Legālas medības aizsargā meža dzīvniekus 17
Aizsargāti visā Eiropā, bet vai izzūdoši? Lielie plēsēji vienmēr cilvēkus fascinējuši, sākotnēji ieviešot šausmas, jo sensenos laikos cilvēks bija lielo plēsēju ēdienkartes sastāvdaļā, līdz totālai apbrīnai mūsdienās. Šiem jaudīgajiem gaļēdājiem piedēvējot pat ļoti cilvēcīgas īpašības – gudrību, viltību, savā ziņā arī inteliģenci.
Latvijā mājvieta ir trim lielajiem plēsējiem – lūsim, vilkam un lācim. Tinis jeb āmrija mūsdienās sastopams no mums uz ziemeļiem, bet Latvijā it kā pēdējo reizi manīts teju pirms četrdesmit gadiem.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” 17. janvārī notika seminārs, kura laikā apsprieda trīs Latvijas lielo plēsēju sugu aizsardzības plānus, kā arī Dr. biol. Jānis Ozoliņš prezentēja lielo plēsēju monitoringa rezultātus.
“Silavas” vadošais pētnieks Jurģis Jansons uzsvēra, ka dažādos interneta portālos izskanējušās diskusijas par lūšiem nav institūta cienīgas un tiks pārtrauktas, ja sāksies semināra laikā. Interesanta bija arī viņa replika par to, kādēļ tik liels satraukums ir par lūšu mazuļiem, bet neviens neuztraucas par mežacūku sivēniem, vēl jo vairāk tādēļ, ka valsts uzstādījums cīņā ar Āfrikas cūku mēri – izšaut pēc iespējas vairāk sivēnmāšu.
Vilks sastopams neparedzamās vietās
Eiropā mīt desmit dažādas vilku populācijas, mūsējā ir Baltijas populācijas sastāvdaļa, un Latvijas vilki veido apmēram 20% no šīs populācijas. Interesanti, ka no visām šīm populācijām samazinās tikai divas – Karēlijas un Sierra Morena. Visas pārējās ir stabilas un pieaugošas.
Latvijas populācija ir iekļauta t. s. Biotopu direktīvas (Direktīva par dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzību) piektajā pielikumā, Baltijas valstīm iestājoties ES, panākot tā saukto “ģeogrāfisko izņēmumu”. Saskaņā ar šo izņēmumu vilks ir medījams, toties ir jāievēro atļauto ieroču veidi un medību paņēmieni, jāveic populācijas monitorings, taču nav jāierīko īpaši aizsargājamas teritorijas. Latvijai nacionālā līmenī ir regulāri jāatskaitās Eiropai par vilku populācijas stāvokli, un, ņemot vērā vairākus nosacījumus, proti, vilku izplatību, populācijas lielumu, piemērotos biotopus, nākotnes perspektīvas, secinājums ir viens – mūsu vilku populācijai ir labvēlīgs statuss.
Latvijas vilku populācijai tiek veikta arī ģenētiskā materiāla izpēte, kas liecina par to, ka mūsu populācija nav sadrumstalota. Latvijā nav arī pārmērīgas vilku barības dzīvnieku izmedīšanas, savukārt lielākais dabiskās mirstības iemesls ir kašķis. Veiktā monitoringa secinājums ir tāds, ka mūsu vilku populācija ir stabila ar augošu tendenci. Vilks atšķirībā no lūša ir plastiska suga, un, pieaugot to skaitam, vilku var sastapt visneticamākajās vietās. Atšķirībā no lūšiem vilki paši tik lielā mērā neregulē savu skaitu.
