“Sievietes slēpošanā mēdz būt tiešām nežēlīgas!” Saruna ar distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sapņi ir krietni augstāki nekā tikai piedalīšanās olimpiskajās spēlēs – distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka, kura atzīta par pagājušā gada Latvijas labāko sportisti, šobrīd puspavērtās durvis uz eliti centīsies atvērt līdz galam.
“Ar maiju esmu sākusi gatavoties nākamajai sezonai un tagad ir pilnas slodzes treniņu cikls. Paralēli arī jāsaved kārtībā veselība, ceļgals mazliet sāp – iekaisusi viena saite, tā ir skrējējiem tipiska vaina, līdz ar to jāatsakās no skriešanas līdz maija beigām,” intervijā “Latvijas Avīzei” stāsta 21 gadu vecā koknesiete.
“Šī problēma velkas no iepriekšējā gada pavasara, tad nodzīvoju ar teipiem, veica injekcijas ik pa trim četriem mēnešiem, bet tas īsti nav risinājums. Šobrīd jānostiprina muskuļi, un varētu būt, ka ar to problēma atrisināsies.”
Slēpojot sāp?
P. Eiduka: Sāp skrienot. Varu braukt ar riteni, rollerslēpēm, bet nevaru lēkt, skriet, kas ir neatņemama treniņu sastāvdaļa. Šonedēļ dodos uz Poliju, tad nedēļu būšu mājās, un jūnijā brauksim uz Austrijas ledājiem slēpot. Un tāds plāns arī tālāk līdz sezonai – trīs nedēļas nometne, viena – mājās.
Maija sākumā sniega jau pietrūkst?
Sāk pietrūkt, īpaši redzot, ka visi norvēģi vēl slēpo, viņiem tas rit teju visu cauru gadu. Zviedri arī slēpo. Man slēpošanā sanāks pauze no 1. aprīļa līdz aptuveni 10. jūnijam, tas ir optimāls variants.
Kas tavu treniņu plānu veido – tēvs vai Polijas komanda?
Tēvs. Nometnē ar poļiem trenējos pēc viņu plāna, kas ir piekoriģēts. Viss notiek elastīgi, un tas labi – man tagad nav skriešana, un jādomā, kā to aizvietot. Bieži gan plānu nevajag mainīt, ir labi izstrādāts.
Galvenais treneris ir tētis, pieņem gala lēmumu, uz kurām sacensībām braukt. Ar viņu man ir vieglāk strādāt, vislabāk pazīst, un man pat nav daudz jāsaka, pats saprot, kā jutīšos.
Kāda ir titulētās Justinas Kovaļčikas loma?
Ļoti liela loma tehnikas un arī treniņu ziņā, viņa kopumā iepazīstinājusi mani ar lielo sportu, kā viss notiek, intensitāte un smagais darbs. Bet man vajag arī tēti, kas tur roku uz pulsa un seko līdzi veselībai.
Viņš nevar būt visos treniņos blakus, iepriekšējā sezonā Justina bija visu laiku klāt. Mūsu sadarbība turpināsies, poļi pat bez lielas runāšanas labprāt ar mani strādā.
Spriežot pēc Pasaules kausa ranga, tu esi labāka par visām Polijas slēpotājām. Cik tuvu viņas tev ir?
Jā, esmu labāka, bet cīņa treniņos ir visu laiku un arī daudzās sacensībās trīs četras meitenes esam plecu pie pleca. Ļoti labi, ka varam trenēties kopā.
Oktobrī tev esot bijusi pārslodze. Kā to saprati?
Izgāju Latvijas Olimpiskajā vienībā slodzes testu, sirds kardiogrammu, un nebija jautājumu, ka ir pārķerts, – pārāk liela intensitāte un pārāk maz laika atjaunoties. Arī man sajūta tāda bija, lai gan pēc tām vienmēr nevar vadīties.
