Sakņošanās laiks. Leģendārā trenera Māra Grīvas meitas atgriežas Latvijā un sāk kopīgu uzņēmējdarbību 1
Māsas Lauma un Māra Grīvas pēc vairāku gadu prombūtnes ir atgriezušās dzimtajā Kurzemē. Viņas nav no to pulka, kas dzimteni bija spiesti pamest finansiālu grūtību dēļ. Māra devās uz ASV studēt un trenēties, bet Lauma ilgāk nekā gadu nodzīvoja Itālijā, lai profesionāli sagatavotos nākamajām sacensību sezonām. Nu abas ir ne vien atpakaļ dzimtajā pusē, bet arī kopīgi iesaistījušās uzņēmējdarbībā – Kabiles muižā uzsākušas vīna un sidra darīšanu.
Sportiskais rūdījums kopš mazotnes
Lauma un Māra Grīvas nāk no sportiskas ģimenes. Viņu tēvs Māris Grīva ir viens no visu laiku izcilākajiem vieglatlētikas treneriem Latvijā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Savulaik izaudzinājis olimpisko spēļu čempionu šķēpmešanā Daini Kūlu, daudzu prestižu sacensību finālistu Ēriku Ragu un labāko pašmāju augstlēcēju Normundu Pūpolu.
Enerģiskais treneris lielajam sportam ir pievērsis arī četrus no saviem pieciem bērniem, kļūdams pa viņu treneri.
Vecākajam dēlam Mārtiņam sports nešķita saistošs, taču pārējiem jau no agras bērnības ir bijuši augsti mērķi saistībā ar vieglatlētiku.
Laumai ir visaugstākie sportiskie sasniegumi ģimenē – viņa pirmā no Grīvām piedalījās vasaras olimpiskajās spēlēs, kuras 2012. gadā notika Londonā, pirms diviem gadiem pasaules čempionātā Londonā, sasniedza augstāko rezultātu no visiem Latvijas vieglatlētiem, izcīnīja 9. vietu. Gatavojās arī nākamajai olimpiādei Riodežaneiro, taču neizdevās tajās startēt, jo… pieteicās dēliņš.
“Pirms pieciem gadiem ar vīru (augstlēcēju Normundu Pūpolu. – M. L.) dzīvojām un trenējāmies Itālijā, jo šajā valstī bija vairāk iespēju nekā pie mums sagatavoties augsta līmeņa vieglatlētikas sacensībām,” savu izvēli pamato Lauma. “Sākumā braucām tikai uz treniņnometnēm, bet vēlāk pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi. No draugiem, itāļu sportistiem, īrējām dzīvokli Ankonā, kas atrodas Adrijas jūras krastā. Laika gaitā arvien vairāk saskatījām šīs pilsētas līdzību ar dzimto Ventspili – abas ir pie jūras un abās iedzīvotāji runājot vārdiem norauj galotnes.”
Latvija uzlādē enerģētiski
Sportisku mērķu vadīti, Lauma ar vīru lēma par labu dzīvei Itālijā, kur treniņapstākļi profesionāliem sportistiem ir daudz draudzīgāki, ir labāki laika apstākļi, vairāk iepējams trenēties ārā, un bija lieliska kompānija augsta līmeņa sportistu pulkā.
Savukārt Itālijā darbojas ļoti laba sporta klubu sistēma, kas sportistam ļauj ne tikai izdzīvot, bet dzīvot.
Mēs ar vīru kļuvām par šāda kluba biedriem. Citas valsts piederīgos tajos uzņem tikai gadījumā, ja valstī, ko pārstāvi, nav tamlīdzīgu sporta klubu.”
Kaut gan Itālijā bijuši labi treniņu apstākļi, jauks klimats, garšīgi ēdieni un draudzīgi cilvēki apkārt, Lauma drīz vien izjutusi ilgas pēc dzimtās zemes. “Sapratu, ka manas saknes ir Latvijā, kur esmu dzimusi un augusi. Tālumā esot, ļoti pietrūka ģimenes un draugu, ierastās vides.
Latviešu mentalitāte man tomēr ir tuvāka nekā itāļu.
Turklāt es augstu vērtēju Latvijas dabu un vietējos dārzeņus, un citus pārtikas produktus. Tur ir grūti atrast nesagandētu zemi, kur varētu izaudzēt bioloģisko pārtiku.”
