Leģendārais Kurzemes svētkoks – ko par Ances svētliepu pirms 150 gadiem rakstīja vācu mākslinieks Jūliuss Dērings? 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 150 gadiem vācu mākslinieks Jūliuss Dērings, apceļodams Ziemeļkurzemi, īpaši iegriezās Ancē, lai apbrīnotu slaveno, daudzās teikās un nostāstos pieminēto Ances svētliepu.
Savā dienasgrāmatā Dērings ierakstīja:
“Graudupes māju saimnieks, pie kura mēs nedaudz uzkavējāmies, pastāstīja mums šādu teiku, ko viņš bija dzirdējis no sava tēva:
“Zviedri bija nopostījuši Rindas pili, un tas top zināms Ances ciemā, līdz ar ziņu, ka ienaidnieki ceļā uz Dundagu iecerējuši nopostīt arī Ances ciemu.
Tad nu Ances iedzīvotāji, sapulcējušies pie Svētās liepas kopā ar priesteri, notur lūgšanu dievkalpojumu un bauda Svēto vakarēdienu ienaidnieka atvairīšanai.
Pēc svētbrīža viņi, saskaņā ar senu leģendu, lauza zarus no Svētās liepas un meta tos garām plūstošajā Stendē. Ja zari peldētu uz augšu pret straumi, tas nozīmētu, ka lūgšana ir uzklausīta. Un, skat, divi zari tik tiešām peld pret straumi.
Drīz pienāca ziņa, ka zviedri tūlīt pēc Rindas upes šķērsošanas, pie pils, sanaidojušies savā starpā un pie Stieģeļu kalna asiņaini kāvušies.”
Dērings Ances svētliepu atzina par gleznainu un “grandiozu” – tai bijis ķeburains, daudzām plaisām un zaru vietām izvagots stumbrs, kura apkārtmēru mākslinieks lēsa uz septiņiem metriem.
Vietējie ļaudis neuzdrīkstējušies lauzt liepas zarus, jo ticēja, ka tas nesīs nāvi, tādēļ zeme pie liepas un arī pats svētkoka vainags bijis sausu zaru pilns.
Ances svētliepa nolūza 20. gadsimta sākumā, bet tās vietā, kā stāsta, nemitīgi turpinot augt atvases.
