Uldis Šmits: Kad koncertzāle un restorāns kļūst par frontes līniju 0
Tagad gandrīz visur zina šo vārdu – “Le Bataclan” ir koncertzāle, kur novembra melnajā piektdienā sarīkotajos terora aktos tika nošauts un ievainots visvairāk cilvēku. Šajā vietā Voltēra bulvārī Parīzē dažādi pasākumi notiek jau kopš 19. gadsimta vidus, kad tur ierīkoja izklaides telpas ķīniešu arhitektūras stilā, tāpēc koncertzāle aizguva savu nosaukumu no komponista Žaka Ofenbaha Austrumāzijas eksotikas iespaidota viencēliena “Ba–Ta–Clan”. Laika gaitā gan daudz kas mainījies, un mūsdienās zālē skan galvenokārt roks. Ierastā publika esot tā ap trīsdesmit, neizslēdzot arī stipri jaunākus vai vecākus apmeklētājus. Tie bieži ir studenti, pasniedzēja karjeru uzsākušie, žurnālisti, mākslinieki un citi brīvo profesiju pārstāvji. Jeb, īsāk sakot, aprindas, kuras iemieso noteiktu dzīvesveidu, un tieši tas bija teroristu uzbrukuma mērķis tiklab šajā koncertzālē, kā stadionā vai kafejnīcu terasēs.
Pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem ir parādījies jēdziens “”Le Bataclan” paaudze”. Tai piederošie, vismaz ļoti daudzi no viņiem, arī agrāk bija izjutuši nedrošību par savu nākotni un to, ka varbūt nāksies sūri sisties cauri dažādām gluži personiskas dabas vai visu Eiropas sabiedrību nomācošām krīzēm. Bet nekas, viņi domāja, jo nekāda kara, ko pieredzējušas iepriekšējās paaudzes, taču nav, grūtības ir pārvaramas, un no dzīvokļu šaurības vienmēr var izrauties ielās, bāros vai naktsklubos, lai arī mūsdienās, protams, atgadās briesmu lietas – kā slaktiņš “Charlie Hebdo” redakcijā 2015. gada janvārī, taču tā jau bijis allaž. Tomēr 2015. gada nogalē Francijas prezidents novembra melnās piektdienas sakarā ierunājās par karu, kas faktiski ir vērsts pret visiem un sevišķi pret brīvību mīlošajiem. “Bataclan” paaudze pēkšņi atskārta, ka iecienītā koncertzāle tagad atrodas frontes pirmajās līnijās, tikai bez nocietinājumiem vai ierakumiem, kuros var patverties. Un ka iecienītā restorāna terases galdiņš ir izlikts pašā kaujas laukā. Viegli sasniedzams tiešā tēmējumā. Tomēr pastāv apziņa: nedrīkst padoties, tāpēc Parīzes restorānu turētāji pēc atentātiem izplatīja aicinājumu – “Visi uz bistro!”. Sava veida nevardarbīgas pretošanās forma… Tāpat kā Ziemassvētku svinēšana un Jaungada līksme. Šīs pozīcijas jānosargā.
