Leģenda par “pagānu pāvestu” Krīvu 19
Vai pirmsākumos bija viena baltu tauta?
AUTORS – AGRIS DZENIS
Viena no 19. gadsimta tautiskā romantisma strāvojuma radītajām un noturīgākajām leģendām ir stāsts par visu baltu tautu pagānisko virspriesteri ar valdnieka funkcijām – Krīvu un galveno svētnīcu Rāmavu. Šī leģenda, kas sakņojas prūšu vēstures reālijās, cieši saistīta arī ar apgaismības laikmeta autoru viedokli par latviešu tautu, proti – latvieši bijuši ne tikai mūsdienu Latvijas, bet arī Lietuvas un Prūsijas pirmiedzīvotāji. Lai tuvotos patiesībai, vispirms nepieciešams ielūkoties vēstures avotu ziņās par pagānisko baltu garīgajiem līderiem.
No visām baltu sentautām visilgāk – jau kopš 7. gadsimta – gandrīz nepārtrauktus ārējo ienaidnieku uzbrukumus nācās izturēt prūšu ciltīm. Visu 11. un 12. gadsimtu ilga prūšu un poļu kari, vēl pirms tā tikpat ilgi noritēja bruņoti konflikti ar slāvu cilti mazūriem un to sabiedrotajiem, bet piekrastē notika sadursmes ar vikingu sirotājiem un skandināvu valdnieku karapulkiem.
Tik ilgstoša pretošanās nebija iespējama bez spēcīgas motivācijas un līdz ar to tātad motivētājiem. Poļu hronikās minētie gadījumi, kad prūši sapulcēja lielus karaspēkus, lai aizstāvētu savu zemi vai iebruktu ienaidnieka teritorijā, liecina par autoritāru spēku un ideju, kas apvienoja un saliedēja prūšus, padarot tos par spējīgiem pretoties gan militāram apdraudējumam, gan svešai ideoloģijai.
Visspēcīgākais vienotājs viduslaikos bija reliģija. Islāms apvienoja dažādās arābu ciltis, kas 7. un 8. gadsimtā iekaroja milzīgas teritorijas Āzijā un Dienvideiropā. Savukārt kristietība apvienoja Eiropas kopienas un valstiskos veidojumus milzīgai ekspansijai Tuvajos Austrumos 12. gadsimtā – krusta karagājieniem. Un viņiem allaž bijuši ļoti jaudīgi motivētāji.
Vai līdzīgs vienotājspēks pastāvēja arī prūšu zemēs? Senākais no avotiem, kas var sniegt atbildi uz šo jautājumu, ir 11. gadsimtā tapušais Prāgas bīskapa Adalberta dzīves apraksts, kas sastādīts, izmantojot notikumu aculiecinieku sniegtās ziņas. Kad Adalberts ar saviem līdzgaitniekiem ieradās prūšu zemē, lai sludinātu kristīgo ticību, prūši paziņoja, ka viņu zemē jau valda viens likums un dzīvesveids, bet misionāri pārstāv svešu dzīvesveidu, tāpēc lika viņiem nekavējoties atstāt zemi. Misionāri nepaklausīja, devās dziļāk novadā un turklāt vēl nekaunīgi apmetās uz naktsguļu svētajā laukā, kurā paši prūši neuzdrošinājās ieiet. Par to svētuma apgānītāju vadoni Adalbertu prūši nogalināja. Kā viens no soda izpildītājiem minēts arī prūšu autoritāšu pārstāvis Siko, kurš bija gan priesteris, gan vadonis.
Gan ticamākajos, gan mazāk ticamajos Prūsijas vēstures avotos sastopama plaša un daudzveidīga informācija par prūšu priesteriem jeb vaidelošiem, kuru uzturētie ticējumi, morāle un dzīvesveids vienoja prūšu kopienas. Vaidelošu vadošā slāņa ilgstoša pastāvēšana no baltu tautām faktiski raksturīga tikai prūšiem. Tuvākās analoģijas var atrast vienīgi seno ķeltu sabiedrībai raksturīgajā druīdu slānī.
