Prūšu dievu un svētnieku ienākšana Latvijā 19
Lielākoties fantāzijā balstītais priekšstats par krīvu kā visu baltu “pāvestu” attīstīts un popularizēts 17. gadsimta Kēnigsbergas universitātē studējušo mācīto vīru darbos. M. Petorijs savā apjomīgajā darbā “Prūsijas skatuve”, kas pabeigts 1681. gadā, rakstīja: lielā valsts pie Baltijas jūras bijusi iedalīta tās valdnieka krīva īpašumā Prūsijā un krīva jurisdikcijai pakļautajā otrā daļā, kurā ietilpa Kurzeme, Vidzeme, Žemaitija, Lietuva, Mazūrija un daži Krievijas apgabali.
Apgaismības laikmeta zinātnieku darbos šie Krīva pavalstnieki: latvieši, lietuvieši un prūši pārtapa par vienu tautu ar kopīgu nosaukumu – latvieši. Populārajā Halles universitātes profesora Johana Tūnmaņa 1772. gadā izdotajā darbā “Dažu ziemeļu tautu senvēstures pētījumi” ir nodaļa ar daiļrunīgu nosaukumu: “Par seno prūšu un citu latviešu tautu izcelšanos”. Praktiski visi vāciski rakstošie zinību vīri līdz pat 19. gadsimta vidum prūšus, latviešus un lietuviešus uzskatīja par vienu tautu.
Šā uzskata ietekmē prūšu mitoloģija vislielāko iespaidu uz topošo laviešu nacionālo kultūru atstāja ar Kēnigsbergā dzimušā mācītāja un valodnieka Jēkaba Langes starpniecību. Viņa sastādītajā un 1784. gadā izdotajā vācu–latviešu vārdnīcā atrodami praktiski visi dievi, kurus savos daiļdarbos kā latviešu dievības minējuši latviešu literāti 19. gadsimta pēdējos trijos gadu desmitos. Daļa no vārdnīcā minēto dievību vārdiem aizgūta no prūšu mitoloģijas, daļa patvaļīgi atvasināta no lietuviešu un latviešu valodas, kas latviešu nacionālajiem romantiķiem nav traucējis tās piedēvēt latviešiem, cenšoties pierādīt, ka senajiem latviešiem bijis tikpat plašs dievu panteons kā senajiem grieķiem un romiešiem.
Langes radītās “latviešu dievības” savā 1789. gadā izdotajā vārdnīcā atkārtojis un papildinājis latviešu apgaismotājs Gothards Frīdrihs Stenders, dēvēts par Veco Stenderu. Tāpat kā Lange, viņš no latviešu īpašības vārdiem nepamatoti atvasinājis gan dievu vārdus, gan funkcijas, turklāt cenšoties tos pielīdzināt antīkajiem dieviem.
Langes un Stendera darinājumus un interpretācijas vispirms pārņēma apgaismības laikmeta vācbaltiešu inteliģenti, kas dzimtbūšanai pretstatīja brīvo un laimīgo dzīvi senatnē, kad latvieši, lietuvieši un prūši bijusi viena tauta. Pazīstamākais apgaismības laikmeta publicists Garlībs Merķelis savā grāmatā “Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās”, kas izdota 1796. gadā, raksta: “Par savu augstāko soģi latvieši atzina virspriesteri – krīvu, kurš dzīvoja prūšu zemē Romnovē.” “Bez tiem tautas dievu tēliem, kas lepni pacēlās Romnovē pie svētā ozola, latviešiem bijuši, kā liekas, augstākais tikai vēl mājas elki, bet viņi upurēja birzēs un kalnos pērkona dievam Perkūnam, ražas devējam – laipnajam Potrimpam, nāves dievam – briesmīgajam Pīkolam, laimes dievei Laimiņai – Māmiņai un neskaitāmiem zemes, gaisa un ūdens gariem.”
No Merķeļa darbiem un to patosa ietekmējās jaunlatvieši un viņu sekotāji – latviešu tautiskā romantisma literāti Auseklis, Andrejs Pumpurs un Fricis Brīvzemnieks. Viņu sacerējumi pauž, ka laimīgajā, krustnešu pārtrauktajā senatnē latviešiem pastāvēja sava augsti attīstīta kultūra, kuras spilgtākā liecība ir latviešu folklora un mitoloģija. Nacionālie romantiķi latviešu mitoloģijā ieskaitīja gan Langes un Stendera valodnieciskos darinājumus, gan prūšu dievus, gan arī pašu izdomātus tēlus. Piemēram, Auseklis pats radījis pseidomitoloģiskus tēlus: Visuma radītāju Pramšanu un dzejas dievu Zvanpūti, bet vairumu dievu aizguvis no minēto vācbaltiešu mācītāju darbiem.
Nacionālās atmodas darbinieku politiskajiem centieniem piemērotas bija ziņas par Krīva valsti, kas aptvērusi visas baltu zemes. To uzskatīja par pierādījumu latvju – lietuviešu teokrātiskās monarhijas, proti, savas valsts pastāvēšanai.
Nenoliedzami, vēsturiskās īstenības ietekmētiem literātu fantāzijas tēliem bija nozīmīga loma latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā, tomēr šī loma palikusi pagātnē kopā ar tālaika pasaules izziņas, kā arī valodniecības un vēstures zinātnes attīstības līmeni, kas pieļāva aplamas interpretācijas un patvaļīgu fantazēšanu. Fakts, ka vācbaltiešu apgaismotāju un jaunlatviešu radītās pseidomitoloģijas atziņas un tēlus mūsdienās dažkārt vēl uzskata par īstenību, liecina ne tikai par individuālo naivumu, bet arī visdažādāko tēlu un priekšstatu noturīgumu kolektīvajā apziņā.
