Māris Antonevičs: Ukraina, Irāka, Sīrija un citi izaicinājumi 2
“Mēs domājam, ka esam visvairāk apdraudētie, bet tas, kas notiek Sīrijā un Irākā, ir daudz lielāks apdraudējums. Ja salīdzinām šobrīd pēc riska.” (No Valsts prezidenta Andra Bērziņa intervijas LNT).
Šobrīd pasaulē popularitāti ieguvusi kāda dīvaina izklaide, kuras nosaukums latviskojot būtu “ledus spaiņa izaicinājums”. Cilvēks uzgāž sev uz galvas ledainu ūdeni (vēlams, lai tajā peldētu ledus gabaliņi), bet pēc tam nosauc vienu vai vairākus paziņas, no kuriem viņš sagaida līdzīgu rīcību. Tālāk uzrunātais var domāt, pieņemt vai ignorēt šo “izaicinājumu”. Aplaistīšanās ar ledus ūdeni ir tāda amerikāniska padarīšana, jo ASV tā agrāk tika svinētas uzvaras dažos komandu sporta veidos, bet nu tā kļuvusi par vēl vienu mūsdienu internetpasaules izklaidi un atnākusi arī līdz Latvijai. Nesen, piemēram, tajā iesaistījās Aivars Lembergs, kurš bija ļoti apmierināts par šādu iespēju sevi nodemonstrēt.
Arī starptautiskā politika nepārtraukti piedāvā dažādus izaicinājumus. Nesen ASV presē bija publicēta kāda interesanta karikatūra – pie galda Baltajā namā sēž prezidents Baraks Obama, kuram uz galvas tiek izliets ledainais ūdens, bet uz spaiņa ir uzraksts “Ukraina”. Turpat netālu ir jau iztukšots spainis ar uzrakstu “Afganistāna”, bet rindā stāv nākamais lējējs – terorists, uz kura spaiņa rakstīts “ISIS”.
“ISIS” ir teroristu organizācija “Irākas un Sīrijas islāma valsts”, un eksperti spriež, ka tik nežēlīgs veidojums līdz šim Tuvo Austrumu reģionā vēl nav bijis pieredzēts, pat “Al Quaeda” tai nestāvot klāt. Lai gan “ISIS” plosās jau sen, šausmu sajūta pasauli pāršalca pēc tam, kad teroristi bija izpildījuši nāvessodu diviem amerikāņu žurnālistiem un piedraudējuši, ka “turpinājums sekos”. Turklāt neilgi pēc tam sekoja paziņojumi, ka “ISIS” gatavojas doties tālāk – tās mērķis esot arī Eiropas dienvidi, pirmkārt Spānija un Portugāle, kuras tā uzskata par “senču zemi” (vai te nevar saskatīt analoģiju ar Krievijas pozīciju Krimas sakarā?). Protams, par savu galveno politisko pretinieku tā uzskata ASV. Bet, kas varbūt īpaši interesanti Latvijai, teroristi piedraudējuši arī Krievijai ar jaunu karu Čečenijā un prezidenta Putina gāšanu no varas. Krievijā, kas šobrīd pilnībā pārņemta ar Ukrainas tēmu, šie draudi gan izdzirdēti, taču tiem nav pievērsta īpaša uzmanība, ko nevar teikt par ASV. Tur zina, ka vieglprātība un “slimības” ielaišana var dārgi maksāt. Pieņemt izaicinājumu šajā gadījumā nozīmē nevis uzliet sev kaut ko uz galvas, bet dot militāru vai politisku atbildi. Vispirms, protams, ir jāizdomā, kāda tā būs. Gluži tāpat kā Rietumiem nav skaidras atbildes, kā rīkoties Ukrainas jautājumā, tai nav arī receptes “ISIS” draudiem, tomēr zīmīgi, ka tieši Latvijas prezidents ir sācis šīs problēmas ranžēt un secinājis, ka mūsu pusē apdraudējums tik liels nav (vai A. Bērziņš to noskaidrojis nesenajā NATO samitā?). Gan jau Ukrainas austrumos krieviski runājošie teroristi rakstura ziņā nav tik mežonīgi kā viņu Irākas un Sīrijas kolēģi, lai gan viņu upuriem tas diez vai dod kādu gandarījumu. Donbasa separātisti un viņu idejiskie iedvesmotāji vienkārši nerunā par tālākiem mērķiem, tāpēc pasaulei tos nākas minēt. Vai impērists Putins apmierināsies ar Ukrainas austrumiem vai ies uz Kijevu? Vai lūrēs arī uz Baltiju un Poliju, un kādas tieši darbības ir paredzētas? Islāma radikāļi savos paziņojumos ir ambiciozi un gatavi blefot, turpretī Krievija savus draudus lielā mērā patur pie sevis, bet tas nenozīmē, ka tādu nav.
Ja runā par izaicinājuma pieņemšanu, tad mums risks ir ne vien tiešs apdraudējums, bet arī situācijas izmaiņas. Pieņemot “ISIS” izaicinājumu, Obama var nolemt, ka efektīvākais veids, kā tikt galā ar to, ir vienošanās ar Putinu. Cerams, ka ne apmaiņā pret Austrumeiropas drošību.
