Bolderājas puika 2
Katrs cilvēks dzīvē iziet no savām mājām. Andrejs teic, ka viņš nācis no vienkāršām mājām.
– Es uzaugu Bolderājā, mani vecāki bija strādnieki. Tēvs strādāja kara kuģu remonta rūpnīcā, ko tautā sauca “Melnā būda”. Viņš bija augstas klases tapsētājs. Kad es saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, atcerējos, ka tēvs savulaik par savu darbu arī saņēma Goda zīmi. Mamma strādāja “Rīgas apģērbā”, kur sita pogcaurumus. Viņa arī apzinīgi veica savu darbu, labi tajā kotējās. Mēs dzīvojām Bolderājas skolā, kur mana vecāmāte strādāja par vecāko apkopēju. Mums bija liela istaba un virtuve. Toties man nenācās mērot ceļu uz skolu, vienīgi pakāpties stāvu augstāk. Tikai tad, kad jau mācījos 4. klasē, tēvam piešķīra dzīvokli. Mana pirmā aizraušanās bija sports. Trīspadsmit gadu vecumā pionieru nometnē uzvarēju skriešanas sacensībās, un treneris vecākiem ieteica vest mani uz treniņiem. Kļuvu par toreizējā Ļeņina rajona čempionu savā vecuma grupā. Taču manu interesi saistīja arī kino, kā top filmas. Prātoju, cik tad ilgi skriešu, kļūst vienmuļi un nez vai uzstādīšu jaunus rekordus. Pametu sportu un, 10. klasē mācoties, iestājos arodbiedrības kultūras nama drāmas ansamblī, ko vadīja Oļģerts Dunkers. Citus sākumā uzņēma uz pārbaudes laiku, bet mani uzreiz, jo laikam patika, kā es komiski gorījos un šķobījos. Tur darbojās arī Lolita Cauka, Arnis Līcītis, Dzintra Klētniece. Gandrīz visi mani toreizējie skatuves partneri vēlāk kļuva par aktieriem. Pirmā izrāde, kurā man piešķīra lomu, bija “Mīla stiprāka par nāvi”. Diemžēl uzvedums savu skatuves dzīvi nesāka, jo Dunkeram nebija laika ar mums noņemties, – atceras Andrejs.
Žurnālista loma televīzijā
Viņš neslēpj, ka tolaik galvā vējoja doma par aktiera profesiju, bet tagad saka, ko gan būtu iesācis, strādājot no citiem tik atkarīgā darbā. Spriež, cik gadu pagāja, kamēr Lolita Cauka tika pie sevis cienīgām un lielām lomām. Taču savas aktiera dotības Andrejs vēlāk varēja likt lietā, filmējoties vairākās kinolentēs.
Andreja interesi raisīja arī žurnālistika. Laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā bija izveidots diskusiju klubs “Rezonanse”, ko vadīja Ābrams Kleckins, un Andrejs pievienojās diskutētājiem. Viņš darbojās arī aktieru pulciņā “Elpa”, un, kad televīzijas darbiniece Zinaīda Dekšņa, veidojot raidījumu par to, kā pie mums atpūšas jaunieši, meklēja dalībniekus, izvēlējās arī Andreju, piešķirot viņam žurnālista lomu.
– Veselu mēnesi mēģinājām, jo raidījumam bija jāiet tiešajā ēterā. Māsas Vambūtes dziedāja, un man bija jākustas, jādejo, jārunā teksts. Pirmo reizi raidījumu demonstrēja PSRS teritorijā, bet otro reizi jau “Intervīzijā”, – savu pirmo saskarsmi ar televīziju atceras Andrejs.
Lai arī viņa prātu aizņēma kino, teātris, žurnālistika, nācās gādāt arī par dzīves praktisko pusi. Pēdējo vidusskolas klasi viņš pabeidza, mācoties vakarskolā, jo pa dienu strādāja.
– Man bija astoņpadsmit gadi, kad “Padomju Jaunatnē” nopublicēja pirmo rakstu. Mūsu diskusiju klubā pārsprieda kāda skolēna vēstuli, kurā autors stāstīja, ka viņam nepatīk rakstīt sacerējumus. Un mans viedoklis rada vietu avīzes slejā. Pēc tam jau man uzticēja atbildīgāku uzdevumu. Gaidot medicīnas darbinieku dienu, vajadzēja nointervēt anesteziologu Georgu Andrejevu. Viņš teica, lai iedodu jautājumus, bet atbildes uz tiem uzrakstīs pats. Atceros, ka uzliku tādu virsrakstu – “Ar bomi pa galvu”. Pēc vairākiem gadiem, satiekoties ar Georgu Andrejevu, pavaicāju, vai atminas šo interviju. Viņš atbildēja, ka patikuši uzdotie jautājumi, tikai nav atcerējies raksta autora vārdu. Es jau toreiz vēl nebiju Volmārs. Biju tikai jauns cilvēks, kas sācis rakstīt, – teic Volmārs.
