Leģenda par “Lielo Oktobri” – izfantazēts pilnīgi viss 19
Izdomāt vēsturi PSRS bija ierasta lieta. Arī lielinieku jeb boļševiku valsts pirmsākums – 1917. gada 25. oktobra (7. novembra pēc jaunā stila) apvērsums, kam šogad atzīmē simtgadi, ir lielisks mitoloģizēšanas un falsificēšanas piemērs. Turklāt izfantazēts tajā tika praktiski viss – sākot no vispārējās ainas līdz pat detaļām.
Padomju skolās mācīja, ka naktī no 1917. gada 24. uz 25. oktobrī pēc vecā jeb no 6. uz 7. novembri pēc jaunā stila Vladimira Iļjiča Ļeņina vadītie boļševiki, vadot strādnieku, zaldātu un pārējās tautas masu, gāza buržuāziski reakcionāro Krievijas pagaidu valdību; pārņēma varu Petrogradā un niknā cīņā ieņēma Ziemas pili. Kreiseris “Aurora” šāva. Pagaidu valdības galva Aleksandrs Kerenskis panikā bēga, pārģērbies par sievieti. Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija svinēja uzvaru. Tauta sauca: “Urrā!”
Diemžēl mūsdienās zināms, ka taisnība no uzskaitītā ir vien tā, ka minētajā dienā Krievijā tiešām notika valsts apvērsums. Pārējais gandrīz simtprocentīgi ir teatralizētu uzvedumu un propagandas filmu sižetu pārstāsts. Galu galā līdz Otrā pasaules kara beigām Ziemas pils ieņemšana padomju mitoloģijā ieņēma līdzīgu vietu kā vēlāk kauja par Berlīnes Reihstāgu. Vācijas parlamenta ēku padomju ideoloģijas nostāstos pasludināja par “nacisma perēkli”, bet Ziemas pils skaitījās “Pagaidu valdības midzenis”, ko revolucionārie strādnieki un zaldāti ieņēmuši grandiozā triecienuzbrukumā ar kreisera “Aurora” artilērijas atbalstu un tamlīdzīgi. Realitātē nekādas kaujas par Ziemas pili nenotika.
Partijas kaujinieki
Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas pie varas nonākusī Kerenska Pagaidu valdība jau vasaras beigās zaudēja praktiski jebkādu atbalstu bijušajā impērijā. Kā to formulējusi Sanktpēterburgas vēsturniece, vēstures zinātņu doktore un šogad Krievijā izdotās grāmatas “1917. gads. Ap Ziemas pili” (“1917 г. Вокруг Зимнего”) līdzautore Jūlija Kantora, tā bija “verbālā valdība”, kas spēja tikai dot solījumus, taču nespēja izvest valsti no politiskās, ekonomiskās, psiholoģiskās un militārās krīzes un haosa. Rudenī vara Krievijā “mētājās uz ielas”. Lielinieki pirmie to veiksmīgi pacēla. Turklāt praksē varas galvenais pacēlājs, tas ir, apvērsuma organizētājs un plānotājs bija ne jau vēlāk idealizētais Ļeņins, bet gan Petrogradas strādnieku un zaldātu padomes priekšsēdētājs Ļevs Trockis. Pateicoties viņa autoritātei, spožajām aģitatora un demagoga spējām 1917. gada septembrī un oktobrī Petrogradas garnizons ieņēma labvēlīgu nostāju pret lieliniekiem, bet Petropavlovskas cietoksnī izvietotās vienības pat piedalījās apvērsumā. Līdz tam garnizona karavīri bija svārstījušies starp anarhistisku un sociāldemokrātisku vai gluži demokrātisku noskaņojums. Petropavlovskas cietoksnis stratēģiski bija ārkārtīgi svarīgs. Turklāt tur bija cietums, kur izvietot pretiniekus!
