FOTO. Planētas Noslēpumi. Leģenda par Sābas ķēniņieni 6
Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaules vēstures annālēs no vairāk vai mazāk varenām un ietekmīgām valdītājām sievietēm vislielāko popularitāti iemantojušas faktiski tikai Ēģiptes valdnieces Nofretete un Kleopatra. Pietiekami pazīstama gan ir arī noslēpumainā Sābas ķēniņiene, taču par viņu zināms tik maz, ka vairākums arheologu un pētnieku lāgā pat nav pārliecināti par to, ka viņa patiešām reāli eksistējusi.
No kristiešu Bībeles viņa pazīstama saistībā ar savu viesošanos pie seno jūdu valdnieka Zālamana. Islāma pasaulē viņa godāta kā varenā valdniece Balkisa jeb Bilkisa. Bet etiopiešu tradīcijās viņu dēvē par Mahedu. Un ir vēl arī citi viņas vārdi, nedarbi un darbi.
Mirres un vīraka karavānas
2017. gadā Bāzeles Antīkās pasaules muzejā Šveicē bija ierīkota izstāde “Laimīgā Arābija?”. Tieši tā – ar jautājuma zīmi. Kāpēc tā, par to mazliet vēlāk. Bet vispirms tātad runa ir par seno sābu zemi, kurā savulaik valdīja leģendāra valdniece un kas atradusies mūsdienu Jemenas teritorijā, un tieši to senatnes ļaudis bija iedēvējuši par “Laimīgo Arābiju”.
Pirms vismaz divām ar pusi tūkstošgadēm tā bija spēcīga un bagāta valsts, kurā slējās majestātiski dievnami, bija ierīkoti grezni dārzi ar strūklakām, tur plauka un zēla tirdzniecība, un tur par precēm ļaudis norēķinājās zeltā.
Vēstīts, ka pamatā sābu zeme jeb vienkārši Sāba (lai gan daudzviet tā dēvēta ārkārtīgi dažādos vārdos, arī tādos, kas savstarpēji pat ne tuvu nav līdzīgi) par pārticību varēja pateikties vispirms jau mirres un vīraka koku sveķiem jeb tātad tām pašām “vislabākajām smaržvielām”, par kurām vēstīts arī kristiešu Bībelē.
Kamieļu karavānas tās cauri tuksnesim nogādāja uz ziemeļiem, tostarp arī uz Jeruzalemi, kur tās izmantoja galvenokārt reliģiskos nolūkos: mirre un vīraks ietilpa 11 īpašo smaržvielu buķetē, ko mēdza kvēpināt Jeruzalemes dievnamā.
Kā jau tas nereti mēdz būt saistībā ar seno vēsturi, lielākā daļa cilvēku par šo savulaik plaukstošo civilizāciju uzzināja ne tik daudz no kādiem artefaktiem vai pieminekļiem – lai cik arī tie būtu satriecoši un pārsteidzoši, bet gan pateicoties leģendai jeb faktiski tikai vienam mītam.
Un šajā gadījumā ir runa par leģendu, kas vēstī par savulaik it kā notikušo Sābas ķēniņienes tikšanos ar ne mazāk leģendāro vēsturisko personu – jūdu valdnieku Šlomo jeb Solomonu (latviski – Zālamans), par kura autentiskumu cita starpā arī vēl joprojām pētnieku un pat pašu ebreju aprindās nav pilnībā simtprocentīgas vienprātības.
Tiesa, galvenais vēstītājs par šo notikumu – seno jūdu samudžināto hroniku krājums Vecā Derība – pauž visnotaļ skopi. Tostarp tas ir pagaidām vissenākais zināmais pieminējums par leģendāro Sābas ķēniņieni, kura turklāt šajā avotā pat nemaz nav nosaukta vārdā.
