Leģendārā “Čikāgas piecīšu” soliste Lorija Cinkusa (agrāk Vuda) par saviem spēka avotiem 0
Kupls matu vilnis un dziļš acu skatiens, mīļš smaids un sirsnība. Satiekoties uzreiz pazīstu – tā ir Lorija Vuda, leģendāro Čikāgas piecīšu simpātiskā soliste. Drīzumā Lorija Cinkusa svinēs īpašus svētkus – oktobrī apritēs apaļi 20 gadi, kopš viņa dzīvo Latvijā. Lorija stāsta par savas dzīves vērtībām.
Turēties savējo vidū
Uzskatu, ka man ļoti laimējies dzīvē, jo bijuši daudzi aizraujoši darbi. Studiju gados gan ne, jo tad nācās strādāt gan par oficianti, gan veikalā, gan fabrikā. Kad atgriezos Latvijā, sākumā biju personāla atlases konsultante. Te lieti noderēja psiholoģijas studijās gūtais.
Uz ilgāku laiku ierados studentu apmaiņas programmas ietvaros, 90. gados studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājos kora diriģēšanā. Pēc tam apprecējos, un abi ar vīru, diriģentu un mūziķi Ivaru Cinkusu dažus gadus dzīvojām Amerikā, kur Ivars turpināja studijas.
Man bija 36 gadi, kad pavisam pārcēlos uz Latviju.
Es augu divvalodu ģimenē. Paldies mammai, kura kopa mūsos latviskumu, mācīja runāt latviski. Tētis ir dzimis Amerikā, bet viņa mamma ir no Īrijas, tēvs – no Velsas. Tagad tētim ir 90 gadu, arī mamma ir cienījamos gados. Viņi izšķīrās pirms daudziem gadiem, katram ir jauna ģimene. Amerikā dzīvo arī abas manas māsas, vecākā strādā medicīnā, jaunākā – finanšu un banku jomā.
Ar tēti sarunājamies skaipā. Dienu iepriekš e-pastā sarakstāmies, cikos sazināsimies. Parasti tas notiek vēlu vakarā vai pusnaktī, kad Čikāgā ir pēcpusdiena.
Mana sirds vienmēr ir sadalīta. Saviem vecākiem gribētos būt biežāk klāt, nekā ir iespējams. Ar gadiem to izjūtu arvien vairāk.
Dzirdēt jūru Ventspilī
Dzīvoju ar vienu kāju Rīgā, ar otru Ventspilī. Rīgā man ir privātskolēni, arī Ventspilī strādāju individuāli un bērnu mūzikas skolā esmu vokālā skolotāja. Priecājos, ka noder mana mūzikas pedagoģes izglītība. Katrs audzēknis man ir mīļš un svarīgs, ikvienā saskatu spilgtu personību.
Jau 13 gadu vadu Ventspils vīru kori. Tas ir mazs, bet spējīgs. Kādreiz gan viņi mani izved no pacietības. Agrāk nezināju, ka vīri čalo vairāk nekā dāmas.
Ventspils ritms nav tik steidzīgs un stresains kā Rīgā, te viss notiek rāmāk, tīkamāk. Pat ja nav vēja, jūru var sadzirdēt. Tas rada labpatiku un sakārto.