Apgalvojumi, ka “revolūciju” kopīgiem spēkiem īstenojuši vienotas idejas spārnoti zaldāti un sarkangvardi, gan neiztur kritiku. Krievijas armija 1917. gada rudenī jau bija tiktāl demoralizēta, ka uz to nevarēja paļauties lāgā neviens. 25. oktobra apvērsumu dzīvē īstenoja sarkangvardi. Krievijas vēsturnieki norāda, ka par “sarkangvardiem” līdz Pilsoņu kara sākumam sauktas bruņotas lielinieku partijas kaujinieku vienības, kuras pēc Februāra revolūcijas puslegāli veidoja lielākajos uzņēmumos – lielinieku atbalsta centros. Šīs vienības pakļāvās pilsētu un rajonu lielinieku partijas organizācijām, bet Petrogradas apvērsuma gadījumā – Kara revolucionārajai komitejai. Sākumā tās formēja ar domu atjaunot 1905. gada kreiso sociāldemokrātu kaujinieku tradīcijas. Pat pirmais bruņojums nāca no saglabātajām slepenajām ieroču noliktavām, kas bija palikušas pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas. Krievijas
Pagaidu valdība oficiāli neļāva vienas partijas pašaizsardzības vienībām izsniegt ieročus no armijas arsenāliem, bet vēlākajā haosā rīkojumu vairs neviens lāgā neievēroja. Sākotnējais sarkangvardu uzdevums bija apsargāt lielinieku piekritēju demonstrācijas un pasākumus no konkurējošo partiju līdzjutēju uzbrukumiem. Taču “sarkanās gvardes” spējas un loma krietni pieauga pēc ģenerāļa Korņilova 1917. gada augusta beigu dumpja, kad strādnieku vienības uzstājās kā Kerenska Pagaidu valdībai lojāls spēks un deva ieguldījumu dumpja apspiešanā. Sev par nelaimi, Korņilova vienību karagājiena laikā uz Petrogradu Pagaidu valdība bija atļāvusi apbruņot sarkangvardus. Saņēmuši šautenes, gvardi vairs no tām nešķīrās, lai arī bija paredzēts, ka pēc dumpja apspiešanas ieročus nodos atpakaļ noliktavās. Tādējādi lielinieku rīcībā nonāca reāls spēks, kam varēja būt un bija izšķiroša loma faktiskās bezvaras apstākļos. Sarkangvardu skaits Petrogradā sasniedza 17 – 20 tūkstošus.
Maldīšanās pilī
Viena no lietām, ko padomju laikā konsekventi noklusēja, bija fakts, ka Ziemas pilī jau kopš 1915. gada atradās kara hospitālis. Cara Nikolaja II ģimene, augstsirdīgi atvēlot telpas aptuveni tūkstoš ievainoto ārstēšanai, pārvācās uz Carskoje Selo rezidenci. Apvērsuma brīdī šai vietai jau divus gadus nebija tieša sakara ar monarhiju. Arī par Kerenska Pagaidu valdības simbolu to grūti nosaukt. Pagaidu valdība pils telpās ievācās tikai 1917. gada vasarā. Apvērsuma priekšvakarā Ziemas pili apsargāja apmēram trīs tūkstoši valdībai lojālu kara skolu kadetu, kazaku un sieviešu bataljona rota. 25. oktobra gaitā, kad sarkangvardi jau kontrolēja stratēģiski svarīgākos Petrogradas punktus, šīs vienības viena pēc otras pameta Ziemas pili un atgriezās kazarmās, jo nesaņēma nekādas konkrētas pavēles. Varas pārņemšana pilsētā bija notikusi bez neviena šāviena. Ir liecības, ka tā drīzāk atgādinājusi sardzes maiņu – sarkangvardi apsardzes posteņos vienkārši nomainīja karavīrus, kuri labprāt devās prom.
25. oktobra vakarā pils bija praktiski vienīgā daudzmaz svarīgā vieta, kas vēl neatradās lielinieku rokās. Tai jau bija nogriezti telegrāfa sakari ar ārpasauli, pārtraukta elektropadeve. No rīta Kerenskis bija devies prom meklēt lojālas karaspēka daļas ārpus pilsētas, lai likvidētu dumpi. Viņa valdības ministri turpretī palika uz vietas. Vēl Ziemas pilī bija palikušas apmēram 140 sieviešu bataljona kaujinieces un nedaudzi kadeti, kuri vēlāk, sākoties iebrukumam, lielākoties aizbēga un paslēpās pie hospitāļa māsiņām. Cik liels bija pils aizstāvju skaits, nav zināms, taču skaidrs, ka viņi jau diennakti bija atgriezti no ārpasaules un neorientējās notiekošajā.
Ziemas pils ieņemšana sākās plkst. 21, taču nevis ar “leģendārā kreisera “Aurora” šāvienu”, bet ar sarkanu signāllukturi Petropavlovskas cietokšņa tornī. “Auroras” šāviens, gadu gaitā nez kādēļ pārdēvēts par “zalvi”, atskanēja plkst. 21.45. Šāva tikai viens kreisera lielgabals, turklāt tas bija tukšs šāviens. Blīkšķim bija jāatstāj psiholoģisks iespaids uz pils aizstāvjiem.