Senākais dokumentārais avots, kurā minēti priesteri, ir 1249. gada februāra Kristburgas līgums, ko noslēdza krustneši no vienas un Pamedes, Vārmes un Nātangas zemju prūši no otras puses. Pieņemot kristietību, pēdējie, pirmkārt, apsolījās, ka nesadedzinās vai neapbedīs mirušos kopā ar zirgiem un cilvēkiem, drēbēm un ieročiem vai citām dārgām mantām. Tam sekoja prūšu solījums savā vidū nepaturēt tulisoņus jeb un līgasoņus (Tulissones vel Ligaschones), vismelīgākos liekuļus, kas ir it kā tautas priesteri (gentilium sacerdotes), kuri uzskata sevi par tiesīgiem piedalīties bērēs. Viņi pelnījuši elles mokas par to, ka ļaunu sauc par labu un slavina mirušos par viņu zādzībām un laupīšanām, viņu nešķīstību un citiem netikumiem un grēkiem, ko paveikuši dzīves laikā. Paceļot skatienu uz debesīm, priesteri sauc, ka redz mirušo uz zirga lidojam debesu vidū (per medium coeli), rotātu ar mirdzošiem ieročiem, turot rokā vanagu un ar lielu pavadoņu pulku (cum comitatu magno) dodoties uz citu pasauli (aliud seculum). Ar šādiem un līdzīgiem melīgiem vārdiem viņi mulsina tautu un aicina atgriezties pie pagāniskajām paražām.
No šā līguma izriet daži svarīgi secinājumi par prūšu priesteru funkcijām: proti, viņi bija specializējušies bēru rituālu veikšanai, kuru laikā slavināja mirušā paveikto un apliecināja viņa pārcelšanos uz viņsauli, kā arī ar savām runām aicināja atgriezties pie pagāniskajām paražām.
Prūšu sabiedrības elites divas grupas – viedie jeb gudrie vīri, kurus iespējams identificēt ar vaidelošiem, un labieši –, kā arī kopīgu lēmumu pieņemšanas process tautas sapulcē atainots 13. gadsimta beigās sarakstītajā Livonijas Atskaņu hronikā. Lai noskaidrotu, cik spēcīga ir ordeņa jaunuzceltā Klaipēdas pils, 1253. gadā sembu cilts prūši ievēlēja varoni, kurš ar diviem pavadoņiem vispirms devās izlūkos uz Klaipēdu. Atgriezušies savā zemē, izlūki sapulcināja sembus un pastāstīja par redzēto.
Tad sanāca viedākie un apspriedās tik ilgi, kamēr viņu vecākais atrada “padomu, kas derēja”, – sembu zemi apdraudošā pils jānoposta. Visi sanāca kopā vēlreiz, lai izlemtu, kā viedo vīru padomu īstenot. Viens no labiešiem pārējiem deva padomu: ar augstāko, neapstrīdamo lēmumu pieņemt, ka visiem vīriem, kuri spējīgi nest vairogu, jādodas karagājienā uz Klaipēdu. Sembi bez ierunām piekrita un apgalvoja, ka cīņai būs gatavi 40 000 vīru ar kuģiem.
Pēc neveiksmīgā uzbrukuma Klaipēdas pilij sembu kritušos sadedzināja, kā to lika darīt viedie vīri, – nosūtot viņus uz viņsauli ar visiem ieročiem un zirgiem, jo viņiem arī tur būs jādodas ceļojumos un karagājienos. Tas norāda, ka viedie vīri noteica reliģisko kultu, šajā gadījumā – apbedīšanas rituālu, uzsverot, ka sadedzināšana ir mirušo un kapa piedevu nosūtīšana uz viņsauli.