Lauma neslēpj, ka gribējusi, lai dēliņš augtu latviskā vidē, lai viņam apkārt būtu savējie, nevis svešinieki. “Sākumā šķita, ka varētu palikt Itālijā, jo tur profesionāliem sportistiem ir daudz labvēlīgāki apstākļi nekā pie mums, taču es esmu ļoti ģimenisks cilvēks, man ir svarīgi, lai sasniedzamā attālumā būtu vecāki un pārējie ģimenes locekļi. Esmu novērojusi, ka enerģētiski visvairāk uzlādējos Latvijā,” uzsver Lauma un piebilst, ka Itālija joprojām ļoti patīkot, tāpēc ik pa laikam dodoties turp.
Talantīgā sportiste atklāj, ka vairāk nekā gadu ilgā uzturēšanās šajā dienvidu valstī ir atstājusi nospiedumus arī viņas raksturā – esot kļuvusi atvērtāka, komunikablāka, ne tik paškritiska pret sevi un kritiska pret citiem. “Tikai Itālijā sāku apzināties, ka mani sportiskie sasniegumi patiesībā ir augsti. Kādreiz šķita – sportot un sasniegt augstus rezultātus taču var jebkurš! Tagad apzinos, ka nevar gan, jo ir nepieciešama liela mērķtiecība un rakstura stingrība, jābūt ļoti disciplinētam, jāmāk pārvarēt grūtības un sāpes.”
Amerikā iespēju netrūkst, bet…
Līdzīgi kā māsa, arī Māra Grīva devās prom no Latvijas, lai sportotu un studētu. Viņai bija 21 gads, tikko pabeigts pirmais kurss Ventspils Augstskolā. “Mans galamērķis bija Nebraskas universitāte Linkolnā – izvēlējos uzņēmējdarbības un mārketinga programmu.
ASV darbojas teju filigrāni noslīpēta sistēma, kas ļauj tiem, kuri ir kaut ko sasnieguši sportā, apvienot studijas ar treniņiem.
Šā iemesla dēļ Amerika šķiet vilinoša daudziem jauniešiem no visas pasaules,” stāsta Māra. “Kad biju ieguvusi bakalaura grādu, studijas varēju turpināt, jo man par labām sekmēm un sasniegumiem sportā Nacionālā koledžu sporta asociācija (National Collegiate Athletic Association-NCAA. – M. L.) piešķīra papildu stipendiju.”
Tiesa, ar šo stipendiju pieticis tikai vienam gadam maģistrantūrā. Lai līdzekļu trūkuma dēļ nevajadzētu pamest studijas, Māra sākusi strādāt par profesora asistenti augstskolā. “Pirmais laiks Amerikā bija grūtāks, jo neesmu tik komunikabla, lai uzreiz ietu klāt studiju biedriem un teiktu: “Sveiki! Mani sauc Māra. Draudzēsimies!” Gribēju, lai viss notiek nesasteigti – savus cilvēkus atrastu pamazām.”
Kamēr Māra nebija saradusi ar jaunajiem apstākļiem, bieži ar ģimeni un citiem tuviem cilvēkiem sazinājusies skaipā.
Sākotnēji atšķirtība no mīļajiem šķitusi smagāka arī tāpēc, ka Latvijā palicis draugs.
Kad divus gadus vēlāk viņš ieradies Amerikā, lai studētu un sportotu tajā pašā universitātē, kur jau bija Māra, jutusies daudz labāk. “Pieci gadi Amerikā aizzibēja gluži kā ar vēja spārniem, jo vajadzēja apvienot mācības ar treniņiem un darbu,” atskatoties uz nesenu pagātni, secina Māra. “Man patika amerikāniskais dzīvesveids, viņu pozitīvisms, atvērtība, tas, ka Amerikā vienviet saplūduši cilvēki no visas pasaules, dažādu kultūru pārstāvji, arī tas, ka varēju dzīvot patstāvīgi, apliecināt savu varēšanu un izcīnīt savu vietu zem saules (līdz tam biju vecāku paspārnē).”