Vēlāk daudzkārt apgalvoja, ka kreiseris apšaudījis Ziemas pili ar kaujas šāviņiem, taču tā atkal ir tikai leģenda – no vietas, kur Ņevā atradās “Aurora”, pili apšaudīt nemaz nebija iespējams. Petrogradas iedzīvotājiem nebija iespējas dabā ieraudzīt arī varonīgo triecienuzbrukumu Ziemas pilij. Tā vietā 26. oktobrī ap plkst. 2 naktī vairākas sarkangvardu grupas bez pretestības iegāja ēkā pa vairākām ieejām, tajā skaitā caur hospitāli. Uzdevums bija sameklēt un arestēt Pagaidu valdības ministrus, taču nevienam no iebrucējiem nebija ne jausmas, kur tos milzīgajā ēkā meklēt. Ir saglabājušās sarkangvarda Adamoviča atmiņas, kuras vēsta, ka neliela kaujinieku grupa Vladimira Antonova-Ovsejenko vadībā iegājusi pilī pa neaizslēgtajām sētas durvīm. Tumsā sarkangvardi maldījās un klejoja pa imperatora ģimenes apartamentiem, līdz beidzot nejauši uzdūrās cara ģimenes ēdamistabai, kurā pēdējo sēdi noturēja vēl atlikušie Kerenska valdības ministri. Tie nepretojās un tika bez vardarbības pārvesti ieslodzījumā uz Petropavlovskas cietoksni.
“Auroras” blīkšķis
Lai arī pašā ēkā atskanēja tikai daži šāvieni, pēc vēsturnieces Kantoras aplēsēm, kopējais Ziemas pils ieņemšanas gaitā bojāgājušo un ievainoto skaits varētu sasniegt vairākus desmitus, taču precīzu ziņu par to nav. Jā, “Aurora” uz Ziemas pili nešāva, taču to pirms sarkangvardu ieiešanas darīja Petropavlovskas cietokšņa artilērija. Šrapneļšāviņi ķēra pili tajā pusē, kas pavērsta pret Ņevu, tur, kur atradās hospitāļa palātas. Cietokšņa artilēristi šāva uz Pagaidu valdības rezidenci, lieliski zinot, ka tur atrodas hospitālis. Mērķis neapšaubāmi bija iebiedēt, nerēķinoties ne ar ko. Tieši hospitāļa apšaudes laikā radās bojāgājušie un ievainotie, izcēlās panika, jo nebija skaidrs, kas un kāpēc šauj. Kā noskaidrojusi Kantora, kreisera “Aurora” komanda 1917. gada 27. septembrī Petrogradas presē izplatīja sašutuma pilnu vēstuli, noliedzot baumas, ka šauts no kuģa. Tolaik to daudzi pamatoti uzskatīja par kauna lietu – šaut no lielgabaliem uz ēku, kurā guļ ievainoti karavīri! PSRS laikos par to, protams, klusēja. Toties medmāsu memuāros ir liecības, ka, meklējot pagaidu valdības ministrus, nekaunīgākie no sarkangvardu vidus rāvuši nost apsējus galvā ievainotajiem, jo uzskatījuši, ka zem marlēm savas sejas slēpj ministri. Tāda rīcība saniknoja veselākos pacientos. Atlabušie frontinieki ķērās pie kruķiem, taburetēm un pat “pīļu” satura, lai dotu pretsparu iebrucējiem. Vairāki “revolucionāri” tikuši nolaisti pa kāpnēm.
Īsti nav skaidrs, kuram padomju ideologam pirmajam parādījās vīzija, ka Pagaidu valdības galva Kerenskis bēdzis no Ziemas pils, pārģērbies sieviešu drēbēs par istabeni vai medmāsu. Tā rakstīja pat vēstures mācību grāmatās skolām, to attēloja gleznās. Taču tas ir absolūts izdomājums. 25. oktobra rītā, sapratis, ka pilsētā nav spēku, uz kuriem Pagaidu valdībai balstīties, Kerenskis izlēma doties tādus meklēt no Petrogradas netālajā Gatčinā. Galvaspilsētas stacijas un dzelzceļi jau vairākas dienas atradās sarkangvardu rokās. Vienīgā iespēja pamest pilsētu bija automobilī. Pagaidu valdība to izmisīgi, taču neveiksmīgi meklēja, līdz beidzot savu transportu piedāvāja ASV sūtniecība. Pēc citas versijas, Kerenska apsardze sūtniecības auto gluži vienkārši rupji konfiscējusi uz ielas. Jebkurā gadījumā Kerenskis nevis aizbēga, bet aizbrauca no Ziemas pils vaļējā auto, ar katliņu galvā, cauri Galvenā armijas štāba arkai, garām zaldātu posteņiem un patruļām, kuras, kā stāsta, esot viņu sveicinājušas.
