnieka lētticību.
Man nepatīk citiem ko lūgt, un es nemēģinu pielabināties nevienam vecim. Tabaku Stabulniekam vairāk neprasu, bet, ja kādreiz sagribas pīpēt, tad labāk palūdzu tādam smēķa galiņu, kam pašam tabakas nav. Tāds, kas pats ir trūkumā un tabaku dabūjis no cita, dod smēķa galiņu labprātāk nekā tie, kam tabakmaks pilns.
Sova ir paziņojis sievai uz Kandavu, un kādu dienu viņa atnes ēdamo un tabaku. Sova nu jūtas bagāts un ir aizmirsis, ka Kandavā solīja visus sapīpināt, ja tikai sieva atnesīšot tabaku.
Toreiz bijām cilvēku 20, un visus viņš būtu pīpinājis. Tagad viņam tabaka ir, bet viņš to negrib dot pat savam draugam Daubem, ar ko kopā strādājis izlūku grupas darbnīcās. Kad pašam nekā nav ko dot, tad solīt ir viegli, bet, kad pašam kas ir, tad dot negribas neko.
Reiz kāds no sargiem atnes dažus bārdas skujamos aparātus un veselu sauju vecu asmeņu, jo ir rīkojums noskūt bārdu. Kad pienāk mana kārta skūties, jūtu, ka bez asarām bārdu nenodzīšu. Man nav sevišķi cieta un bieza bārda, bet tā izaugusi gara, jo neesmu to skuvis ilgu laiku. Pēdējā reize bija “Slūnās”.
Asmeņi ir ļoti neasi, bet man izdodas no Zūļa iemainīt gluži jaunu, ko viņš visu laiku saglabājis. Zūlis ir tāds malacis, ka pratis saglabāt sudraba pulksteni, bet tam esot atlūzis un pazudis vāks. Manā pulksteņa kabatiņā ir mana pulksteņa vāks, kas arī ir atlūzis un ko žīdi nav atraduši un atņēmuši. Zūļa pulkstenim tas der, un mēs taisām maiņu: vāku pret žiletes asmeni.
Ar jauno asmeni noskuju vaigus un pakakli, bet zoda galu un ūsas atstāju neskartus – lai aug ar Dieva svētību. Jau tagad man ir tīri glīta bārda, bet, ja tā vēl paaugsies, būšu pavisam skaists. Pārējie gan noskrāpē zodus un vaigus. Visvairāk mokās Zūlis, jo viņam ir ārkārtīgi cieta un bieza bārda. Daudziem vaigi ir strīpaini – saskrāpēti un sagraizīti: viņi izcietuši lielas mokas.
Dažreiz mums iedod dažas krievu avīzes. Reti dabūjam tās izlasīt, jo tās drīz nozūd. Iemesls ir tas, ka pīpmaņiem nav papīra.
Visnekaunīgākie ir krievi: kas dabūjis avīzi, tas to pat nelasa, bet tūlīt iebāž kabatā. Ja latviešiem izdodas dabūt kādu eksemplāru, tad kāds krievu valodas pratējs to tulko un pārējie klausās.
Mēs gaidām, ka amerikāņi un angļi sāks karu pret krieviem, taču mūsu ilgas ir veltīgas. Pašlaik dibina Apvienoto Nāciju Organizāciju un spriež par tās nosaukumu, bet mēs velti ilgojamies pēc kara. Dažreiz parādās kāds skarbs vārds pret amerikāņu rīcību, bet par karu nav ko sapņot. Taču mēs vēl ceram un gaidām.
Kādā pēcpusdienā ierodas daži jauni puiši. Ar Auziņu nospriežam, ka nu mums radīsies kāds kaimiņš, tāpēc būtu labāk pašiem izmeklēt kādu simpātiskāku cilvēku un viņu uzaicināt apmesties mums blakus. Sūtu Auziņu tādu noskatīt un ierādīt vietu pie mums. Pats dodos pie Zūļa, kas saņēmis pārtikas sūtījumu no saimnieces, pie kuras viņš bijis bēgļos. Zūlis ēd maizi ar speķi. Runājos ar viņu un kārām acīm glūnu uz maizi, taču Zūlim ir bieza āda un bez prasīšanas viņš neko nedod.
Neatliek nekas cits kā prasīt, un nu Zūlis iedod gabalu atspiestas garozas.
Nešaubos, ka katru citu viņš būtu atraidījis, bet es jau Kandavā viņu vismazāk lamāju par sapelējušo maizi.
Ar lielo garozu rokā eju pie Auziņa un atrodu viņu sarunā ar vienu no svešajiem, ko viņš sarunājis mums par kaimiņu.
Salaužu garozu trīs gabalos, vienu iedodu Auziņam, otru Daubem un gudroju, ko darīt ar atlikumu. Man palikusi trešā daļa, taču es pārlaužu to un pusi atdodu jaunpienākušajam. Varbūt taisni šis gadījums mani tuvina Postam – tā sauc jauno – un ir sākums mūsu īsajai draudzībai. Auziņam ir laimējies – Posts ir labs un nesavtīgs biedrs. Vēlāk viņš man desmitkārtīgi atlīdzina garozu.
Normunds Treimanis
* Dzimis 1918. gada 20. martā dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa un Elizabetes Treimanes ģimenē. Kopš bērnības dzīvoja sava tēva un Kārļa Veidenbauma kopīgi celtajā vasaras mājā “Leukādijas” Priekuļu novadā. Dienēja Latvijas armijā, tad ieskaitīts Sarkanās armijas sastāvā. Liepnas kaujā, kas sākās 1941. gada 4. jūlijā, Sarkanajai armijai sastopoties ar strauji tuvojošos vācu karaspēku, Normunda pulks vai vienība cietusi zaudējumus un atkāpās. Viņš izmantojis apkārt valdošo haosu, lai nozustu ceļmalas grāvī un dotos uz mājām.
* Par iesaukšanu leģionā un kara gaitām zināms maz, Normunds par to nav gribējis runāt. No sievas Ausmas pierakstiem: “1943. gada jūlija sākumā jābrauc uz Rīgu, uz komisiju. Jelgavā – Skaistlauka artilērijas pulka 7. baterijā. Izbraucot uz fronti, instruktors-raitnieks-gāzu instruktors, 44. gada martā uz fronti kā kājnieks-prettankists. Pēc atvaļinājuma baterijas komandieris norīko par artilērijas vada komandieri. Kapitulācija 9. maijā Blīdenē. Lēģeris – Staļinogorska-Donskoja.”
* Pēc atgriešanās no lēģera 1947. gadā visu atlikušo mūžu Normunds turpināja saskarties ar represijām savas pagātnes dēļ: tālāka izglītība bija liegta, algota darba iespējas – limitētas. Iztikšanu nodrošināja tikai pašu spēkiem un ar kaimiņu vai draugu palīdzību, sezonāli strādāja par plostnieku uz Gaujas, darbojās Sleiņa ģeoloģiskās izpētes grupā un Veidenbauma kolhoza būvbrigādē, līdz ieguva pastāvīgu darbu Komunālo uzņēmumu tresta akmeņkaļu darbnīcā Cēsīs.
* Normunds Treimanis mira no slimības 1987. gada 19. aprīlī slimnīcā Rīgā 69 gadu vecumā. Apglabāts Cēsu Meža kapos.