Un Vecajā Derībā vēstīts, ka, saklausījusies stāstus par Zālamana slavu, par viņa bagātību un gudrību, Sābas ķēniņiene pati kopā ar kamieļu karavānu, ko veidoja smaržvielas un “neaptverams daudzums” zelta un dārgakmeņu, ieradās Jeruzalemē. To visu, kā arī vēl veselu ar dārglietām un sarkankoku piekrautu kuģi Sābas ķēniņiene uzdāvinājusi valdniekam Zālamanam. Savukārt viņš pretim devis “visu, ko viņa gribējusi un ko lūgusi”.
Un vēl pausts, ka Sābas ķēniņiene pārbaudījusi Zālamana viedumu, liekot viņam atminēt savas mīklas. Tieši kādas tās bijušas, par to Bībeles pusnodaļa klusē. Lai gan vēlāk tās dažviet jau tomēr minētas. Piemēram, Sābas ķēniņiene esot parādījusi Zālamanam divas pilnībā vienādas rozes un jautājusi: kura no tām ir īsta? Viedajam vīram palīdzējušas bites. Tostarp kādā versijā pausts, ka viens no Sābas ķēniņienes kalpotāju loka jau iepriekš pateicis Zālamanam priekšā visas pareizās atbildes…
Katrā ziņā apritē esošo dažādo versiju par šo leģendāro tikšanos patiešām ir ļoti daudz. Par Sābas ķēniņieni vēstī Korāns, arābu un persiešu pasakas, etiopiešu folklora un vēl daudzi citi avoti. Dažviet viņa ir jauna daiļava, kura neglābjami apbūrusi Zālamanu, turklāt tik lielā mērā, ka viņš vairs ne mirkli nav vēlējies palikt bez viņas klātbūtnes.
Citu reizi viņa jau rādīta kā viltīgā jūdu valdnieka nevainīgais upuris – iededzies nevaldāmā kaislē, viņš gluži ar varu piespiedis Sābas ķēniņieni ar viņu gulēt. Citviet viņa parādās arī kā viltīga pavedinātāja, faktiski teju vai ļauna ragana ar kazas ragiem. Un tamlīdzīgi.
Taču jūdu tradīcijās un to pārmantotājiem kristiešiem valdnieks Zālamans un Sābas ķēniņiene viens pret otru izturas pienācīgā cieņā. Ir pilnā mērā iespējams, ka tieši tāds aspekts arī atbilst realitātei, jo izraēļu un sābu valstis vēl ilgas desmitgades saistījušas lieliskas gan tirdzniecības, gan diplomātiskās attiecības. Un vēl joprojām Izraēlā veiktajos izrakumos atrod pārsteidzoši daudz Sābas izcelsmes artefaktu.
Taču nelaime esot tāda, ka vienlaikus mūsdienās jau ir pilnībā precīzi konstatēts: Sābas valstības uzplaukums valdījis VIII gadsimtā pirms mūsu ēras, un tajā pašā laikā (VIII un VII gadsimtā pirms mūsu ēras) bagātas karavānas ar smaržvielām patiešām bieži ceļojušas uz Jeruzalemi. Taču Valdnieku grāmatā vēstīts, ka leģendārā tikšanās esot notikusi vismaz divus gadsimtus agrāk! Jo, raugi, tikai tajā laikā valdīja Zālamans.
Un iemesli, kas it kā pamudinājuši Sābas ķēniņieni doties ceļā uz jūdu zemi, izskatoties mazticami: vai tiešām viņa varētu mērot vismaz divus tūkstošus kilometru (tik lielā attālumā viena no otras atradās šīs divas valstis) tolaik ļoti smagos apstākļos tikai ziņkārības apmierināšanas nolūkā vai tāpēc, lai liktu risināt kaut kādas mīklas?
Un ir vēl kāds “bet”, kas mūsdienu pētniekiem dod iemeslu nopietni apšaubīt šīs romantiskās leģendas realitāti un kas licis jau pieminētās Sābas ķēniņienes tematikai veltītās izstādes Bāzelē rīkotājiem aiz tās nosaukuma likt jautājuma zīmi. Izrādās, vispār nav nekāda vēsturiska apstiprinājuma tam, ka sābu valsti jelkad būtu pārvaldījusi sava valdniece.