Vēsturnieki atzīst, ka lielinieku izturēšanās pret politiskajiem pretiniekiem, tajā skaitā arestētajiem, pirmajās apvērsuma nedēļās patiešām bijusi visumā korekta, jo nebija pārliecības, ar ko viss beigsies un vai varu izdosies noturēt. Arī grautiņi bija vien daži, ne masveida. Pat Ziemas pils interjeri no iebrucējiem necieta tik ļoti, ka dažkārt pieņemts uzskatīt – vairumā krievu tautas respekts pret visu, kas saistās ar caru, tad vēl bija gana spēcīgs.
Vardarbība sākās tad, kad 1918. gadā boļševikos radās varas un nesodāmības pārliecība. Piemēram, Krievijas ZA akadēmiķis, vēstures profesors Jurijs Pivovarovs vispār uzskata, ka nav korekti 1917. gada 25. oktobri saukt par lielinieku apvērsumu, jo patiesais boļševiku apvērsums un diktatūra iedibinājās 1918. gada 5. janvārī – tad, kad ļeņinieši izdzenāja Krievijas Satversmes sapulces deputātus un apšāva protesta demonstrācijas. 1917. gada revolūciju jau nebija rīkojuši lielinieki vien, bet arī viņu tābrīža sabiedrotie – eseri un citi kreisi noskaņotie. Formāli skaitījās, ka pēc Pagaidu valdības gāšanas varu pārņem II Viskrievijas strādnieku un zaldātu padomju kongress, kas apvērsuma dienā sanāca Petrogradā. 26. oktobrī kongress paziņoja, ka izveido Tautas komisāru padomi kā “strādnieku un zemnieku pagaidu valdību” līdz brīdim, kad augstākā vara valstī pāries pie Satversmes sapulces. Tā kā lielinieki Satversmes sapulces vēlēšanās 1917. gada novembra beigās cerēto pārsvaru neguva, šīs institūcijas liktenis bija izlemts, un visām vārgajām Krievijas demokratizācijas izpausmēm uz gadu desmitiem tika pārvilkta trekna svītra.
“Vispasaules revolūcijas” gaidās
Nav brīnums, ka arī pats “revolūcijas” gadskārtu svētku piepildījums laika gaitā padomju valstī piedzīvoja pamatīgas pārmaiņas un sākums krietni atšķīrās no tā, ko pieredzējām PSRS beigu gadu desmitos. Pirmās 1917. gada atceres tika atzīmētas kā “Vispasaules revolūcijas sākuma diena”. Ļeņins, Trockis un viņu piekritēji tobrīd vēl ticēja, ka tiem izdevies “aizdegt vispasaules revolūcijas liesmu” un cilvēces vēsturē sākusies jauna laika atskaite. Tā kā bija ilūzijas, ka turpmākā vēstures gaita nesīs vēl lielākas uzvaras, Petrogradas apvērsumu sākumā pat lielinieki vairījās saukt par revolūciju. Tas skaitījās “Oktobra apvērsums” – epizode, kam, iespējams, sekos daudz grandiozāki notikumi Eiropā un pasaulē. Vēsturnieki norāda, ka no šīs filozofijas izriet lielinieku sākotnējā perioda mulsinošā nevērība pret valsts atribūtiem, pārvaldes aparāta, banku, sabiedriskās kārtības uzturēšanas un armijas sakārtošanu. Kādēļ gan kādas institūcijas, piemēram, Krievijas Valsts bankas, priekšgalā nostādītajam darbonim būtu kaut kas jājēdz no finansēm? Galvenais, lai viņš ir kvēls revolucionārs! Tajā laikā dzima teiciens, kas vēlāk skanēja kā anekdotisks kalambūrs: “Tas viss ir nieks salīdzinājumā ar vispasaules revolūciju…”