Protams, kurš gan cits labāk nokontrolēs nekā pats sportists. Centos pieturēties pie plāna, bet nevar nevienu vainot. Uzreiz reaģējām, un sezona kopumā bija lieliska – lēciens ir milzīgs, un būtu priecīga, ja nākamsezon izdotos noturēties šajā līmenī.
Tas izdevās uz smago treniņu rēķina, tagad pat nevaru runāt par progresu, jāskatās, kā ies vasaras darbs, bet būšu apmierināta, ja iegūšu stabilitāti. Līdz janvārim viss gāja necerēti labi, bet pēc tam parādījās tas, ka organisms ir par jaunu un nespēj tik ātri atjaunoties.
Biju bēdīga par sezonas noslēgumu, taču galvu nenokārām, esam sapratuši kļūdas.
Cik no jūsu puses vajag finansējumu, lai tu varētu trenēties ar Polijas komandu?
Par summām nevaru runāt, tas ir tēta rokās, un es nejaucos iekšā. Daļu no izdevumiem nosedz sponsori, daļu liekam klāt no ģimenes budžeta. Bez sava ieguldījuma tas nebūtu iespējams, bet paldies atbalstītājiem, kuru ir tiešām daudz, un summas ar katru gadu palielinās.
Vai pēc kļūšanas par Latvijas gada labāko sportisti esi saņēmusi kādu zvanu, sadarbības piedāvājumu?
Noteikti tagad ir vieglāk uzņēmumu durvis vērt vaļā, un šī atzinība nāk par labu, lai gan saistībā ar Covid-19 tagad viss noklusis.
Tu pati uzskati, ka tev jākļūst agresīvākai distancē.
Sprintos esmu tāda bailīga, baidos salauzt nūju vai slēpes, aizķerties. Pietrūkst agresivitātes, lai izcīnītu savu pozīciju. Nekas, ja konkurente tevi spiež, jāmēģina spiest pretī – kas neriskē, tas nevinnē.
Sieviešu konkurencē ir tādi raksturi kā krievam Aleksandram Boļšunovam, norvēģim Juhannesam Klēbo?
Televīzijā nav tik pamanāmi un neizskan tik skaļi, bet meitenēm ir tieši tikpat trakas cīņas kā vīriešiem. Sievietes mēdz būt tiešām nežēlīgas, ir bijuši gadījumi zviedrietēm ar krievietēm.
Smērētāji ir brīdinājuši – ja tiec izslēgšanas braucienos sprintā, esi uzmanīga, nedari to, ko pats sev negribētu, īpaši zviedrietes ir ļoti atriebīgas trasē, arī norvēģietes.
Ja izdarīsi kaut ko nejauku, tad nākamajās sacensībās viņas koncentrēsies tieši uz tevi. Man nav sanācis iekulties diskutablā situācijā, tad ir jābrauc ātrāk, nekā es šobrīd spēju.
Boļšunovam aizvadītajā sezonā finišā sanāca ļoti asas cīņas – gan ar Klēbo, gan somu Maki. Kurš rīkojās netīri?
Zinot noteikumus – jā, Boļšunovs vainīgs, bet soms rīkojās ļoti nekaunīgi. Boļšunovs to pašu izdarīja pasaules čempionātā Oberstdorfā pret Klēbo (50 km!), un galu galā Klēbo dabūja diskvalifikāciju. Tur ir sava politika.
Bet beigās Boļšunovs uzaicināja Klēbo uz savām kāzām.
Grūti pateikt, vai viņiem attiecībās viss kārtībā. Cik zinu, tad Klēbo uz kāzām neaizbrauca.
Tev bija iespēja braukt studēt un sportot uz ASV. Kāpēc to neizmantoji?
ASV bija pieejamas tikai dažas studiju programmas, kas mani pilnībā nesaista, – biznesa vadība, menedžments, bet ne medicīna. Uzzinājām, ka slēpju sagatavošana tur ir paša rokās, tas nav nopietni.
