Atskatoties uz televīzijā aizvadītajiem gadiem, viņš uzskata, ka atmodas laiks bija vispacilājošākais. 2
– Mēs beidzot varējām attīstīt savu potenciālu. Visi televīzijā bijām kā spārnos. Tad jau veidoju ne tikai kultūras ziņas. Kopā ar Veltu Puriņu vadījām un veidojām sestdienas “Panorāmas”. Nebija vairs mūžīgās saskaņošanas, varējām brīvi rīkoties, – stāsta Andrejs.
No viņa iepriekš vadītajiem raidījumiem man patika “Andrejs nav mājās”, kurā Volmārs azartiski ceļoja, iepazīstinot skatītājus ar svešām zemēm.
– Tas gan nebija televīzijas, bet radošās apvienības “Labvakar” projekts. Diemžēl, sākoties ekonomiskajai krīzei, tam tika pārvilkta svītra. Biju jau noskaņojies doties ceļā uz Nīderlandi un Beļģiju, bet nekā, nebija vairs naudas. Man piemīt liels ceļotāja gars. Es būtu ar mieru visu laiku ceļot. Ja es dzīvē darītu tikai to, ko gribu, tad es lasītu grāmatas, skatītos futbolu un ceļotu. Grāmatas lasīt jau man neviens netraucē. Šodien futbolu skatīties iztraucēja šī intervija. Tu man laupīji spēli Krievija – Koreja. Taču pasaulē gan vēl būtu tik daudz ko redzēt. Vēlētos pabūt Arktikā un Antarktīdā, lai pārliecinātos, cik skaisti tur ir. No bērnu dienām sapņoju par Parīzi. Un tad vēl Paula dziesma “Tāls Parīzes radio”. Esmu bijis Parīzē, taču gribētos tur aizbraukt vēl. Vīni neesmu redzējis, bet ļoti to vēlētos, – savās ceļotāja vēlmēs dalās Volmārs.
Tad Andreja tālrunī nopīkst pienākusī īsziņa, ko lasot viņa vaigs nomācas. Pavaicāju – vai nepatīkamas ziņas? Andrejs paskaidro, ka tā ir no Andra Grūtupa dēla, kurš raksta, ka tēvs vēlējies, lai Andrejs viņu pavada pēdējā gaitā.
– Pēdējo reizi Andri satiku kādā krodziņā, kur viņš bija kopa ar draudzeni Nadīnu. Mēs sasveicinājāmies, norunājām, ka sazvanīsimies, bet tā arī viens otram nepiezvanījām. Nezinu, kāpēc, bet es Andrim patiku. Viņš dāvināja man savas grāmatas, – ar smeldzi noteic Andrejs.
Pirms vairākiem gadiem Andreju skāra smags likteņa trieciens, bet tā ir tēma, par kuru viņš nevēlas stāstīt un gremdēties pārdzīvotajā.
– Slimība man iemācīja priecāties par katru dienu. Tā iemācīja neierobežot savas vēlmes un nedomāt tikai par darbu. Ja gribi vakarā iedzert sauso sarkanvīnu, tad dari to. Mēģināju saprast, kāpēc ar mani tā notika, bet tā arī netiku skaidrībā. Katrā ziņā negribu par notikušo ne tikai runāt, bet pat domāt. Atsaku, ja mani aicina izteikties par šo tēmu, dalīties pieredzē. Citi ir ar mieru par to stāstīt, tad lai viņi to arī dara. Zinu, ka aktierim Ārim Rozentālam nav iebildumu pret šādām sarunām, un es saku – runājiet, tikai bez manis, – teic Andrejs.
It kā mēs to būtu pierunājuši, tālrunī atskan zvans, un zvanītāja vēlas no Andreja tieši dzirdēt stāstījumu par viņam netīkamo tēmu. Pēc šīs īsās sarunas viņš ērcīgi nosaka – kā man nepatīk uzbāzīgas sievietes.
Andrejs Volmārs
* Dzimis 1950. gada 23. janvārī
* Latvijas Televīzijas žurnālists
* Šā gada 4. maijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
* Tēvs dēlam Nikam (32) un meitai Katrīnai Luīzei (6), vectēvs mazdēlam Anrijam (6) un mazmeitai Paulai (3)
Andreja Volmāra dzīvesstāsta turpinājumu lasiet nākamajā numurā.
