Ledus ap koncertzāli izkustējies? 1
Daudzcietušās nacionālās koncertzāles projekta lietā, ko kopš vasaras atkal nolemts sakabināt kopā ar konferenču centru, jauns pavērsiens – tā varētu tikt būvēta gan par privātā investora līdzekļiem, gan arī uz viņa īpašumā esošas zemes, lai arī joprojām nav skaidrības, kur tas varētu būt.
“Esam meklējuši valstij izdevīgāko variantu un secinājuši, ka vienīgais iespējamais ir publiskā–privātā partnerība,” vakar valdības sēdē uzsvēra kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība).
Valdība vienojās pārdalīt 50 820 eiro no Ekonomikas ministrijas (EM) budžeta, lai Kultūras ministrija (KM) varētu noalgot juristus, kuri izstrādātu juridiskos risinājumus publiskās–privātās partnerības (PPP) scenārijam, kas paredzētu privātas zemes piesaistes iespējas koncertzāles un konferenču centra projektam.
“Varam teikt, ka ledus ir izkustējies un sapnis par koncertzāli iegūst reālas aprises,” tiekoties ar preses pārstāvjiem, optimistisks bija N. Puntulis, vienlaikus atzīstot, ka “šādu PPP modeli īstenot būs sarežģīti, jo valsts īpašumā nav zemes”.
“Publiskā–privātā partnerība nav ideālākais veids, bet neredzu, ka partijas šobrīd varētu par kaut ko citu vienoties,” sarunā ar “LA” norāda finanšu ministra Jāņa Reira padomnieks Ints Dālderis (“Jaunā Vienotība”).
PPP risinājums tiekot arī izskatīts ar domu, lai maksimāli paplašinātu to vietu loku, kur koncertzāle varētu atrasties.
Pēc viņa paša domām, to varētu būvēt kā Kongresu nama vietā, tā arī pārbūvējot Dailes teātri, tomēr šie priekšlikumi nav guvuši atzinību no koalīcijas partneru un arī KM puses.
KM informatīvajā ziņojumā “Par nacionālās koncertzāles attīstības projekta izstrādes gaitu un nepieciešamo finansējumu juridisko risinājumu izstrādei” norādīts, ka runa ir par koncertzāli ar 1400 vietu lielo zāli un līdz 350 vietu mazo zāli, un konferenču centru ar ietilpību vismaz līdz 3000 vietām, kas kopumā varētu izmaksāt ap 100 miljoniem eiro. Koncertzālē paredzētas arī rezidences un mēģinājumu telpas Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO), kā arī mācību telpas Mūzikas akadēmijai.
“Esam reālisti, raugāmies, lai koncertzāles modelis arī valstij būtu visizdevīgākais. Tomēr uzskatām, ka ir ļoti būtiski sekot, lai tie kritēriji, kas izvirzīti tieši koncertzāles sadaļai, būtu visaugstākajā līmenī,” uzsver LNSO direktore Indra Lūkina.
Īstenojot PPP modeli, valstij būtu 25 gadus investoram jāveic pieejamības maksājums,
kura apjomu, balstoties uz SIA “Pricewaterhouse Coopers” aprēķiniem, šobrīd lēš no astoņiem līdz 12 miljoniem eiro gadā. Uz “LA” vaicājumu par personīgo viedokli projekta ekonomiskā izdevīguma ziņā, kultūras ministrs N. Puntulis atbildēja: “Gribētu atbildēt nedaudz filozofiski – ne vienmēr tas, kas šķiet dārgs, realitātē tāds arī ir, un otrādi – ne vienmēr tas, kas vispirms liekas lēts, tāds līdz procesa beigām arī paliek. Mums ir daudzi piemēri ar lētiem projektiem, kas dažu gadu laikā pārvēršas par ļoti dārgiem. Tajā pašā laikā noteikti nevaram salīdzināt 100 miljonus šodien un pēc 25 gadiem.”
“Jāņem vērā, ka jebkuru lietu, piemēram, mašīnu, pērkot līzingā, lielāko maksājuma daļu veido procenti. Arī, runājot par publisko–privāto partnerību, jāsaprot, ka 25 gadu periodā tā izmaksā dārgāk,” norāda I. Dālderis.
Informatīvajā ziņojumā teikts – izstrādājot precizēto PPP finanšu un ekonomisko aprēķinu, tiks izvērtēts optimālais līguma termiņš, lai samērotu projekta kopējās izmaksas, ņemot vērā valsts budžeta iespējas pieejamības maksājumam.
EM valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko piebilda, ka samaksāts investoram tikšot tikai tad, kad viss būšot uzbūvēts un pieņemts, turklāt arī valstij nāktos aizņemties, lai šādu projektu īstenotu.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis, “LA” vaicāts, vai projekta īstenošana uz investora zemes līdzās viņa finanšu resursu ieguldījumam vēl vairāk neierobežos valsts iespējas ietekmēt koncertzāles un konferenču centra projekta gaitu, atbildēja, ka “vispirms valsts iegūs to, ka lielāko risku daļu uzņemsies privātais partneris”.
Finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) valdības sēdē novērtēja KM izvēlēto finansēšanas risinājumu kā izdevīgu valstij. Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”) gan aicināja “izvērtēt prioritātes, kā arī īsto laiku, vietu, cik tas prasīs resursus un vai to vispār varam atļauties”.
Premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) pauda cerību, ka šis nebūs gadījums, kad uzņēmējs ceļ pēc iespējas dārgāk un visa sabiedrība pēc tam par to maksā. “Šis modelis jāīsteno, lai tas būtu izdevīgi valstij un nodokļu maksātājiem.”
“Manī ir rūgtums, ka pazaudēti 23 miljoni eiro, ko varēja ieguldīt arī koncertzāles vajadzībām. Eiropas fondu naudas tam nebūs – tas ir skaidrs,” uzsver I. Dālderis. Ja Rīgā koncertzāles projektā, līdzīgi kā Viļņas koncertzāles gadījumā, būtu gatava iesaistīties pašvaldība, tad to varētu uzbūvēt bez publiskās–privātās partnerības izmantošanas.
“Bet, zinot Rīgas pašvaldības budžeta stāvokli, nevaru iedomāties, ka viņi vēl kaut ko varētu atļauties. Pašvaldība nevar pabeigt Mežaparka estrādi, kurai pietrūkst ap 20 miljoniem eiro, ko nezina, kur ņemt.”
Kā informēts MK rīkojuma projekta anotācijā, vēl indikatīvi būs nepieciešami 100 000 eiro, lai sagatavotu finanšu un ekonomiskos aprēķinus projekta konferenču centra daļai. Jāpiebilst, ka, pēc atklātībā pieejamiem materiāliem, valdības protokollēmums par šādas summas piešķiršanu tika pieņemts jau 2018. gada jūlijā. Zināms, ka arī Koncertzāles attīstības komitejas darba grupā bijušas diskusijas par šo summu.
Pēc kultūras ministra N. Puntuļa paustā optimistiskākā scenārija, Rīga pie nacionālās koncertzāles varētu tikt pēc septiņiem gadiem, kad “mums būs jauna, brīnišķīga zāle, un tai blakus kongresu centrs”.
Vai Rīgā vajag jaunu akustisko koncertzāli?