Studenti arī nestartē pasaules līmeņa mačos, tur galvenais ir augstskolu sacensības. Sapratām, ka īsti nebūs ne šis, ne tas – ja gribi patiešām sasniegt maksimālo sportā, nav iespējams veltīt laiku studijām, īpaši distanču slēpošanā.
Tāpēc izlēmām palikt mājās.
Ar Pekinas spēlēm nākamā gada februārī tev būs noslēdzies otrais olimpiskais cikls. Vai būs arī trešais?
Viss atkarīgs, kā ies sezonā, kā būs ar atbalstītājiem un veselību. Jo vairāk sāc trenēties, jo dažādas problēmas sāk parādīties. Ja viss būs kārtībā, tad noteikti varam skatīties tālāk.
Mani sapņi ir krietni augstāki nekā tikai piedalīties olimpiskajās spēlēs. Pekinā man būs 22 gadi, cik augstu šajā vecumā var tikt?
Šobrīd rit olimpiskais mēnesis un tu esi viena no tā vēstnesēm, aicinot baudīt aktivitātes dabā, doties pārgājienos. Pašai sanāca ko izbaudīt?
Aprīlī bijām Tērvetē un vēl citos pārgājienos savā pusē, Koknesē ir ļoti skaista taka no pilsdrupām līdz Likteņdārzam, kur bieži skrienu, vecāki soļo.
Pilsētnieki raujas pie dabas, bet tu lielākoties esi pie dabas gan treniņos, gan mājās. Vai tevi savukārt nevilina pilsēta – tādā normālā ikdienā, ne kovida laikā?
Ir brīži, kad velk, bez pilsētas arī nevar, tomēr vairāk esmu dabas cilvēks. Ja jāizvēlas atvaļinājums lielā pilsētā vai kalnos, tad noteikti izvēlētos otro. No slavenām vietām gribētu apskatīt Holivudu Losandželosā.
Cik daudz laika tev izdodas veltīt mācībām, domājot par medicīnas studijām nākotnē?
Kā sākās kovids, viss lielākoties apstājās. Ļoti grūti atrast laiku mācībām – dienā starp treniņiem jāguļ, vakarā ir kāda procedūra, masāža vai staipīšanās.
Ja esi maksimāli sportā, tad sportā. Ceru, ka izdosies vasarā pamācīties.
Ja atrodas brīvs brītiņš, kam to velti?
Ģimenei. Mājās nodarbojamies ar zemeņu audzēšanu, kur darba ir ļoti daudz. Man pat patīk, visi kopā strādājam, un savā veidā tā ir atpūta – kamēr nav par daudz. Šis bijis vēss pavasaris, pirmās zemenes laikam būs jūnija sākumā.
Jaunākais brālis Edijs ies tavās pēdās?
Domāju, ka neies. Viņam ir ļoti liela interese par distanču slēpošanu, bet ģimenē divi profesionāļi – tas ir ārkārtīgi grūti. Brālim patīk daudz ko darīt, es arī ieteiktu veltīt laiku mācībām, lai varētu dzīvē sevi pilnveidot citā jomā.
Tagad redzu, ar ko ir jāsaskaras, slēpošana nav vieglākais ceļš. Viņš zina, ko grib, lai dodas uz savu mērķi. Vidusskolā – lai trenējas nopietni, jo sports ļoti norūda dzīvei.
Vizītkarte. Patrīcija Eiduka
Dzimusi 2000. gada 1. februārī
Distanču slēpotāja, 2020. gada Latvijas labākā sportiste
Labojusi virkni Latvijas distanču slēpošanas labākos sasniegumus. Aizvadītajā sezonā Pasaules kausa posmā Davosā pirmo reizi iekļuva sprinta ceturtdaļfinālā (18. v.) un desmitniekā 10 km (8. v.). Kopvērtējumā – 37. v. (U-23 grupā – 6.)
“Tour de Ski” 2021. g. – 24. v. kopvērtējumā
PJČ 2020. g. – 4. v. 15 km
Phjončhanas olimpisko spēļu dalībniece (2018.)