Augstskolas pasniedzēji un treneri Māru esot respektējuši un izturējušies ar cieņu. Acīmredzot novērtējuši viņas darba spējas un apzinīgo attieksmi pret darāmo, viņa spriež. “Tas, ko darīju, man ļoti patika, tāpēc atdeve un centība bija liela,” Mārai nav šaubu.
“Jā, man bija vilinājums palikt Amerikā, taču es apzinājos – lielo sportu un darbu ir neiespējami apvienot. Ja es pēc augstskolas beigšanas nestrādātu, man nebūtu iztikas līdzekļu. Tad sportu vajadzētu atstāt otrajā plānā, ko nevēlējos darīt. Turklāt mans treneris – mans tēvs Māris Grīva – bija Latvijā, arī draugs un māsa Lauma bija atgriezušies mājās.”
Pēc piecarpus prombūtnes gadiem mājup posās arī Māra.
Patīk izaicinājumi
Kad abām māsām bijis skaidrs, ka kravās somas, lai atgrieztos Latvijā, Lauma esot nopriecājusies, ka būs ar ko kopā trenēties (gan vienai, gan otrai mērķis ir nokļūt vasaras olimpiskajās spēlēs Tokijā). Drīz vien izrādījās, ka māsas ne vien trenēsies, bet arī strādās kopā. Liktenis abām piespēlēja negaidītu iespēju – pievērsties kaut kam tādam, kas kardināli atšķiras no iepriekš darītā.
Laumas bērnības draudzene Agate Eniņa uzrunājusi viņu, vai būtu ar mieru pievienoties, lai atjaunotu Kabiles muižas vīna pagrabus un uzsāktu vīna ražošanu. “Es vēl dzīvoju Itālijā, kad Agate izteica piedāvājumu sadarboties un sūtīja muižas bildes.
Pirmā mana reakcija bija – tā taču ir pārdroša ideja!
Bet mums ar Agati patīk izaicinājumi, tāpēc tajā pašā gadā nodibinājām uzņēmumu, iesaistot arī Māru, kuras ASV iegūtās zināšanas lieti noder,” stāsta Lauma. Viņa ir pārliecināta: sievietes spēj daudz paveikt. “Muižu cēla fon Bīlovu dzimtas pārstāve Juliana Eleonora fon Bīlova, kurai piederēja Aizputes, Kalvenes, Remešu un Aizpures muižas. Nodomājām – gan jau sievietēm būs pa spēkam arī daļu no šī muižas kompleksu atjaunot.”
Agate Eniņa ir sertificēta arhitekte, arhitektūras doktore, Lauma – viena no vadošajām Latvijas vieglatlētēm, startējusi pasaules un Eiropas vieglatlētikas čempionātos, bijusi Londonas olimpisko spēļu dalībniece, ir augstākā izglītība sporta zinātnē. Arī Māra ir profesionāla sportiste, Nebraskas universitātē Linkolnā ieguvusi maģistra grādu uzņēmējdarbībā un mārketingā.
Savukārt Kabiles muiža gadsimtu gaitā ir “ceļojusi” no vienas vācu baronu dzimtas pie citas.
Pēdējie Kabiles muižas īpašnieki līdz pat agrārajai reformai bijusi firstu Līvenu dzimta. Muižas ēkas gandrīz neskartas pārdzīvojušas Piektā gada revolūciju, arī Pirmo un Otro pasaules karu. Līdz 2003. gadam muižas kompleksa ēkas pildīja dažādas publiskas funkcijas – tur bijusi slimnīca, pasts, muzejs, bibliotēka un kultūras nams.
Pēc tam izcilā arhitektūras pērle stāvēja pamesta, līdz to pirms pāris gadiem iegādājās ēku tagadējais īpašnieks. Tad arī tika izveidota SIA “Kabiles muižas vīna darītava”, kuras līdzīpašnieces ir bērnības draudzenes Agate Eniņa (muižu iegādājās viņas patēvs, zviedrs Jans Gustafsons) un Lauma Grīva, bet par mārketingu atbildīga ir Māra Grīva.