Krievijas ZA Krievijas vēstures institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vitālijs Tihonovs pētījumā par 1917. gada apvērsuma vietu PSRS vēstures un komemoratīvajā (piemiņas) politikā, raksta, ka daudzas lietas, kas vēlāk kļuva par neapstrīdamām patiesībām, 1926. gada nogalē noformulējusi īpaša boļševiku partijas un valdības komisija apvērsuma 10. jubilejas svinību sarīkošanai. Šajā procesā arī tika noteikts, ka turpmāk “Oktobra apvērsums” saucams par “Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju”, ka tās, tāpat kā Februāra revolūcijas, “vadošais spēks” bijusi boļševiku partija un viss notikušais uzskatāms par “izrāvienu no cariskās apspiestības jaunā dzīvē”. 1927. gada 7. novembris kļuva par brīdi, kad iedibinājās tradīcija Maskavas Sarkanajā laukumā rīkot grandiozu sarkanās armijas un darbaļaužu parādi. Līdzīgas, tikai mazākā mērogā, rīkoja arī citās pilsētās. 7. un 8. novembri pasludināja par brīvdienām, kas veicināja šo svētku nozīmīgumu plašākās iedzīvotāju aprindās. Interesanti, ka līdz tam brīvdiena bija 12. marts – diena, kurā 1917. gada Februāra revolūcijas laikā krita Krievijas monarhija. Tomēr pēc 1927. gada tai brīvdienas statusu drīz atņēma. Februāra revolūcijas notikumus atstāja pakāpeniskai aizmirstībai. 30. gadu sākumā, Staļinam nostiprinot savas pozīcijas, padomju tautā laida mītu par Ļeņina ģenialitāti, tālredzību un nekļūdīgumu, jo režīma ideoloģiskā koncepcija paredzēja, ka Staļins ir “mūsu laiku Ļeņins”, tātad arī ģēnijs. Izgāžoties idejai par ātru “vispasaules revolūciju”, to nomainīja ar teoriju par iespēju uzcelt sociālismu arī vienā valstī, kaut “naidīgu kapitālistisko valstu ielenkumā”. Vienīgā ķibele, ka 1917. gada notikumus staļinisma apstākļos nācās nepārtraukti rediģēt un pārrakstīt, jo to dienu “varoņi”, tādi kā Trockis, cits pēc cita krita nežēlastībā. Viņu vārdus un tēlus vajadzēja dzēst un svītrot no grāmatām, filmām, fotogrāfijām. Režīmam tas drīz apnika. “1917. gada revolūcija, neskatoties uz oficiālo slavināšanu, bija kļuvusi par “neērtu pagātni”, kuru grūti iekļaut pragmatiskajā un ļoti mainīgajā staļinisma ideoloģiskajā sistēmā. Daudz vienkāršāk bija mitoloģizēt sen pagājušo vajadzīgajā veidā,” raksta Tihonovs. Pēc 1937. gada tas arī pastiprināti notika. Tad padomju pilsoņi uzzināja, ka 1917. gadā revolūciju bija organizējuši tikai divi cilvēki – Ļeņins un Staļins, kā to arī apliecināja 1937. gada decembrī demonstrētā Mihaila Romma filma “Ļeņins oktobrī”.
Var jautāt, ja jau viss ir fikcija, no kurienes tad nākuši fotoattēli un pat kinokadri ar dramatiskajām ainām, kā revolucionārā masa rāpjas pāri greznajiem Pils laukuma vārtiem un, noslaukot visu savā ceļā, ieņem Ziemas pili. To izcelsme vispirms meklējama 1920. gadā, kad Petrogradā Uricka laukumā, kā bija pārdēvēts Pils laukums, “revolūcijas” gadadienu atzīmēja ar vērienīgu teatralizētu uzvedumu, atainojot Ziemas pils ieņemšanu. Uzvedumā piedalījās ap seštūkstoš statistu. Tomēr par īstenu kanonu kļuva Sergeja Eizenšteina filma “Oktobris”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1927. gada 7. novembrī. Gadu desmitiem PSRS “Lielā Oktobra sociālistiskās revolūcijas” gaita tika aprakstīta un atainota tā, kā to ar savām batāliskā žanra kinorežisora dotībām neapšaubāmi talantīgi bija uzbūris Eizenšteins. Vienīgā nelaime, ka tam nebija nekāda sakara ar īstenību.