Tur esot bijuši tikai un vienīgi valdnieki! Lai gan aptuveni tajā pašā laikā atsevišķās Ziemeļāfrikas valstīs esot valdījušas arī sievietes, turklāt vairākas. Varbūt leģendārais gadījums saistīts ar kādu no viņām? Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem pagaidām ļoti grūti rast izsmeļošas atbildes, jo starptautiskais lielkapitāls mūsdienu Jemenā jau vairākas desmitgades prasmīgi uztur sev izdevīgu nemiera jeb faktiski kara stāvokli, kā dēļ arheoloģisku izrakumu veikšana tur patlaban praktiski nav iespējama.
Lai kā arī būtu, taču šī skaistā leģenda par gudro jūdu valdnieku Zālamanu, kurš, starp citu, valdīja 40 gadus, un daiļo Sābas ķēniņieni joprojām ir apritē. Katrā ziņā tā radusi atspoguļojumu Eiropas, Āfrikas, Tuvo Austrumu folklorā, kā arī neskaitāmās pasakās, romānos, poēmās, kinofilmās, operās un arī baletā. Mūsdienās arī dažādās muzeju ekspozīcijās.
Tomēr pārlieku daudz apšaubāmu versiju
Dažādi vēstījumi par Sābas valdnieci saglabājušies arī citos avotos. Jūdu un musulmaņu avotos jau it kā labi zināmā leģenda par Zālamanu un Sābas ķēniņieni mēreni izdaiļota ar virkni fantastisku detaļu vai, visdrīzāk, vienkārši dažādu izdomājumu. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs 1. gadsimtā pauda uzskatu, ka Sābas ķēniņiene bijusi Ēģiptes un (vai) Etiopijas valdītāja. Arābu folklorā un musulmaņu Korānā jau sastopami ievērojami pārsteidzošāki stāsti par viņu.
Piemēram, Korānā vēstīts par to, kā Zālamans no putna uzzinājis par kādas ļoti bagātas valsts valdnieci, kura kopā ar saviem pavalstniekiem pielūdz Sauli. Viņš kopā ar putnu nosūtījis šai valdniecei uzaicinājumu pakļauties un maksāt nodokļus, iepriekš pabrīdinot, ka atteikuma gadījumā viņš iznīcinās viņas valsti. Sābas ķēniņiene pieņēmusi skarbo piedāvājumu, pēc kā Zālamans viņu iesvētījis savā ticībā un licis pakļauties jūdu izdomātajam “vienīgajam patiesajam” Dievam.
Mūsdienu pētnieki joprojām cenšas noskaidrot: ir vai nav šajās leģendās kaut vai kripatiņa reālas vēsturiskās patiesības? Arheologi arī pauduši uzskatu, ka tajā gadījumā, ja Sābas ķēniņiene būtu reāla vēsturiskā figūra, tad tās senās zemes, kuras viņa pārvaldījusi, varētu būt Aksumas un Abesīnijas (mūsdienu Etiopija) valstis vai Sābas (Sabejas) valsts (mūsdienu Jemena), turklāt, visdrīzāk, pat abas kopā, jo tās faktiski atdala tikai šaura Sarkanās jūras strēmele aptuveni 20kilometru platumā. Šis pieņēmums balstīts faktā, ka Zālamanam atvesto velšu klāstā bija vīraks, kas aug tikai šo divu valstu zemēs un vēl arī turpat līdzās esošajā Omānā.
Par Sābas ķēniņienes valdīšanas laiku pētnieki puslīdz vienojušies, ka tas varētu būt bijis ap 950. gadu pirms mūsu ēras. Saistībā ar to, ka saglabājušies dati par smaržvielu un īpaši vīraka pārdošanu Tuvajos Austrumos un Ēģiptē jau III tūkstošgadē pirms mūsu ēras, Sābas valstij vajadzēja būt plaukstošai tirdzniecības sabiedrībai, kas kontrolēja karavānu ceļus, pa kuriem vīraku un garšvielas veda cauri tuksnesim nolūkā piepildīt ar tīkamo aromātu Vidusjūras baseina un arī attālāku vietu dievnamus.
