Nākamais izdevums, kurā varēja lasīt viņa publikācijas, bija laikraksts “Literatūra un Māksla”. Un tur jau viņš bija štata darbinieks. 2
– Es sāku talantīgi. Strādāju informācijas nodaļā, kurā biju vienīgais darbinieks. Man pat bija atvēlēts pašam savs kabinets. Tolaik Oļģerts Dunkers uzņēma filmu “Tauriņdeja”, un es intervēju galvenās lomas atveidotāju Bruno Oju. Viņam ļoti patika stāstīt par sevi. Taču tad nāca štatu samazināšana un mani kā jaunāko kadru atlaida, – pastāsta Andrejs.
Par televīziju viņš tolaik sprieda – tā ir tik švaka, ka nav vēlēšanās iet uz turieni strādāt. Tomēr tieši televīzija jau četrdesmit gadus ir viņa otrās mājas. Vai šo daudzo gadu laikā nekad nav uznākusi vēlme mainīt darbu, paraudzīties, kas notiek citur?
– Brīžiem ir gribējies iet prom no televīzijas, un tam bijuši konkrēti iemesli. Taču es nevaru sevi iedomāties, strādājam komerctelevīzijā. Dēls Niks arī smejoties saka – tev ir sabiedriskās televīzijas domāšana. Mainīt kaut ko mainīšanas dēļ nav jēgas. Nejūtos iesūnojis, jo darbā katru dienu vērojama mainība, ir citas izrādes, citi cilvēki. Es neļauju sev iesūnot, meklēju jaunus piegājienus. Uzskatu, ka Latvijas Televīzija ir nopietnākais vizuālais medijs. Otras tādas televīzijas mūsu valstī nav, tāpēc man nav arī citu variantu, kur strādāt, – atzīst žurnālists.
Viņš televīzijā ienāca kā brīvdomātājs. Ar savu viedokli par to, kā jāveido sižeti. Sapulcēs lasījis savas recenzijas par TV raidījumiem, un tajās netrūcis arī kritikas. Toreizējais šefs Jānis Leja par to teicis – runā vien, lai arī centrālkomitejā zina, ka izturamies kritiski pret savu darbu. Taču Jānis Dimants jaunajam kolēģim satraukti vaicājis: gribi sanīsties ar visu televīziju? Nāc strādāt uz “Panorāmu” un pierādi savu talantu.
Rietumu cilvēks
– Kolēģe Agija Sūna, kura veidoja kultūras ziņas, atvēlēja man veidot teātra sižetus. Tas nebija nekāds vieglais darbiņš. Tolaik cilvēki naktīs stāvēja rindā pēc teātru biļetēm. Baigi jau nu teātriem vajadzēja manus sižetus. Tagad teātros sagaida ar mūziku, bet toreiz neviens ar mani neceremonējās. Pirms pirmizrādēm visi nervozi, režisors kliedz uz aktieriem, un vēl pa vidu es ar savu mikrofonu. Taču man filmēšanas laiks stingri noteikts, nevaru gaidīt, kad kāds izdomās atvēlēt laiku intervijai. Ko tādu laikam var izturēt tikai jaunībā. Pirms tam “Panorāmā” par pirmizrādēm bija fotoreportāžas, bet manā laikā sāka filmēt arī aizkadrus. Filmas garums stingri limitēts, vajadzēja to taupīt. Mani televīzijā īpaši neieredzēja, jo biju pārāk brīvs. Izpelnījos kritiku par to, ka kadrā smejos. Pēc vairākiem gadiem rakstnieks Alberts Bels man teica – tu jau padomju laikā biji Rietumu cilvēks. Ārpus kadra runāju visu, ko domāju, tādēļ tiku pie iesaukas – disidents. Man tas nepatika, jo sapratu, ka šī iesauka var iegāzt. Ja es gribētu iet strādāt citur, tad zvanītu uz televīziju un interesētos, kāpēc esmu aizgājis. Un atbilde skanētu, tāpēc ka disidents. Kur tad mani vairs ņemtu darbā. Vienmēr esmu lecies un bijis citādāks. Ir nācies balansēt, lai varētu palikt strādāt televīzijā. Iespējams, ka mani arī baidījās atlaist, jo domāja, ka sākšu stāstīt to, ko nevajag, – spriež Andrejs.
Viņš savulaik ir intervējis arī slavenus Krievijas kino un teātra aktierus. Vaicāju, vai pirms šā atbildīgā uzdevuma nav izjutis satraukumu, jo lielie spīdekļi mēdz būt arī kaprīzi, nezini, no kuras puses viņiem pieiet.
– Kad gatavojos veidot savu pirmo sižetu “Panorāmai”, režisors Žanis Ate man teica – vienmēr paturi prātā, ka pārstāvi valsts televīziju. Neesmu iedomīgs, bet nekad arī neesmu baidījies no saviem interviju varoņiem, lai kas arī viņi būtu. Es vienmēr biju sagatavojies ierakstiem un tāpēc jutos droši. Savulaik nācās intervēt teju vai visus Krievijas aktierus, kas ieradās pie mums viesizrādēs. Sapratu, ka, braukājot pa visu plašo PSRS, sniedzot neskaitāmas intervijas un atbildot uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, viņiem žurnālists nekādu lielo sajūsmu neraisa. Tāpēc es centos improvizēt, atraisīt viņus, lai sāktu smieties. Aktrise Marina Ņejolova tā arī pateica – es necienu žurnālistus, un skatījās man pāri galvai. Tad viņa bija jauna, skaista sieviete. Man viņa patika. Pēc ieraksta Ņejolova atzinās, ka šī saruna viņai bijusi ļoti patīkama. Valentīns Gafts arī sākumā skatījās man pāri. Kad satiku viņu otrreiz, atcerējās mani un teica, ka bijusi laba intervija. Es pēdējais intervēju Andreju Mironovu. Kad sižets gāja gaisā, viņš jau diemžēl bija miris. Manā radošajā biogrāfijā tas ir zaudējums, ka nav vairs šo interviju ar Krievijas aktieriem. Ja arī tagad tādas būtu, nāktos tulkot, bet, to darot, daudz kas pazūd. Krieviem ir pavisam cits temperaments un domāšanas ritms, – bilst Andrejs.
