Leģendārais Staļina nogalināšanas plāns: saindēta lode, Rīgas precinieki, 116 zīmogi un pat viena mīna 4
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1944. gada 5. septembrī, tikko sākusies, vienā acumirklī izgāzās operācija “Cepelīns”, kuru bija sagatavojusi Trešā reiha Impērijas drošības pārvaldes (Abvērs) 6. nodaļa un kuras uzdevums, kā vēlāk noskaidrojās, bija atentāta sarīkošana pret ģenerālisimusu Josifu Staļinu. Tajā dienā netālu no Smoļenskas aizturēja kādu aizdomīgu pārīti – vīrieti ar dokumentiem uz PSRS varoņa Pjotra Tavrina vārda un par viņa sievu sevi nodēvējušo sievieti Lidiju Šilovu.
Pārītis
Tas bija laiks, kad Berlīnē laikam jau ikviens apzinājās: Vācija karu zaudējusi. Mēģinot visiem iespējamiem paņēmieniem kaut kā lauzt notikumu attīstības gaitu, vācieši izlēma fiziski likvidēt visu sabiedroto koalīcijas valstu galvenos līderus.
Staļinu vācu specdienesti bija izplānojuši nogalināt, izšaujot no pistoles saindētas lodes vai arī sašaujot viņu braucošā mašīnā ar granātmetēju, kuru iespējams efektīvi paslēpt apģērba piedurknē. Vācieši cerēja, ka virspavēlnieka bojāeja pamatīgi demoralizēs Sarkano armiju. Un tad nākamais plāna posms paredzēja desanta ierašanos Maskavā nolūkā sagrābt Kremli un nodot varu valstī marionešu “krievu kabinetam” ar ģenerāli Vlasovu priekšgalā.
Diversijas izpildītājus izvēlējās no tiem padomju pilsoņiem, kuri bija pārgājuši vērmahta dienestā: bijušais rotas komandieris Pjotrs Šilo, kurš kļuva par Tavrinu, un viņa dzīvesbiedre Lidija Adamčika, kurai vajadzēja darboties ar uzvārdu Šilova. Viņi apprecējās jau okupētajā teritorijā, un abi bija izgājuši apmācību kursus speciālajās vācu militārās izlūkošanas skolās.
Pjotrs Šilo dzimis 1909. gadā. Viņa vecākus 30. gadu sākumā represēja kā kulakus jeb budžus. Pjotrs sāka strādāt kādā Saratovas valsts uzņēmumā, kur viņam inkriminēja valsts līdzekļu izšķērdēšanu. Pjotru aizturēja, taču viņš pamanījās izbēgt. Pēc tā viņu vēl divas reizes arestēja, turklāt par to pašu pārkāpumu – valsts naudas līdzekļu izšķērdēšana, taču arī abās šajās reizēs viņam izdevās aizbēgt.
1939. gadā viņš noformēja sev viltotus dokumentus uz Tavrina uzvārda. 1941. gadā Pjotru iesauca armijā un nosūtīja uz fronti, kur viņš dienēja kā ložmetējnieku rotas komandieris. Kopumā viņš bija izpelnījies labu reputāciju un pat kļuvis par boļševiku partijas biedra kandidātu. Taču 1942. gada maijā Pjotru pie sevis izsauca pulka drošības struktūru pārstāvis, apjautājoties, kāpēc gan viņš savulaik mainījis uzvārdu. Pēc šīs sarunas sapratis, ka var atklāties visa viņa nelāgā pagātne, Pjotrs jau nākamās dienas rītā, pildot pienākumu izlūkošanas operācijā, pārgāja vāciešu pusē.