Un Sābas valstības galvaspilsēta esot bijusi Mariba, kas uzcelta Arābijas tuksneša dienvidu nomalē Vadi Adanas izžuvušās gultnes deltā. 750.–600. gadā pirms mūsu ēras šo sauso zemju iedzīvotāji uzbūvējuši aizsprostu, ar kura palīdzību savaldīja ūdeni, kas musonu lietu laikā satecēja no kalniem, un tad ar to laistīja savas zemes apkārt pilsētai un audzēja graudaugu kultūras.
Bet 2002. gadā kino amerikāņu dokumentālists, fotogrāfs un arheoloģijas amatieris Nikolass Kleps publicēja darbu “Šeba: cauri tuksnesim leģendārās valdnieces meklējumos”, kurā izvirzīja hipotēzi par to, ka Sābas ķēniņiene bijusi Jemenā pazīstamā valdniece Bilkisa. Viņa valdījusi teiksmainajā Sābas valstī, kas, iespējams, bija visattīstītākā un bagātākā no piecām senajām tā laika valstīm Arābijas pussalas dienvidos. Kleps arī uzskatīja, ka, neskatoties uz Bībelē iekļautā apraksta noskaņu, Sābas ķēniņiene realitātē valdījusi valsti, kas bijusi varenāka par Zālamana pārvaldīto valsti, proti, tajā laikā Zālamans bijis faktiski tikai lokālas nozīmes valdītājs.
Kleps arī ir pārliecināts, ka iemesls garajam un sarežģītajam Bilkisas ceļojumam uz Jeruzalemi bijušas svarīgas pārrunas par tirdzniecības ceļu, kas veda cauri Zālamana pārvaldītajām teritorijām, un tādējādi valdnieces ceļojums uz jūdu zemi (kas aprakstīts kristiešu Bībelē) varētu būt faktiski tikai atmiņu interpretācija par vienu no pirmajām lielajām tirdzniecības misijām pasaules vēsturē.
Dažādas arheoloģiskās un citu avotu liecības
Bilkisas vārdā nodēvēts tikai gluži nesen daļēji atraktais dievnams, kas atradies aptuveni 15 kilometru attālumā no Sābas valsts galvaspilsētas Maribas. Bilkisas dievnams jeb Mēness dieva templis, kā apgalvojis kanādiešu arheoloģijas profesors no Kalgari universitātes Bils Glansmans, bija neapšaubāma svētvieta, uz kuru laikā no 1200. līdz 550. gadam pirms mūsu ēras sabrauca svētceļnieki no visas Arābijas.
Ārēji šī būve atgādina olu, un tās apkārtmērs ir 900 pēdas jeb tātad aptuveni 100 metri. Tiesa, lielāko daļu šā unikālā vēstures pieminekļa joprojām klāj pamatīga smilšu kārta. Tur izrakumos atrasto priekšmetu klāstā bija bronzas un ģipša statujas, kā arī liels daudzums dzīvnieku kaulu, kas norādot uz to, ka šajā svētvietā savulaik notikuši upurēšanas rituāli.
Dažas rakstiskas liecības par Sābas valsti saglabājušās arī VIII–VII gadsimta pirms mūsu ēras asīriešu tekstos, kur vēstīts par Sābas valdniekiem Jathiamaru un Karibillu – saistībā ar Sābas valsts veiktajām izmaksām un dāvanām, ieskaitot dažādus dārgakmeņus. Un šīs veltes aizdomīgi atgādinot tās, kuras Sābas ķēniņiene pasniegusi jūdu valdniekam Zālamanam. Taču šajos tekstos runa ir par valdniekiem, nevis valdniecēm, turklāt par kādu leģendāru valdnieci vispār nekas nav pieminēts. Par viņu nav vēstīts arī uzrakstos Bilkisas dievnamā.