Pāris gadu laikā Kabiles muižā notikusi vērienīga restaurācija –
virtuves mājai atjaunotas ārsienas, fasāde un mūris, ierīkotas labierīcības. Ar Lauku atbalsta dienesta programmas LEADER atbalstu izremontēts muižas pagrabs, pašlaik rit kungu mājas fasādes un logu restaurācija. Pateicoties īpašnieka ieguldījumam, Kuldīgas pašvaldības līdzfinansējumam un Valsts kultūrkapitāla fondam, muižas atjaunošana uz priekšu virzās lieliem soļiem.
Rūpīga izpēte un tikai tad starts
Pirmais mēģinājums sidra darīšanā esot noticis Jūrkalnē, kur tagad mīt Lauma ar ģimeni. “Netālu no mūsu mājām aug mežābele, tāpēc bija pa rokai rūgtenie mežāboli, kas sidram piešķir interesantu garšas noti,” atceras Lauma.
Tā ka māsām un Agatei iepriekš nav bijis nekādu zināšanu par to, kā tiek gatavots sidrs un vīns, nolēmušas, ka jāsāk ar izglītošanos šajā jomā.
Izgājušas specializētos kursus Latvijas Lauksaimniecības universitātē, testējušas sidrus un vīnus pie to darītājiem Latvijā, ASV, Spānijā, Dienvidāfrikas Republikā un citās pasaules valstīs, sadarbojušās ar vietējiem vīnziņiem un pārtikas tehnologiem. Tagad ir iestājušās Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrībā.
“Vīnu un sidru receptūru izstrādāju es, bet to, vai produkts tiks palaists tirgū, lemjam kopīgi,” atklāj Lauma. “Mums šķiet svarīgi, lai tiktu pārstrādāti labas kvalitātes vietējie augļi un ogas. Tāpēc parasti paši – es ar vīru, Agate ar vīru un Māra – Kurzemes puses dārzos salasām ābolus un bumbierus, arī rabarberus un upenes. Pēc tam spiežam sulu un darām vīnu un sidru.”
Pirmajā gadā no 500 kilogramiem ābolu ar mehānisko rokas spiedi izspiedušas 250 litrus sulas, šim darbam veltījot nedēļu. Tad eksperimentējušas, lai radītu savu receptūru. Daudz kas neesot izdevies, tāpēc bijis skaidrs – pietrūkst zināšanu. “Nākamajā gadā devos uz Angliju, kur pasaulē atzīts sidra darīšanas speciālists Pols Mičels rīkoja kursus. Māra, kamēr vēl dzīvoja Amerikā, apmeklēja turienes sidra darītavas. ASV šis dzēriens ir ļoti populārs, taču pēdējā laikā arī citviet pasaulē kļūst arvien populārāks.”
Otrajā darbības gadā “Kabiles muižas vīna darītava” var lepoties ar itin bagātīgu produkcijas klāstu:
ir gan ābolu, bumbieru sidrs, gan rabarberu dzirkstošais rozā vīns “Rosé”, cidoniju dzirkstošais vīns, gan arī karstie ziemas dzērieni – karstvīns un karstsidrs. Šiem produktiem radītas arī pasakaini skaistas etiķetes. Pirmajā gadā pārstrādājušas 500 kilogramu ābolu, bet pērn – jau 12 tonnas, no kurām izspiests 6000 litru sulas. “Ar katru dienu vairāk lepojos, ka mums ir izdevies radīt kvalitatīvu produktu. Mūsu sidru un vīnu var droši dzert, zinot, ka nākamajā dienā nevajadzēs cīnīties ar galvassāpēm,” apmierināti nosaka Lauma.
Turpinot viņa izstāsta, ka Kabiles muiža ir atvērta apskatei. Lielākoties braucot latviešu tūristu grupas, bet bijuši viesi arī no Francijas, Skotijas, Vācijas. Ekskursijas sākas ar muižas apskati, tad dodas uz ēdamzāli, kur notiek sidra un dzirkstošā vīna degustācija. “Patlaban pasaulē ir modē pop-up kustība, kad ar dažādiem pasākumiem tiek atdzīvinātas vietas un interjeri, tiem piešķirot īpašu noskaņu,” skaidro Lauma.
Māsas neslēpj – tik mazs bizness, kāds viņām ir pašlaik, nav rentabls. “Ceram, ka tas kļūs par ienākumu avotu, jo pagaidām šis ir dārgs hobijs. Bez otru pusīšu atbalsta droši vien nekas nenotiktu, jo visu darām paši.”