Pēc ilgstošas pārbaudes viņu nosūtīja uz speciālo nometni Bavārijas pilsētā Zandbergā, kur notika militāro karagūstekņu apmācība nolūkā vēlāk viņus iesūtīt dažādu diversiju veikšanai PSRS teritorijā. Palīgos nozīmēja radisti Lidiju Adamčiku, ar kuru Pjotrs neilgi pirms operācijas sākuma Rīgā noslēdza laulību. Tur arī viņš saņēma dokumentus uz Smerš pretizlūkošanas dienesta majora un Padomju Savienības varoņa Pjotra Tavrina vārda. Lidiju noformēja par Smerš jaunāko leitnantu.
Intīmo kontaktu nolūkā
Pēc pārsviešanas pāri frontes līnijai diversantiem bija paredzēts frontē ievainoto statusā ierasties Maskavā, noīrēt tur dzīvokli un iepazīties ar ļaudīm, kuriem ir saistība ar valdības apkalpošanu: stenogrāfistēm, mašīnrakstītājām, telegrāfistiem un tamlīdzīgi. Pjotram iedeva arī līdzi speciālu preparātu, kas izraisa pastiprinātu dzimumtieksmi, – to intīmo kontaktu nodibināšanas nolūkā vajadzēja “iebarot” sievietēm.
Ar jauno paziņu un draugu starpniecību diversantiem vajadzēja noskaidrot padomju valdības pārstāvju uzturēšanās vietas. Bija paredzēts, ka Pjotrs un Lidija iekļūs kādā no svinīgajiem pasākumiem, kur pietuvosies Staļinam un īstenos viņa sašaušanu ar saindētajām lodēm. Tajā gadījumā, ja tas neizdosies, diversantiem vajadzēs apšaudīt Staļina automašīnu no rokas granātmetēja. Vēstīts, ka šā ieroča garums bijis tikai 17 centimetri, svars 235 grami, savukārt kumulatīvie lādiņi spējīgi caursist 40 milimetrus biezas metāla bruņas, šaujot pat no 300 metru attāluma.
Speciāli Pjotra un Lidijas nogādāšanai frontes aizmugurē bija nodota lidmašīna “Arado–332”, kas aprīkota ar papildu šasijas riteņiem, tādējādi nodrošinot iespēju nosēsties praktiski uz jebkuras virsmas, ieskaitot pat sagāztus koka stumbrus. Kādā brīdī vācieši bija atteikušies no ieceres tradicionālā veidā ļaut diversantiem izlekt ar izpletņiem. No nosēšanās vietas viņiem vajadzēja aizbraukt ar padomju ražojuma motociklu M–72, kas arī bija iepriekš ielādēts lidmašīnā.
116 zīmogi un pat viena mīna
Vācieši bija ļoti rūpīgi gatavojuši šo operāciju, taču tās īstenošanu iztraucēja padomju pretizlūkošanai izdevīgu gadījumu virtene. Vēstīts, ka vispirms jau Rīgas pagrīdniekiem pienācis signāls par to, ka tur kāds aizdomīgs cilvēks pasūtījis ādas mēteli ar piegriezumu “kā krieviem”, turklāt ar mazliet paplatinātu labo piedurkni. Drīz pa tiem pašiem kanāliem kļuva zināms par kādas aizdomīgas lidmašīnas piezemēšanos Rīgas lidostā. Savukārt vēl pēc laiciņa Smerš saņēma informāciju, ka vācieši ieplānojuši Smoļenskas mežā izsēdināt diversantu grupu.
Tā visa rezultātā nelūgtajiem viesiem praktiski jau bija sagatavota “silta” uzņemšana. Lidmašīnu “Arado–332” laikus pamanīja, sāka apšaudīt un piespieda veikt neplānotu nosēšanos. Pjotram un Lidijai izdevās laikus nozust ar lidmašīnā esošo motociklu. Pārējie seši lidmašīnas apkalpes locekļi paslēpās mežā, un viņus tur atklāja 9. septembrī. Viņi atteicās pildīt rīkojumu par padošanos, izcēlās apšaude, kuras rezultātā vienu nogalināja, bet atlikušos piecus izdevās sagūstīt. 1945. gada augustā NKVD īpašās sanāksmes sēdē viņiem visiem piesprieda nāvessodu nošaujot.
