17
Lūšu skaits tuvojas vides ietilpībai
Līdzīgi kā vilkiem, arī lūšu populācijai Eiropā neklājas slikti. Lielākā daļa populācijas ir stabila un augoša, arī Latvijas lūšu skaits stabili palielinās. Tomēr atšķirībā no vilka Latvijas lūši ir iekļauti Biotopu direktīvas ceturtajā pielikumā, t. i., tos nedrīkst brīvi medīt, vienīgi izņēmuma situācijās ir jāveic populācijas monitorings, taču nav jāierīko īpaši aizsargājamas teritorijas. Mums ir jāveic ikgadējs medību slodzes un apjoma novērtējums, kas arī tiek darīts. Arī lūsim pēc visiem kritērijiem ir labvēlīgs populācijas stāvoklis.
Lūši paši ļoti sekmīgi spēj regulēt savu skaitu, ja tiek sasniegta maksimālā vides ietilpība. Tas nozīmē, ka lūšu skaits nevar maksimāli pieaugt un pieaugt, līdz utopiskā vidē uz katra stūra varētu sastapt pa lūsim. Tā nebūs, jo, tiklīdz lūšu ir par daudz, tie brutāli viens otru nokož, tādā veidā regulējot savu skaitu.
Semināra laikā Jānim Ozoliņam jautāja – ja gadījumā nomedītas lūšu mātītes dēļ bojā iet arī lūsēni, cik liels ir zaudējums populācijai? Zinātnieks paskaidroja, ka šis zaudējums ir nebūtisks. Interesanti, ka, iestājoties ES, Igaunijas lielo plēsēju populācijas bija vislabākajā stāvoklī, savukārt pēdējos gados to skaits strauji samazinājies. Kādēļ?
Legālas medības kā aizsardzības instruments
Runājot par lielajiem plēsējiem, jāteic, ka vislielākais risks ir sabiedrības tolerance pret šiem dzīvniekiem. Ar sabiedrību šeit nesaprot tos, kas dzīvo pilsētās un ikdienā ar šiem dzīvniekiem nesaskaras. Runa ir par lauku teritoriju iedzīvotājiem.
Igaunijas Mednieku biedrības pārstāvis Tonis Korts skaidro, ka, tiklīdz Igaunijā tika ierobežotas medības, strauji sāka samazināties vilku un it īpaši lūšu skaits. “Šie dzīvnieki tiek šauti nelikumīgi,” stāsta Tonis Korts. “Nelegāli nošaujot dzīvnieku, tas tiek atstāts mežā, un neviens nezina, ka tas gājis bojā. Zinātniekiem zūd svarīga informācija, un dzīvnieki vienkārši pazūd. Protams, mēs šādu rīcību nosodām, bet tā ir realitāte.”
Situācija ir arī mazliet aizdomīga Lietuvā, kur lūšu medības ir aizliegtas, bet trofeju izstādēs ik pa laikam parādās lūša trofeja, kas it kā iegūta Kaļiņingradā. Vai tā ir situācija, kādā vēlētos nonākt mēs? Tāpat arī Zviedrijā nupat ar tiesas lēmumu atļauts izņēmuma kārtā nomedīt vairākus vilkus, jo šajā valstī vilki regulāri uzbrūk un saplosa suņus.
Arī “Silavas” rīkotajā seminārā izskanēja samērā pārliecinošs viedoklis par to, kādēļ mūsu Latvijas populācijas ir tik labvēlīgā stāvoklī par spīti tam, ka tās tiek intensīvi medītas. Galvenais iemesls ir tas, ka medības kā legāls instruments lieliski kalpo aizsardzības mērķiem, jo par katru nomedīto dzīvnieku zinātnieki saņem informāciju, nevienam nav motivācijas “pa kluso” izšaut vilkus vai lūšus, un tādā veidā tiek veicināta arī lielo plēsēju pieņemšana. Daudzās Eiropas valstīs pilnīgs lielo plēsēju medību aizliegums novedis pat tik tālu, ka vilki tiek vienkārši noindēti, lai pasargātu lauksaimniecības dzīvniekus. Par laimi, šī problēma pie mums nav aktuāla.