Ar Bībelē minētās Sābas ķēniņienes, kas dzīvojusi X gadsimtā pirms mūsu ēras, izcelšanos saistīta arī kāda cita problēma. Sāba tajā laikā, visdrīzāk, patiešām bija plaukstoša valsts, un arī Zālamans gan jau bija pietiekami ietekmīgs un pazīstams tā laika vēsturē. Un tad jautājums ir tāds: kāpēc gan par Sābas ķēniņieni vēstīts faktiski tikai saistībā ar jūdu valdnieku un arī tad tikai kādas vienas konkrētas viesošanās kontekstā?
Šā iemesla dēļ daudziem mūsdienu pētniekiem Bībeles stāsts šķiet kristiešu kompilatoriem raksturīgi sadomāts, kas turklāt sacerēts daudzas simtgades pēc Zālamana valdīšanas, lai, iespējams, tādējādi īpaši izceltu sava vēsturiskā valdnieka slavu un it kā leģendāro gudrību.
Etiopijas kristiešiem, kas bija apmetušies no Sābas valstības pretējā Sarkanās jūras strēmeles krastā (mūsdienās to dēvē par Bābelmandebas līci), joprojām spēkā ir ticējums, kas ir daļa no vēsturiskā eposa par valdniekiem “Kebra Nagast”. Un tajā vēstīts, ka etiopi bijuši savu valdnieku dinastijas dibinātāja, proti, Sābas ķēniņienes dēla Menelika I, pēcnācēji.
Vēstījums pauž, ka Meneliks braucis uz Jeruzalemi satikties ar savu tēvu Zālamanu, kurš lūdzies dēlu palikt un kļūt par jūdu valdnieku pēc viņa nāves. Meneliks atteicies un nakts aizsegā devies mājās, turklāt papildus vēl līdzi paņemot visvērtīgāko relikviju Derības šķirstu, aizvedot to uz Aksumu Etiopijas ziemeļos, un tur tas atrodas arī mūsdienās – svētnīcā Dievmātes Ciānas Marijas baznīcas iekšējā pagalmā.
Grāmatā “Kebra Nagast” cita starpā esot vēstīts, ka Maheda (kā tajā dēvēta Sābas ķēniņiene) dzimusi 1020. gadā pirms mūsu ēras ostas pilsētā Ofīrā, kas minēta arī kristiešu Bībelē. Pētnieki pauduši uzskatu, ka tā arī atradusies mūsdienu Jemenas teritorijā. Tiesa, Maheda izglītību ieguvusi Etiopijā, un pēc tā, kad 1005. gadā pirms mūsu ēras nomiris viņas tēvs, kļuvusi par valdnieci (tātad – 15 gadu vecumā). Kopš tā mirkļa viņa valdījusi savā valstī 40 gadus (starp citu – tikpat ilgi, cik jūdu valdnieks Zālamans). Tiesa, citi pētnieki esot uzgājuši avotus, kuros pausts, ka viņa spējusi noturēties valdnieces tronī gan tikai sešus gadus…
Daudziem principiāli vispieņemamākā versija
Vēstures fakti apliecina, ka II tūkstošgades pirms mūsu ēras beigās Austrumāfrikas piekrastes, Madagaskaras un Arābijas pussalas telpā no divām semītu apdzīvotajām valstīm Ofīras un Farsisas izveidojās jauna impērija. Iedzīvotāji tajā bija ar negroīdo piejaukumu (izrādās, pirmie semīti Tigras plato stājās sakaros ar bantu ciltīm).
Bet, kā pauž dažādi arābu avoti, X gadsimtā pirms mūsu ēras valdošo priesteru dzimtā uzradās kāda Makeda (Maheda), kuru 16 gadu vecumā vecāki nosūtīja uz Sabejas jeb Sābas apgabalu, kas mūsdienās iekļaujas Jemenas teritorijā. Nosūtīja valdīt vietā, kas tajā laikā kalpoja kā tirdzniecības pārkraušanas bāze.
