“Lēciens” jeb aukstā kara pasaka. Zanes Balčus recenzija par Giedres Žickītes dokumentālo filmu “Lēciens” 1
Zane Balčus, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz dzīvoja Sims Kudirka, lietuviešu zēns, kurš klausījās sava vectēva, jūrnieka, stāstos par tālām zemēm, kurās aug palmas, viļņi ir augstāki par mājām, bet cilvēki runā svešās valodās.
Viņu tas viss tik ļoti interesēja, ka arī pats pieaugdams kļuva par jūras braucēju uz zvejas kuģa – taču ne vairs uz brīvās Lietuvas kuģa, bet gan padomju. Un pasaules iepazīšanas vietā padomju kuģis šķita kā cietums – līdz liktenīgajam lēcienam, kas izmainīja viņa dzīvi.
Nu Simas Kudirkas dzīvesstāsts kļuvis par pamatu lietuviešu režisores Giedres Žickītes dokumentālajai filmai “Lēciens”, kas tapusi kā Lietuvas, Latvijas (Vides filmu studija) un Francijas kopprodukcija, kuras centrālais notikums ir Simas pirms 50 gadiem izdarītais lēciens.
Kad amerikāņu krasta apsardzes kuģim līdzās bija pietauvots padomju kuģis, uz kura strādāja Sims, un uz amerikāņu kuģa tobrīd atradās padomju virsnieki, ar amerikāņu kolēģiem pārrunājot zvejniecības nosacījumus, Sims izlēma bēgt uz ASV, lecot uz amerikāņu kuģa un lūdzot politisko patvērumu.
Neviennozīmīgi izskaidrojamu iemeslu dēļ Sims tika atdots atpakaļ padomju kuģa apkalpei, un sekoja gaidāmais – VDK izmeklēšana, cietums, ievietošana darba nometnē. Bet šis notikums nepalika bez ievērības ASV, un notikumi atrisinājās pavisam negaidītā veidā.
Pasaku piesaucu tāpēc, ka šie ir reāli risinājušies vēsturiski notikumi – viena cilvēka dzīvesstāsts, kurā iezīmējas laikmeta sociālā un politiskā noskaņa ar divu lielvaru spēkošanos aukstā kara laikā, un darbības attīstība šķiet neticama, izdomāta, tīši radīta tik aizraujoša, lai neatraudamies tai sekotu.
Notikumi bijuši tik saistoši, ka pat pārtapuši amerikāņu televīzijas aktierfilmā “Sima Kudirkas bēgšana” (“The Defection of Simas Kudirka”, 1978, rež. Deivids Louels Ričs),pēc kuras varoņa prototips burtiski tika apbērts ar skatītāju vēstulēm, kuri pauda aizkustinājumu par viņa likteni.
Lai cik saistošs būtu Kudirkas dzīvesstāsts, bez atbilstoša kinematogrāfiskā risinājuma tas neatstātu tādu iespaidu, kādu tai izdevies radīt. Filmai ir izsvērta dramaturģija, saistošs vizuālais un skaniskais risinājums, bet tās virsvērtība ir galvenais varonis Sims Kudirka – tik vitāls, emocionāli ekspresīvs, ar skaidru un nedaudz pašironisku skatu uz savu dzīvi.
Viņš nu jau sasniedzis deviņdesmit gadu vecumu, bet ir bijis gatavs lēcienam arī šodien – lēcienam atpakaļ laikā, uz psiholoģiski spriegiem notikumiem pirms pusgadsimta.
Pateicoties filmas režisores un komandas neatlaidībai, ir izdevies tikt filmēt uz tieši tā paša amerikāņu krasta apsardzes kuģa, uz kura Kudirka nonāca toreiz. Un viņš parāda skatītājiem vietas, pa kurām skrēja, kur slēpās, pie kurām kāpnēm satika padomju virsnieku.
Šāda atgriešanās pagātnē, kā redzams no viņa izteiksmes, ir piepildīta ar tā laika atmiņām un sajūtām, tā ir bijusi drosme un apņēmība gan no filmas veidotāju puses, gan no Kudirkas: pirmajiem – radīt šādu eksperimentu, bet otrajam – tam ļauties, uzjundot tik daudz atmiņu. Bet tas ir bijis arī ļoti vērtīgs gājiens, ļaujot spilgti atdzīvoties varoņa atmiņām un izdzīvojot emocionālu sakāpinājumu.
Kudirkas ķermeņa valoda, dramatiskais stāstījums arī skatītājam ļauj daudz ciešāk līdzpārdzīvot tā laika notikumus, kad galvenais varonis iziet izstaigāt tās kuģa vietas, kurās bija toreiz. Filmas montāža ļoti izsvērtā veidā ļauj šī mirkļa spriedzi izdzīvot no vairāku pušu pozīcijām – arī kā par šo notikumu jutās kuģa kapteinis un kuģa kapteiņa palīgs, kuri tikuši intervēti tagad, filmas uzņemšanas procesā.
Ir tik aizkustinoši redzēt, ka šiem vīriem vēl tagad riešas asaras acīs par to, ka paši nav varējuši palīdzēt, ka nācies pakļauties pavēlēm un rīkoties pret savu cilvēcisko nostāju, vēloties palīdzēt Kudirkam un atstāt viņu kā pārbēdzēju amerikāņu teritorijā.
Kudirkas dzīvesstāsts ļauj pieskarties ļoti dažādām tēmām, kas arī filmā ļoti prasmīgi un pakāpeniski atklātas, – emigrantu dzīve Amerikā, slavas statuss, mediju ietekme, politikas aizkulises. Šo daudzslāņainību novērtē arī starptautisku kinofestivālu programmētāji, žūrijas pārstāvji un skatītāji.
Pēc pirmizrādes Varšavas Starptautiskajā kinofestivālā oktobrī filma tur saņēma labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas balvu, pēc tam tā jau pabijusi festivālos Romā, Jihlavā, Ņujorkā, Tallinā, tepat Rīgā un citur, festivālā Ņujorkā tā bija starp skatītāju augstāk vērtētajiem darbiem.
Personības atklāšana uz sociālpolitiska fona ir tēma, ar kuru varētu raksturot Giedres Žickītes darbu kino. Viņas pilnmetrāžas debija “Kā mēs spēlējām revolūciju” (2011) pievēršas 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem un pakāpeniskai neatkarības kustības tapšanai, kuras rašanās pamatā bija kāds 1984. gadā slepus noorganizēts koncerts.
Tai sekojošais darbs “Meistars un Tatjana” (2014) ieguva plašu starptautisku rezonansi un stāsta par lietuviešu fotogrāfu Vitu Lucku, padomju režīmam nevēlamu mākslinieku, kurš 1987. gadā izdarīja pašnāvību. “Lēciens” ir Žickītes trešā pilnmetrāžas dokumentālā filma, un arī viens no jaunajiem projektiem – filma “Maša.
No atmiņu dzīlēm” (“Masha. Out of the Realm of Memory”) – būs stāsts par fotogrāfi no Sanktpēterburgas, pētot mākslinieku bohēmas vidi un ikdienas dzīvi Ļeņingradā, sākot no 20. gs. 60. gadiem, sievietes lomu, viņas darbus (arī šis projekts top sadarbībā ar Vides filmu studiju).
Arhīvu materiālos balstīti darbi šobrīd ir viena no aktuālajām dokumentālā kino tendencēm, un “Lēciens” (līdz ar citiem Žickītes darbiem) ir piemērs, kā ļoti veiksmīgā veidā kombinēt šībrīža filmējumus ar arhīvu materiāliem, ļaujot atklāt pagātnes dažādās šķautnes.