Savukārt Pjotru un Lidiju noķēra vēl ātrāk. Jau nākamās dienas rītā viņu motociklu apturēja kontrolpunktā netālu no Rževas. Dežurējošais virsnieks zināja, ka apkaimē notiek diversantu meklēšana, tāpēc acumirklī pievērsa uzmanību pārlieku tīrajai formai, lai gan pārītis apgalvoja, ka šādā veidā ceļojot jau krietnu laiku. Turklāt Pjotrs, lai radītu lielāku iespaidu, demonstratīvi atpogāja savu mēteli un zibināja pie krūts piespraustos apbalvojumus. Taču tieši tā arī izrādījās viņa lielākā kļūda: 1944. gada rudenī Sarkanajā armijā bija mainījusies kārtība tam, kā jāizvieto militārās atšķirības zīmes, un vācieši par to vēl neko nezināja…
Diversantus acumirklī atbruņoja un arestēja. Apskatē pie viņiem atrada: trīs čemodānus ar dažādām lietām, četras ordeņu grāmatiņas, piecus ordeņus, divas medaļas, Padomju Savienības Varoņa Zelta Zvaigzni un gvardes nozīmīti, virkni dažādu dokumentu uz Tavrina vārda, 428 400 rubļu skaidrā naudā, 116 dažādu zīmogu, septiņas pistoles, divas bises, piecas granātas, vienu mīnu un virkni dažādu citu lādiņu.
Radiospēle ar vāciešiem
Aizturētos nogādāja Maskavā un nodeva militārās pretizlūkošanas pārziņā. Ilgi netielējoties, Pjotrs un Lidija atzinās, ka abi ir Abvēra spiegi, un faktiski acumirklī piekrita sadarboties ar NKVD, kas jau bija ieplānojusi uzsākt ar vāciešiem tā dēvēto radiospēli, kas iemantoja kodēto nosaukumu “Migla”.
Padomju pretizlūkošana pārliecināja vāciešus par to, ka diversantiem izdevies sekmīgi ierasties Maskavā un viņi uzsākuši dotā uzdevuma izpildīšanu. Proti, tādā veidā padomju specdienesti panāca vismaz to, ka tajā laikā nenotika citu pret Staļinu vērstu atentātu plānošana. Turklāt ar šīs radiospēles palīdzību izdevās panākt arī to, lai daudzus PSRS teritorijā jau esošus diversantus pakļautu it kā Tavrina virsvadībai, tādējādi spējot viņus izskaitļot un padarīt nekaitīgus.
Operācija “Migla” turpinājusies līdz pat 1945. gada aprīlim, un tās gaitā esot nosūtīti vismaz 200 vēstījumu. Tad kādā brīdī šifrētie sūtījumi no Abvēra pārtrauca pienākt. Katram gadījumam Pjotru un Lidiju īpašā operatīvo darbinieku uzraudzībā turēja konspiratīvajā dzīvoklī vēl vairākus gadus, jo, visdrīzāk, padomju specdienesti uzskatīja, ka ar šiem it kā sekmīgajiem vācu diversantiem mēģinās nodibināt kontaktus kāds no bijušajiem Trešā reiha specdienestu līdzstrādniekiem.
Un tikai 1951. gadā diversantu laulātais pāris stājās tiesas priekšā. Abiem izvirzīja apsūdzību dzimtenes nodevībā un padomju valdības locekļu nogalināšanas plānošanā. Vēstīts, ka 1952. gada 1. februārī slēgtā Augstākās tiesas Militārās kolēģijas sanāksmē Pjotram Šilo un Lidijai Adamčikai piesprieda nāvessodu nošaujot. Abi iesniedza apžēlošanas lūgumu, taču PSRS Bruņoto spēku prezidijs to noraidīja. Pjotram piespriesto sodu izpildīja 1952. gada 28. martā, savukārt Lidijai – 2. aprīlī.