Korānā un senajā “Leģendā par Zālamana dinastiju” pausts, ka Makeda Sābas tronī nomainīja mirušo jeb varbūt arī noslepkavoto iepriekšējo vietvaldi, kurš nebija īpaši norūpējies par Sābas valsts vienkāršo cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanu. Jo – no starpniekošanas tirdzniecībā ar Indas, Sīrijas un Divupes civilizācijām iedzīvojās tikai Ofīras valdošās Balkīdu dinastijas locekļi, kā arī daļa vietējo tirgoņu un augļotāju. Iedzīvotāju pamatmasu varēja dēvēt vienkārši par “pusmežoņiem”.
Jaunās Sābas pārvaldnieces galvenais ārpolitiskais virziens bija uzņemtais pārliecinošais kurss uz tirdzniecības attiecību turpināšanu ar iepriekšminētajiem galvenajiem reģioniem. Uz turieni pamatā izveda sarkankoku, dateles, zeltu un (iespējams) arī naftu. Savukārt uz Sābas valsti pienāca smaržvielas, izmeklēti audumi un greznuma priekšmeti. Taču vienlaikus uzradās arī pilnībā jauns attiecību kurss, un tās bija diplomātiskās attiecības ar jūdu valsti Izraēlu.
Tajos laikos attālums, kas šķīra šīs valstis, bija tāds, kuru nācās pārvarēt ļoti ilgi. Proti, vēstīts, ka princese Balkisa ar pirmo vēstniecības misiju uz Izraēlu posusies piecus gadus, kamēr beidzot kopā ar dāvanām tur ieradusies arī pati.
Rezultāts principā iepriecinošs: tikšanās ar jūdu valdnieku Zālamanu nodrošināja, piemēram, regulāru jaunākās zinātniskās literatūras piegādi apmaiņā pret iepriekš minētajiem resursiem. Kopš tā momenta Sābas valsts iedzīvotāji sāka izglītoties jūdaisma pasaules uzskata ietvaros, kas liek domāt, ka šīs reliģiskās mācības politideoloģiskās invāzijas princips faktiski ielikts ļoti sirmā senatnē, turklāt uzreiz skaidri apzinoties, ka vispirms jāsāk ar pavisam jauno ļaužu smadzeņu izskalošanu caur specifiskas mācību literatūras izplatīšanu. Savukārt Sābas ķēniņienes un valdnieka Zālamana ciešākas “sadarbības” produkts bija viņu kopīgais dēls.
Tostarp vēstīts, ka, lai arī Sābas valstī masveidā sāka iekļūt galvenokārt tikai jūdaismu kā reliģiju proponējoša literatūra, Makeda–Balkisa tomēr visiem spēkiem centusies savu pavalstnieku izglītošanai izmantot arī zinātniski filozofiskus traktātus. Kādas arābu cilts šamaņa ietekmē viņa pieslējusies savdabīgai “pašai savas” teozofijas kultivēšanai. Tādā veidā sābi sākuši pielūgt Sauli, un pati valdniece bijusi augstākā priesteriene, kura ar sābu klanu eliti kopā piekopusi orģiastiskos kultus.
Savukārt vienkāršie ļaudis viņas valdīšanas laikā atbrīvojās no daļas smago nodokļu maksāšanas, kā rezultātā sāka pielūgt jaunās vietvaldes ģenialitāti un, visbeidzot, pasludināja viņu par savu valdnieci jeb ķēniņieni. Viņas vadībā Sāba atdalījās no Ofīras, un kopš tā mirkļa Makeda jau bija pilnvērtīga savas valsts pārvaldītāja. Vienlaikus jaunajā galvaspilsētā Maribā sākta jaunu kulta kompleksu būvniecība, lai tajos varētu godināt Sauli.
Ieguvusi vairs pilnībā ne ar ko neierobežojamu varu, Balkisa–Makeda strauji uzsākusi savā valstī dažādu jaunu reformu īstenošanu. Kopš tā brīža lauvas tiesa resursu aizplūda uz Izraēlu, savukārt Sābas ķēniņienes un valdnieka Zālamana kopīgo dēlu sāka gatavot valdīšanai jau visā Austrumāfrikā, kuru arī Sābas ķēniņiene esot iecerējusi izvest laukā no savas bijušās metropoles Ofīras pakļautības. Tostarp Saules kulta priesteri kļuva par īpaši priviliģētu slāni, salīdzinot ar tirgoņiem un ierēdņiem, kuri vēl turpināja izrādīt lojalitāti Ofīrai. Tas kļuva par iemeslu aizvien karstākām domstarpībām, kas faktiski kļuva par nobrieduša dumpja iemeslu.
Varu un neierobežoto piekļuvi resursiem zaudējušie slāņi, kā arī Ofīras emisāri uzsāka mērķtiecīgu darbību nolūkā panākt bijušās vietvaldes, kura viņu ieskatā tagad bija kļuvusi par varas uzurpatori, novākšanu. Taču savas valdnieces pusē pārliecinoši nostājās Saules priesteru slānis. Un viņai bija arī vienkāršās tautas atbalsts – klejotāji lopkopji (beduīni), zemkopji (fellahi) un sābu pilsētiņu oāžu amatnieki (harfiji).
Viņiem visiem kopā izdevās izdzenāt Ofīrai pakļauto armiju, no kuras vismaz puse acumirklī pārbēga Sābas ķēniņienes pusē, jo bija nobijušies no iespējamās Zālamana komandētā jūdu karaspēka ienākšanas pāri valsts robežai. Tiesa, vēstīts, ka ap to laiku Zālamans nav vēlējies lieki karot, vairāk paļaujoties uz diplomātiju un savu iedzimto gudrību visu problēmu atrisināšanā. Tā arī esot sanācis, proti – Zālamans iespaidojis Ofīru miermīlīgā ceļā…
Arheoloģiskie izrakumi apliecinājuši, ka 40 gadus ilgās Sābas ķēniņienes valdīšanas laikā galvenais iznākums bija visas bijušās Ofīras–Farsisas telpas kultūras un politikas centra pārcelšana uz Sābas galvaspilsētu Maribu, kas atradās mūsdienu Jemenas teritorijā. Sābas ķēniņienes un valdnieka Zālamana kopīgais dēls vēlāk patiešām kļuva par visas Austrumāfrikas un Madagaskaras valdnieku.
Viņa paša pēcnācēji savukārt kļuva par mūsdienu Etiopijas monarhistiskās līnijas priekštečiem (vēlāko laiku notikumi parādīja, ka “zālamaniešu” dinastijai izdevās savās rokās nosargāt tikai šo Āfrikas daļu). Savukārt Sābas varenība drīz tomēr izplēnēja. Klanam, kas cēlies no leģendārās valdnieces, izdevās noturēt jau vairs tikai nelielu apvidu, kas mūsdienās arī iekļaujas Jemenas sastāvā. Visi pārējie arābi vēlāk no viņiem atdalījās.
Mazliet vērtējoši
Var piebilst, ka Sābas valdnieces politiskās darbības augļus dažādas tā laika nācijas uztvēra neviennozīmīgi. Topošais Ofīras etnoss ģeogrāfiskās vienotības zaudēšanas un “oficiālā” pagānisma dēļ kļuva par parastu “skrūvīti” kādas pavisam citas tautas pārvaldītā mehānismā. Savukārt senie ebreji, gluži otrādi, iemantoja ekonomisko atbalstu un jaunus sava nacionālā kulta adeptus – proti, daļa Sābas iedzīvotāju un Ofīras bijušo apgabalu tomēr kļuva par jūdiem.
Pašai sābu tautai visi aprakstītie notikumi pamatā atvēra gluži jaunus pašattīstības apvāršņus, kopš tā laika šīs zemes pirmo reizi sāka kulturālu attīstību – laiks tādam humanitārajam progresam uzradās neilgajā atslodzes mirklī no tirgoņu, ierēdņu un zemes īpašnieku jūga. Uzradās arī tāda kā savdabīga “domas fabrika”, no kā gluži kā loģisks turpinājums tapa estētika.
Piemēram, Sābas ķēniņiene esot bijusi pirmā, kura sākusi skūt kājas, tādējādi parādot piemēru visām citām sievietēm, kuras kopš tā laika kaimiņvalstu laikabiedri pirmo reizi sākuši dēvēt par pievilcīgām. Tostarp zināms, ka šo ideju pasviedis jūdu valdnieks Zālamans, jo tajā laikā Izraēlā jau esot pastāvējusi mūsdienām ļoti pietuvināta ētika un estētika. Kopumā ņemot, Sābas ķēniņienes valdīšanas periodā neesot bijis nekā “globāli negatīva”…
Bet 1999. gada maijā apvienotā britu un nigēriešu arheologu grupa Nigērijas lietus mežos atklāja iepriekš nezināmus masīvus vaļņus. Pētnieki nāca klajā ar pieņēmumu, ka savulaik šajās vietās atradies vienas no pazīstamākajām Āfrikas senās valsts centrs un iespējamā Sābas ķēniņienes apbedījuma vieta. Šo vietu dēvē par Eredo, un attiecīgais vēstures piemineklis ir lielākais visā Āfrikas kontinentā: norobežojošais aizsarggrāvis un uzbērums 15 metru augstumā un kopumā aptuveni 150 kilometru (!) garumā. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka Bilkisa Sangbo (vēl viens Sābas ķēniņienes vārds) uzbūvējusi Eredo vislielāko savu valsti norobežojošo būvi. Mūsdienās katru gadu tur ierodas svētceļotāji, ticot, ka šeit atrodas viņas apbedījuma vieta.
Šīm zemēm ir pietiekami sena zelta un ziloņkaula tirdzniecības vēsture, un tās patiešām var saistīt ar Sābas ķēniņienes komerciālo aktivitāti. Taču mūsdienās joprojām nav neviena tieša arheoloģiskā vai tekstoloģiskā apliecinājuma iespējai tik cieši sasaistīt Sābas ķēniņienes vārdu ar Aksumu. Turklāt jāpiebilst: lai arī leģendās pieminēts valdnieces vārds, realitātē tomēr šī gigantiskā būve tapusi vismaz tūkstošgadi pēc iespējamā viņas valdīšanas laika X gadsimtā pirms mūsu ēras.
Tostarp, arī neskatoties uz arheologu un vēstures pētnieku šaubām par Sābas ķēniņienes reālo eksistēšanu, valdonīgās, viedās un ārēji daiļās sievietes tēls jau vairākas simtgades spēj iedvesmot māksliniekus, vārda un stāstīšanas meistarus un producentus aizvien jaunu darbu radīšanai. Katrā ziņā Sābas ķēniņienes tēls ļoti nopietni ietekmējis atdzimšanas laikmeta mākslu, bet vēlāk jau arī kinematogrāfu.
Turklāt Sābas ķēniņienes tēls un ar viņu saistītā leģenda bijusi faktiski viena no iecienītākajām tēmām visā kino pastāvēšanas vēsturē kopš pašas tā rašanās. Var atgādināt, ka par sekmīgām mēdz uzskatīt dažas kinolentes: vēl mēmo Dž. G. Edvardsa filmu “Sābas ķēniņiene” (1921) ar Betiju Blitu galvenajā lomā, kurā vēstīts par Izraēlas valdnieka Zālamana nelaimīgo mīlestību pret Sābas ķēniņieni; filmu “Zālamans un Sābas ķēniņiene” (1959) ar Jūlu Brineru un Džinu Lollobridžidu galvenajās lomās; “Sābas ķēniņiene un atomcilvēks” (1963) un “Zālamans un Sābas ķēniņiene” (1995), kurā pirmo reizi Halles Berijas izpildījumā tapis melnādainas Sābas ķēniņienes tēls.
